V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Galvenais inženieris sēdēja uz krēsla ekrana priekšā un no­lūkojās tajā, šķiet, ar mazliet vienaldzīgu skatienu. Pēdējā laikā viņam bija nācies pārdzīvot pārāk lielu sasprindzinājumu. Par- baucle vilksies ilgi. Pa šo laiku televizijas urbis sasniegs milzīgu dziļumu — apmēram piecus kilometrus. Bet jau tagad bija skaidrs, ka tas darbojas labi, un nekādi sarežģījumi nebija gaidāmi. Galvenais inženieris gurdi atbildēja uz apsveikumiem un līdzstrādnieku rokas spiedieniem.

— Saņemies, Aram, nu vairs daudz nekas nav atlicis, — klusi teica viņam Tētis. — Iziesim laukā.

Galvenā inženiera un Tēta parādīšanos visi līdzstrādnieki saņēma ar ovācijām. Viņi sadrūzmējās tiem apkārt acīm redzot ar nolūku tos izšūpot.

Tieši tajā mirklī vecais Panfjoričs iztālēm pamanīja kādu ne­kārtību. Visvairāk viņš sašuta par to, ka šajā nekārtībā piedalī­jās tieši viņa paša mazdēls.

Vairāki arodskolnieki bija pienākuši klāt pie sētas, kas iežo­goja pārbaudes laukumu. Viņu vidū bija arī Petja. Viņš aiz­domīgi lūkojās apkārt un, kā Panfjoričam likās, grasījās kāpt pāri sētai.

Saprazdams, ka viņa sauciens tikpat nesasniegs mērķi, Pati ījoričs, iznācis no savas sargbūdas, enerģiski padraudēja ar dūri, pusbalsī teikdams: «E-e-e-es tev gan!…»

Ieklausies, Aram, troksni zem zemes, — Tētis teica. Vat dzirdi?

Neraugoties uz daudzbalsīgo čalu visapkārt, bija skaidri sa dzirdams, ka no zemes atskan īpatnēja rūkoņa. Tā pamazam pieauga, kļūdama arvien skaidrāka.

— Kas tas? — galvenais inženieris vaicāja, pagriezdamies pret klātesošajiem.

Visi sastinga.

Tagad rūkoņa bija dzirdama pavisam skaidri. Vairāki cilvēki, noliekušies tuvāk zemei, sāka meklēt to vietu, no kuras skaņa nāca visstiprāk. Tā izrādījās gandrīz blakus teltij.

Tā bija gluži nesaprotama parādība. Cilvēki blīvā lokā sa­stājās apkārt noslēpumainajai vietai un sarunājās pusbalsī, mutsdami minējumos.

Pa to laiku uz televizijas ekrana, kas atradās teltī, pazemes pasaules ainava kļuva arvien pasakaināka. Urbis jau bija iespie­dies lielā dziļumā.

Divi ģeologi, kas bija uzaicināti uz pirmo televizijas urbja pārbaudi, steigā pierakstīja bloknotos savus novērojumus.

— Vai nevarat savu mašinu laist mazliet lēnāk? — viens lūdza, griezdamies pie dežurējošā inženiera.

— Lūk, kad nodosim urbi jums ekspluatācijā, tad varēsiet to laist vēlamā ātrumā, — tas atbildēja, laipni smaidot. — Šoreiz mums jāsasniedz vislielākais dziļums visīsākā laikā. Mums ir tāds uzdevums. Mašina taču jāpārbauda!

Neapmierinātie ģeologi ņēmās vēl ātrāk strādāt ar zīmuļiem.

Pa to laiku dīvainā skaņa no zemes apakšas kļuva arvien dzirdamāka. Pēdīgi tā bija dzirdama gluži tuvu.

— Zeme ceļas uz augšu, biedri! … — kāds iesaucās, mazliet atkāpdamies atpakaļ.

Pēc dažiem mirkļiem zeme sakustējās, it kā celdamās ne­redzama pazemes spēka iespaidā. Pēkšņi virspusē parādījās kāda mechanisma spīdošās daļas …

Kā apstulbuši cilvēki vēroja no zemes izlienam neparastu viesi.

Drīz visa mašina izlīda virspusē un gurdeni kā no ūdens izņemta zivs turpināja kustināt savas metala lāpstas. Asie metala zobi, kas atradās cilindra priekšpusē, kurš mirdzēja ka tikko no zemes izcelts arkla lemesis, arī turpināja griezties. Mašina uz zemes kustējās šurp turp, savilkdama elektrisko vadu, "kas nāca laukā no atstātās alas.

— Vai tu kaut ko saproti? — galvenais inženieris vaicāja Tētim, saķerdams to aiz rokas.

— Saprotu, — mierīgi atbildēja Tētis, novedot galveno inže­nieri sāņus.

— Tad paskaidro man, lūdzu! Kas te notiek?

— Viss ir pavisam vienkārši, — Tētis turpināja. — Vai atce­ries trīs praktikantu piedāvājumu? Viņi gribēja izlūkošanai ņemt kurmi. Te nu ir tas kurmis! Tikai mechanisks .. .

— Kāpēc tad man agrāk nekas nebija zināms?

Tētis smaidot paņēma galveno inženieri aiz rokas.

— Mans dārgais Aram, — viņš turpināja, — vai tad tev varēja ko teikt par šādu lietu! Tu būtu tūdaļ aizrāvies, un tas tevi būtu traucējis strādāt pie televizijas urbja. Vai nu mēs tevi nepazīstam! Tu jau pats vienmēr saki, ka strādāt vajag ar aiz­rautību, realizējot tikai vienu ideju, neizšķiežot spēkus … Nu, lūk! Šo pirmo mazo modelīti izgatavoja arodskolas audzēkņi, Tagad jābūvē liels. Te nu būs vajadzīga tava pieredze, tava enerģija. Redzi, viss ir iznācis tieši īstā laikā .. .

Bet Gevorkjans vairs neklausījās Tētī. Viņa nogurumu no­mainīja mundrums un spars. Acīs atspulgojās gaišs mirdzums. Ašiem soļiem viņš piegāja klāt mechaniskajam kurmim un, lai to labāk apskatītu, nolaidās pie tā uz ceļiem. Skatītāji izbrīnā sa­stājās ap viņu vēl ciešāk.

Galvenais inženieris tūdaļ atcerējās studentu dīvaino un mulso izturēšanos viņa kabinetā. «Putni gaisos. . . Zivis dzelmē …» iešāvās viņam prātā. Nu bija skaidrs, ko studenti bija gribējuši teikt. Viņu priekšlikums bija radies no zināša­nām zooloģijā. Un vai tas ir pirmais gadījums? Nē, nav pirmais. Patiesi, Leonardo da Vinči anatomēja baložus, lai izpētītu viņu lidošanas mechanismu. Patiesi, zemūdenes iegrimšanas un pacel­šanās princips aizgūts no zivīm. Zivs peldpūslis, kas izmaina tās īpatnējo svaru, ir arī zemūdenei un izpilda tās pašas funk­cijas. Pat šālaiķa zemūdenes ārējais izskats atgādina zivi.

Nē, tas nav pirmais gadījums, kad daba cilvēkam palīdz atrisināt technisku uzdevumu …

Gevorkjans atcerējās, ka pirms daudziem gadiem izgudrotājs Ignatovs konstruēja nazi, kas nekad nenotrulinās. Autoru pat nevarēja saukt par izgudrotāju — viņš bija vienkārši zoologs. Viņš pētīja problēmu, kāpēc grauzējiem- dzīvniekiem zobi ne­kļūst neasi un kā viņi tos uzasina. Izrādījās, ka grauzējam ir īpašas konstrukcijas zobs. Tas sastāv no dažāda stipruma kār­tām. Viscietākā kārta atrodas vidū, apkārt tai ir mīkstākas kār­tas. Arējās, mīkstās kārtas nodilst ātrāk, bet cietā serde visu laiku paliek augstāka par tām, un zobs vienmēr ir ass. Izgudrotājs iz­gatavoja griežņi no ļoti plānām tērauda kārtām. Vidū viņš ievietoja viscietāko tēraudu, gar malām mīkstāku. Tādējādi? grieznis strādājot vienmēr ir ass. Tas atgriežas tikai tad, ja stāv dīkā.

un nu viņa priekšā ir mašina, kas gandrīz pilnīgi atveido kurmja darbu apakš zemes. Priekšgalā novietotie zobi uzirdina iežus. Ar savu ķermeni mašina aizstumj zemi sāņus. Lai varētu kustoties uz priekšu, mašinai kā kurmim ir «pakaļējās ķetnas», ar kuram tas atspiežas pret zemi.

Cievorkjans, būdams pieredzējis praktiķis, uzreiz saprata, cik milzīga nozīme zemes urbšanas technikā ir jaunajiem princi­piem, pēc kuriem uzbūvēta mašina. Līdz šim taču gandrīz visi instrumenti, ko lietoja, laužoties cauri zemei, tikai uzirdināja un drupināja to. Uzirdinātos iežus vajadzēja izvākt, ceļot tos augšā ar visdažādākām ierīcēm. Turpretī šī mašina kā kurmis aizspiež zemi sāņus. Mīkstā zemē tā var pārvietoties brīvi. Tā jau ir īsta pazemes laiva!

— ur-rā-ā-ā-ā! — aiz žoga noskanēja skaļas zēnu balsis.

Tad bija dzirdams Panfjoriča bargais, aizsmakušais sauciens:

— Pagaidiet vien! E-e-es . .. jums! Ek!

— Tur jaunie mechaniskā kurmja būvētāji saņēmuši vēsti par savas mašinas veiksmi, — Tētis piebilda. — Nu, Aram, vai pareizi darīju, ka neatrāvu tevi no teleurbja būves?

— Piekrītu, pareizi! — galvenais inženieris skaļi noteica, pie­celdamies stāvus, un stingri paspieda Tētim roku. — No kurienes viņi to palaida?