V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Koreļins apsēdās uz augsta ciņa un sāka runāt skaļi, lai visi varētu dzirdēt:

— Vai jūs interesē, no kā kurmis pārtiek? Lūdzu, es jums izstāstīšu. Galvenokārt — no lietus tārpiem. Kā viņš apakš zemes redz, kur atrodas tārpi? Viņam tie nemaz nav jāredz. Viņš tos saož. Viņam ir ļoti smalka oža! Iedomājieties tikai: vairākus metrus apakš zemes viņš jūt tārpu smaku! Un tad viņš sāk taisīt savu pazemes eju. Vispār darbs viņam ļoti smags. Cik daudz pūļu jāpatērē, lai kustētos apakš zemes! Varu jums pa­teikt, ka kurmim diennaktī jāapēd tik daudz tārpu, cik pats sver. . . Lai sadabūtu sev barību, viņam dažkārt jātaisa ejas līdz simt metru tālu no sava pazemes mājokļa.

— Bet es zinu, kā jūs pielāgosiet kurmi izlūkošanai! — Kore­ļinu pārtrauca viens no zēniem. — Tā, kā suņi karā meklē mīnas pēc smakas. Ja jūs sakāt, ka kurmim ļoti labi attīstīta oža, tad tas tā .būs.

— Nejaucies pa vidu! Vēlāk varēsi minēt, — atbildēja Kore­ļins. — Klausies tālāk! Vai tu zini, kā kurmji kaujas?

— Skrāpējas ar ķetnām, — pārliecināti piezīmēja tas pats zēns.

— Skrāpējas gan un pat kož viens otram, bet kur tas viss notiek? — Koreļins turpināja. — Nu, iedomājieties tikai, apakš zemes! Iedomāsimies, ka divi kurmji nodomājuši izkauties. Un mi abi sāk apakš zemes izgrauzt apaļu telpu, tā sakot, ringu. Kad nobeidz darbu, mazliet atpūšas un sāk kauties! Nu! Ko jūs sakat?

Vai domājat, ka kurmis ziemu guļ tāpat kā daži eili dzīv­nieki? Nekā tamlīdzīga — neguļ! Medī tārpus, kas dziļi iera­kušies zemē. Tiesa, medīt viņam jau ir grūtāk. Bet kurmis ir viltīgs. Viņš sev drošības pēc, teiksim, ja būs maz tārpu, ierīkos konservu fabriku. Vasarā noķertos tārpus, kas paliek pāri, viņš ar ķepām saspaida apaļās lodītēs un glabā visu ziemu… Kā redzat, zēni, kurmim gandrīz visa dzīve paiet apakš zemes.

Saule jau bija pakāpusies augstu, un gaiss kļuva tveicīgs. Vairāki zēni nometa drēbes un palika vienās peldbiksītēs. Viņu piemēram sekoja arī Koreļins.

Tomēr, kaut gan jau trešo reizi zēni ķērās pie rakšanas, kurmi neizdevās uziet. Ar sausu zāli izklātās kurmja pazemes mītnes izrādījās tukšas. Vai nu viņš bija paguvis ieiet kādā no savām neskaitāmajām apakšzemes ejām, kas bija līkloču sabū­vētas visapkārt, vai arī bērniem trāpījās tukši mājokļi. Beidzot viņiem acīm redzami apnika šī nodarbošanās un viņi pagura.

Studenti ķērās paši pie rakšanas, bet arī tiem nesekmējās.

Noguruši un neapmierināti draugi ap pusdienas laiku devās mājup. Arī zēni bija nemierā. Viņi patiešām bija gribējuši palī­dzēt, kaut gan īsti nesaprata, kādēļ kurmis vajadzīgs.

Vakarā, kad jau bija laiks iedegt uguni, studenti sēdēja savā istabā un apspriedās.

— Neizdevīgā laikā mēs nākam ar savu priekšlikumu, — teica Bogdichanovs, atlaidies gultā.

— Jā, tā ir, — Koreļins piekrita. —Patlaban institūts pieliks visus spēkus, lai steidzoši veiktu televīzijas urbju konstrukciju. Ek, sasodīts … vai tiešām vajadzēs nogaidīt?

Kad satumsa pavisam, pie durvīm pieklauvēja. Bija atnācis Petja ar biedriem.

Viņi pastāstīja, ka nav sekmējusies arī vēlreizēja kurmja meklēšana.

Drīz atkal kāds pieklauvēja, šoreiz stipri un droši.

— Vai jūs te vistiņās ejat? — vaicāja kāda zema balss. — Ehē, te taču, izrādās, vesela sanāksme!

, Visi pēc balss pazina Tēti.

Viņš nebija viens. Reizē ar viņu istabā ienāca vēl kāds.

— Varat nedegt uguni, ja nu jums patīk sēdēt tumsā, — Tē­tis turpināja. — Tā ir pat omulīgāk… Nu, biedri izgudrotāji un dabas pētnieki, — viņš uzsāka, ērtāk ierīkodamies krēslā, ko bija pasniedzis Koreļins, — kā jums veicas? Vai daudz kurmju sa­ķērāt?

— Šodien nevienu nenoķērām, — sērīgi teica kāds no zē­niem. — Grūti tos noķert… Nu, varbūt rīt, pēc mācībām…

— Jā-ā . . . — Tētis noteica. —Grūtības mēdz būt visur. Bez tām neviens darbs nav domājams . .. Bet cik kurmju jums va­jadzīgs? Vai, pareizāk sakot, pastāstiet vispirms, ko esat nodo­mājuši ar tiem darīt!

— Grigorij Timofejevič! — uztraukts ierunājās Koreļins. — Mēs jautājumu apskatām no dabaszinātņu viedokļa… Mūsu priekšlikums saistīts ar zooloģiju … un no iespēju viedokļa . ..

Viņš samulsa un aprāvās. Šis valodīgais jauneklis parasti apmulsa, kad bija jāsāk izšķirošais paskaidrojums.

— Gluži skaidri jūs neizsakāties, bet kaut ko es jau sa­protu,— Tētis teica. — Cik tad kurmju jums vajadzēs sākumam?

— Grigorij Timofejevič! — iejaucās Bogdichanovs. — Kad Koreļins runa ar priekšniecību, viņš ļoti uztraucas un nekā prā­tīgā nevar paskaidrot. Bet citādi viņš runā ļoti labi.

— Kas tad es jums par priekšniecību, biedri! — Tētis paklusu teica. —Uzskatiet mani arī par dabas un… visādu jaunu iz­domu cienītāju. Ko jūs domājat darīt ar kurmjiem?

Koreļins pielēca kājās un sāka dedzīgi stāstīt. Šoreiz viņš runāja tekoši un sakarīgi. Runāja ļoti pārliecināti un viegli izklāstīja savas domas. Arodskolnieki klausījās viņā uzmanīgi. To nu viņi nebija gaidījuši. Nebija gaidījis arī Tētis. Te tika izklāstīta nevis naiva un nevarīga fantazija, bet pilnīgi nobrie­dusi techniska iespēja.

— Kā tev tas patīk? — Tētis vaicāja savam biedram.

— Vareni! — tas teica. — Ko tad jūs agrāk klusējāt? Esat gan dīvaini cilvēki!

Pēc balss varēja pazīt institūta komjaunatnes sekretāru Semjonovu.

— Būtu labi pie galvenā inženiera aiziet kopīgi! — Koreļins uzaicināja.

— Pagaidiet, pagaidiet!… — Tētis teica. —Jūs sakāt, aiziet ar šo priekšlikumu pie galvenā inženiera …. Tā .. Vienu mirk­līti …

Tētis padomāja un tad visiem negaidot noteikti pateica:

— Neiznāks! Nekas neiznāks . . . Patlaban ar tādām lietām pie galvenā inženiera nevar iet. Jūs zināt, ka institūts pārslogots ar steidzamu uzdevumu. Tā .. . Bet arī šis darbs jāsāk nekavē­joties. Tad nu padomājiet…

— Biedri Tēti, vai tad mūsu priekšlikumam nav nozīme vis­pārējā valsts mērogā?

— Vai tad es iebilstu? — rāmi teica Tētis.

Nočirkstēja sērkociņš, un Tētes seja atspīdēja drebošajā gaismā; viņš aizkūpināja pīpi.

— Biedri Semjonov, — atkal bija dzirdama viņa balss, — kādi tev būtu priekšlikumi?

— Atļaujiet man pateikt, — klātesošos uzrunāju Petja, kns līdz šim klusi bija sēdējis stūrī.

— Klāj vaļā! Interesanti! — Semjonovs teica.

Mēs te dzirdējām, ka sākumā jāizgatavo mazs modelis, ta sakot, pārbaudei… Nu tad mēs, arodskolas audzēkņi, uzņo mamies to izdarīt. Apsolāmies visas detaļas izgatavot precīzi.

— Nu, tas taču ir lieliski! — iesaucās Semjonovs. —Apbrī­nojama iniciatīva! Komjaunieši nāks palīgā, ja netiksiet gala. Ko domājat, Grigorij Timofejevič?

— Pareizi. To jau es gaidīju. Modelis taču patiešām jāuzbūvē mazs. Zēni noteikti tiks galā. Bet, kad parādīsies pirmie rezul­tāti, tad, es domāju, viss institūts pārslēgsies šajā darbā. Ap to laiku droši vien teleurbis būs jau pabeigts . .. Vai jums vaja­dzīgi palīgā konstruktori vai aprēķinātāji?

— Aprēķinātājs? . .. Hm … bet es? — norūca Goga.

— Viss sakrīt lieliski! — Tētis turpināja. —Man tikai būtu mazs lūgums. Kā jau teicu, galvenais inženieris šajā Metā nav jātraucē. Darīsim pagaidām visu klusībā . . . Tu, biedri Semjonov, vienojies par visu ar arodskolas priekšnieku . .. Vai dzirdat, zēni? Turiet mēli aiz zobiem! — Tētis nobeidza, pavērsdamies pret skolniekiem.