V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Tāpat kā pirmajam modelim, olveidīgā tērauda korpusa priekšgalā bija novietoti «zobi» — asa griežņu rinda. Korpusu apvija tērauda spirāle, kuras uzdevums bija aizspiest un noblīvēt gar sāniem uzirdinātos iežus. Pakaļējā galā atradās «peld- spuras», kas apakš zemes virzīja un vadīja laivu.

Tā jau bija īsta pazemes laiva. Pa korpusā ierīkotajām at- skrūvējamām lūkām laivā sakāps cilvēki. Ceļojuma laikā viņi atradīsies ērtā kabinē. Viņu rīcībā būs vesela virkne apbrīno­jamu aparatu. Starp tiem arī pazemes radiolokators, kas ceļotā­jiem. ļaus saskatīt priekšā esošo zemes masivu.

Tiesa, ne jau viscaur zeme ļaus šai mašinai netraucēti vagot savas dzīles. Cietajos akmens masivos laiva nespēs virzīties uz priekšu. Tai vajadzīgi samērā mīksti slāņi, kurus iespējams sablīvēt. Bet arī šādā gadījumā mašina, kas kustas apakšzemes, ir neatsverama ģeoloģiskā izlūkošanā. Cietiem masiviem un lieliem akmeņiem, ja tie patrāpīsies mīkstajā pamatā, pazemes laiva varēs apiet apkārt, tāpat kā zemūdene apiet zemūdenes rifus un akmeņus.

Vislielākā nozīme laivas iekārtojumā bija aparatūrai, kas uzturēja sakarus ar virszemi. Kā zināms, ūdenī un zemē radio­viļņi neizplatās pietiekami tālu. Tiesa, laivā iebūvēja ļoti spēcīgu radioraidītāju, kas strādāja ar īpašu vilni (ar kuru radiosignāli vislabāk izspiežas zemei cauri), tomēr pilnīgas garantijas vēl nebija. Zemē varēja uzdurties slāņiem, kas iedarbosies kā radio­viļņu ekrāns, un sakari pārtrūks.

*

Noguruši, bet laimīgi mājup no darba gāja trīs nešķiramie draugi. Līdztekus konstruktora darbam viņi tagad bija nodarbi­nāti arī pazemes laivas montēšanā. Kopā ar galveno inženieri viņi veselām stundām uzturējās pazemes mašinas kabinē, cen­šoties iztaustīt un pārbaudīt katru detaļu.

Vakaros pie studentiem bieži mēdza iegriesties Petja ar saviem biedriem, kas bija piedalījušies mechaniskā kurmja būvē. Šad un tad kopā ar Petju atnāca arī vecais Panfjoričs.

Reiz šādā vakarā izraisījās saruna par pēdējo notikumu, kas bija satraucis visu institutu.

Televizijas urbis, kas pēc kārtas turpināja strādāt dažādās vietās, nesen bija atklājis naftas iezīmes. Naftu saturošais slānis kā miglains attēls bija parādījies uz televizijas ekrana. Slānis atradās diezgan tālu no urbuma, un tāpēc radiolokators ar pūlēm spēja noteikt tā īsto atrašanās vietu. Tika nolemts izdarīt urbumu citā vietā, kur varbūt izdotos trāpīt uz dziļi iegulušo slāni ar naftu vai arī pienākt tam tuvāk.

Negaidot sarunā iejaucās Panfjoričs.

— Es nu nezinu, — viņš iesāka, — vai nostāstiem var ticēt vai ne, bet gan labi atceros, ko man stāstīja mans vectēvs. Mež- malītē, kalna piegāzē, tur, kur iegriežas upīte, agrāk bijusi ieeja alā . ..

Arodskolnieki pavirzījās tuvāk stāstītājam, gaidīdami kaut ko interesantu. Mājīgajā istabā, ko apgaismoja vienīgi galda lampa, iestājās klusums.

— Tad tā, — Panfjoričs turpināja, — ala bijusi dziļa. Gājuši pa to ar lāpām, bet tā vedusi arvien zemāk un zemāk', it kā tai gala nebūtu. Tomēr atradušies drošinieki, kas nolēmuši aizstaigāt pa to, cik dziļi tik var, — līdz pašam galam, vārdu sakot. Sacīts — darīts. Apgādājušies ar ēdamo, paņēmuši ieročus un lāpas un gājuši …

— Cik tad viņu bija? — kāds nepacietīgi iejautājās.

113

—•Nu pagaidi, netraucē! — Panfjoričs atcirta. — Kā lai es zinu! Vectēvs netika man teicis — un diezgan… Gājuši, ar vārdu sakot, kāpuši arvien zemāk un zemāk … Tur, protams, čūskas un visādi citādi rāpuļi, bet viņi par to neko nebēdājuši.

ft Meklējumu pasaulē

Iet tik vien tālāk .. . Vai ilgi gājuši vai ne, par to es arī neko nezinu, bet iegājuši lielā alā . .. Augsta! Pat griestu neredz . .. Iekliegušies puiši: «Ehe-he-e-e-e!» Alā ilgi skanējuši dārdi: liela ala.

— Tā bija atbalss, — atkal kāds no zēniem nenocietās.

— Nu, tad nestāstīšu. Ko jūs traucējat! — Panfjoričs ap­vainojās.

— Turpini, Panfjorič … tas ir tik interesanti! — Koreļins sāka uztraukties.

— Kas nu tur ko turpināt, — Panfjoričs atsāka. — Nav jau nekā īsti, ko turpināt… Gājuši tālāk. Jūt tādu kā smaku arvien stiprāk un stiprāk. Paskatās uz kājām: manu dieniņ, slapjums plunkšķ zem zābakiem! Vai ūdens? Nē, nav vis ūdens. .. pārāk nejauki smird. Tīri kā pēc petrolejas. . . Un tad «tas» arī noticis. Nevienam nebijis skaidrs, kā viņi dzīvi izkļuvuši laukā.

Stāstītājs apklusa un vērīgi pārlaida skatienu pār saviem klausītājiem. — Nu, kā jums šķiet? — viņš turpināja. — Vai tā nebija nafta apakš zemes? Manuprāt, tā pati bija. Droši vien puiši aiz nezināšanas aizdedzināja to ar lāpām, un tā nu tad uzliesmojusi…

— Bet tā taču nevarēja degt bez gaisa, — Bogdichanovs apšaubīja.

— Kāpēc ne? — Koreļins dedzīgi aizstāvēja. — Panfjoričs taču;

stāsta, ka pazemes grote bijusi ļoti liela. Ja jau cilvēki varēja elpot, tas nozīmē, ka tur bija uzkrājies skābeklis. Kaira ziņa jāuzmeklē alas ieeja!

— Neatradīsiet! — Panfjoričs noteikti apgalvoja. — Ir jau meklēts. Kad es vēl biju puišelis, visas pēdas bija izzudušas. Kā jūs to uziesiet? Aizgruvusi! Pazemes ugunsgrēka aiz gruvusi. ..

… Jā-ā-ā … — Panfjoričs pēc brīža turpināja. — Divi no tiem, kas nokāpa pazemē, tā arī vairs nepārnāca. Palika tātad apakš zemes …

Nostāsts par pazemes ugunsgrēku ļoti ietekmēja Koreļinu. Viņš runāja par to vēl pēc viesu aiziešanas. Bogdichanovu tur­pretī nodarbināja, no viņa viedokļa raugoties, daudz svarīgāka doma, un viņš ar redzamu nepatiku klausījās sava drauga sprie­delējumos par tautas gudrību, par to, cik vērtīgi ir vietējie no­stāsti, un daudz ko citu.

Lieta tā, ka ar pazemes laivu jau bija veikti nelieli pārbaudes braucieni. Tā ielaidās zemē ne visai dziļi, ne vairāk kā pieci līdz astoņi metri, un tādā dziļumā nobrauca nelielus attālumus. Drī­zumā bija gaidāma nopietna pārbaude dziļumā, kad laivai vaja­dzēs iegremdēties divus trīs kilometrus dziļi. Tieši šādā gadī­jumā varētu pilnīgi attaisnoties tās noderība ģeoloģiskiem pētījumiem. Ģeologi jau bija sagatavojuši kartes laivas nāka­majam maršrutam.

Pārbaude bija paredzēta visdrīzākā laikā.

*

Tēta darba kabinetā ienāca mazliet sakumpis cilvēks. Viņš nosēdās atzveltnes krēslā, noņēma raga brilles un nosalaucīja tās mutautiņā, piemiegdams savas tuvredzīgās acis. Tas bija inže­nieris, vecs institūta darbinieks.

— Grigorij Timofejevič, — viņš teica rāmā, vienmuļā balsī, — esmu visu apdomājis. Pie galvenā inženiera ir veltīgi iet, tādēļ atnācu pie jums.

— Kāda palīdzība jums vajadzīga?

— Redziet, kāda lieta … Kas es vairs par strādnieku! Patie­šām … Visā laikā, kopš strādāju institūtā, neesmu neko ievē­rojamu paveicis.

— Jūs maldāties. Jūs tiekat augstu vērtēts.

— Ne jau tas ir galvenais! Es strādāju daudz, bet, saprotiet, ne ar ko neizceļos. Ar vārdu sakot, ierindas darbinieks. Jūs taču to loti labi zināt! Nu, kāpēc tad, sakiet, lai riskē ar dzīvību tik izcils darbinieks, tik brīnišķīgs cilvēks … Vai nojaušat, par ko es runāju?

— Nojaušu, — Tētis klusu teica, uzmanīgi vērodams inženieri.

— Apgalvoju jums, ka laivas pārbaudi apakš zemes es veikšu ne sliktāk par viņu.

— Tas nav iespējams. Galvenais inženieris piekrita būvēt laivu, ko vadītu cilvēks, nevis telemechanisms, tikai ar to no­teikumu, ka pirmo pārbaudi dziļumā izdarīs viņš pats. Tas jā­zina ari jums.