V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

— Vēl Vasju pieaicināsim, — klusi sačukstējās zēni. — Viņam ir stiprs uzsitiens … Ja būs kas jākniedē, viņš tā zvels, ka sa­turies!

— Vasju nevajag, — ieteicās kāda cita balss, — izpļāpās…

Pustumsā neviens nevarēja redzēt, ka Tētis atraisīja mazu

kulīti un kaut ko izņēma.

— Kas te jums lodā gar kājām? — viņš pēkšņi nopietni vai­cāja. — Vai žurkas? .. .

Tūdaļ uzdedza gaismu.

Izbrīnījušies studenti ieraudzīja savu kurmi, kas tekāja pa grīdu.

Institūtā spraigi kūsāja darbs. Galvenais inženieris, novā­jējis pēc bezmiega naktīm, joņoja no cecha uz cechu, sarunājās ar strādniekiem, visur paguva pats savām rokām aptaustīt ik­vienu tikko topošu detaļu. Darbs, kam viņš bija nodevies ar visu sirdi, tuvojās beigām. Jau pēc dažām dienām bija paredzētas televi.zijas turbourbja pirmās pārbaudes.

Institūta kolektivs strādāja lieliski. «Trīs musketieri» darbojās ar tādu aizrautību, ka Gevorkjans sāka just pret viņiem cieņu.

Bet viņam nebija zināms, ka blakus institūta korpusiem, vietējā arodskolā, kūsāja cits, ne mazāk spraigs darbs. Astoņi skolnieki gatavoja mazu, pēc izskata neievērojamu, bet kompli­cētu mašinu.

Galvenais inženieris nezināja arī to, ka, tiklīdz beidzās darba diena konstruktoru birojā, «trīs musketieri» ieradās arodskolas darbnīcās. Kopā ar skolniekiem viņi strādāja, veidodami mazo mašinu.

Bieži darbnīcā varēja redzēt institūta komjaunatnes organi­zācijās sekretāru Semjonovu. Dažreiz skolniekiem palīgā ieradās jaunie komjaunieši — piedzīvojuši atslēdznieki un virpotāji. Viņi pārtaisīja tās detaļas, ko zēni nebija izgatavojuši pietiekami precizi, un apmācīja tos montāžās darbos.

Oficiāli šis darbs skolas nomenklatūrā bija ieskaitīts ar vārdu «Kaķis». Koreļins gribēja to nosaukt par «Kurmi», bet Semjo­novs protestēja, jo tādējādi atklātos viss nodoms. Vārdu «Kur­mis» vajadzēja pārtaisīt par «Kaķi».

Kad ziņkārīgie ļaudis vaicāja darbnīcu pārzinim, kas tas «kaķis» tāds ir un k ādam nolūkam to gatavo, viņš parasti at­bildēja tā:

— Kas tad te nesaprotams! Ja reiz nosaukts par kaķi, tad skaidrs, ka tā ir jauna, uzlabota ierīce peļu ķeršanai. Vārdu sakot, peļu slazds . ..

Ziņkārīgie kratīja galvas un neticīgi smīnēja. Grūti bija iedomāties, ka gatavojamais modelis būtu domāts grauzēju iznīcināšanai.

Tiešām, vajadzēja tikai palūkoties uz mazo mašinu, lai tas kļūtu pilnīgi skaidrs. Apmēram pusmetru garo tērauda cilindru ietvēra spiralveida caurule. Cilindra priekšgalā, tajā daļā, kas nobeidzās ar konusveida sašaurinājumu, bija rindā pierīkoti asi griežņi, kas atgādināja kāda dzīvnieka zobus. Aiz cilindra atra­dās plāksnītes, līdzīgas zivs spurām. Mechanisma centralajā daļā bija novietots elektromotors. Elektroenerģijas pievadīšanai uz motora iekšieni bija nostiprināta spole ar vadiem. Daudzi redzēja, ka zēni pirms pievienošanas akumulatoram bieži vien izvilka no mašinas ļoti garu auklu.

Mazā mašina, ko gatavoja pēc rasējumiem, kurus bija izstrā­dājuši studenti, darba procesā tika bez gala pārtaisīta un pārlabota.

Jau kopš kāda laika, it īpaši svētdienās, studenti kopā ar zēniem sāka vest savu mašinu uz lauka. Parasti viņi atgriezās briesmīgi novārtījušies ar zemēm, bet līksmi un apmierināti.

Bija dienas, kad visiem neizprotamās mašinas būvētājiem uzbruka drūms noskaņojums. Tad viņu vidū neiztrūkstoši parā­dījās Tētis. Viņš uzmundrināja un mierināja jaunos «kaķa» būvētājus.

— Pārāk nesteidzieties! — viņš tiem teica. — Nav vajadzīgs,. lai jūsu mašina katrā ziņā būtu gatava tieši uz to laiku, kad sāks izmēģināt televīzijas urbi. Nav nelaime, ja tā būs gatava ari vēlāk.

«Kaķa» būvētāji tomēr nebija vienis pratis ar Tēti. 'Viņi no zvērējās, lai lūst vai plīst, pabeigt mašinas būvi tieši uz televl zijas urbja pārbaudes sākumu. Šajā sakarā viņiem bija padoma savs plāns . ..

Beidzot pienāca institūtā ilgi gaidītā un svinīgā diena.

No paša rīta pārbaudes laukumā, kas atradās netālu no insti­tūta, sākās rosīgs sagatavošanās darbs. Šeit uzstādīja izjau­camas metala konstrukcijas. Ērtā saliekamā v teltī montēja aparaturu.

Ap dienas vidu laukumā saplūda ļaudis.

Institūta darbinieki ieradās, ģērbušies svētku drēbēs. Vienīgi galvenais inženieris, kas šaudījās pa laukumu šurp turp, bija ģērbies kaut arī jaunā, taču krietni saņurcītā un ar rnašineļļu notrieptā uzvalkā. Pēc tā, kā viņš, dodams pavēles, skaļi kliedza,, varēja spriest, ka viņš ir lieliskā garastāvoklī.

Pie ieejas pārbaudes laukumā, kas bija nožogots ar augstu dēļu sētu, stāvēja sargs Panfjoričs un pārbaudīja caurlaides.

— Šodien lieli svētki!—viņš teica Koreļinam, kas patlaban gāja garām. — Nu, kā jums tur, vai būs viss kārtībā?

— Būs, vecotēv, viss būs kārtībā, — norūca Koreļins.

Viņš bija par kaut ko ļoti noraizējies.

Pēc tam Panfjoričs sev par izbrīnu ieraudzīja, ka Koreļins: netālu no sargbūdas par kaut ko sarunājas ar viņa mazdēlu Petju. Viņš redzēja arī, ka Petja drīz laidās skriet, ko kājas nes, un nozuda aiz tuvējā pakalna, kas bija biezi noaudzis ar sīku, zaļu krūmāju.

Panfjoričs izbrīnījās vēl vairāk, kad izdzirda, ka Tētis, pie­nācis pie sargbūdas, acīm redzot tikai tādēļ, lai sastaptu atgrie­zušos Koreļinu, klusi vaicāja:

— Vai par signālu norunājāt?

— Ja. Petja būs sakarnieks, — Koreļins vēl klusāk atbildēja,., lūkodamies apkārt.

Pēdējie sagatavošanās darbi gāja uz beigām.

Metala konstrukcija, kas bija novietota laukuma vidū un ar savām niķelētajām detaļām mirguļoja saulē, motoram strādājot un dobji dūcot, jau viegli drebēja. Beidzot pēc galven a inženiera- mājiena sāka rūkt turbourbis.

Garš tērauda cilindrs ātri grima dziļāk zemē. Līdzās radās ūdens lāma. Tas bija duļķains šķidrums, kas zem spiediena bija iekļuvis urbī, paveicis savu darbu — iedarbinājis turbinu mv tagad, saslapinot zemi, iznāca virspusē.

Taču vairums sanākušo neinteresējās par to, kā grimst zemē urbis. To visu viņi redzējuši daudzkart. Viena daļa darbinieku drūzmējas pie telts, apskauzdami tos, kas atrodas tās iekšienē. Tur atrodas televizijas ekrāns. Uz tā tūlīt paradisies neparasts attēls. Radiolokacijas ierīce, kas ietilpinātā lurbourbja kārba, jau sūta cauri zemei radioviļņus. Atstarodamies no zemes masiva, tie no jauna nokļūst radiolokatorā, un uz televizoru pa vadiem nāk elektriski signāli, kas nes pazemes pasaules attēlu.

No telts jau atskan līksmi saucieni:

— Māli! Redziet, kur māli… Un nu kaļķakmens! Tur, pa labi .. .

Sapulcējušies spiežas uz telts ieeju.

— Aram Grigorjevič, kā darbojas tālmērs? — kāds sauc, cenz­damies piekļūt tuvāk ieejai.

Visi saprot, ka tas ir konstruktors, kas veidojis tālmēru.

— Veltīs lai jūs parauj, visus televizistus! — sauc kāda balss. — Nevarēja izgatavot tādu ekrānu, lai visiem būtu redzams . . .

— Nu, pamēģiniet pats! — kāds atsaucas. — Nav taču tik vienkārši izgatavot liela izmēra ekrānu!

No telts cits pēc cita sāka nākt ārā darbinieki, lai atbrīvotu vietu tiem biedriem, kas vēl nebija redzējuši televizoru darbā.

Urbis jau bija iegrimis krietnā dziļumā, un mašinas rūkšana vairs nebija dzirdama.

Tikai ūdens klusi urdza, nākot no zemes pa izurbto caurumu un nesot sev līdzi uzirdinātā ieža daļiņas.