ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

Viesuļvētra plosījās trīs dienas. Ivs vairākas reizes mēģināja sazināties ar Vilenu, taču bez panākumiem. Vienīgi trešajā dienā izdevās noskaidrot, ka akadēmiķis aizlidojis uz kādu no kosmiskajām stacijām.

— Ar Odingvu kaut kas nav lāgā,— no videosakaru ekrāna skaidroja Rišs, kurš atkal dežurēja Galvenās bāzes Centrālajā posteni.— Radušies neparedzēti ap­stākļi, un Vilens nolēma pats paskatīties.

— Kādi apstākļi?

— To es precīzi nezinu.

— Viraka vadītājs lido uz kādu no kosmosa stacijām, bet Galvenās bāzes dežurējošais dispečers nezina, kā­pēc . .. Rišār, es neticu.

— Tu laikam iedomājies, ka Vilens man ziņo katru reizi, kurp un kādēļ viņš dodas.

— Es vismaz esmu pārliecināts, ka pašreiz tu skaidri zini, kur viņš ir, un tev ir tieši sakari ar viņu.

Rišs ekrānā paraustīja plecus.

— Jā gan,— Ivs turpināja,— man nepavisam nav pa prātam tā noslēpumainība, kāda radusies ap dažām Viraka operācijām. Kaut vai Odingvas misija . . . Kad gribēju uzzināt sīkumus, tu, tāpat kā visi citi, centies izlaipoties ar tukšām atrunām. Tagad, kā izrādās, Odin- gvam palīgā devies pats Vilens.

— Par kādu palīdzību tu runā?— Rišs no ekrāna jau­tāja, skatīdamies kaut kur sāņus.

— Tu to lieliski saprati… Vilena aizbraukšana uz vienu no operatīvajām grupām, turklāt ārpus Zemes robežām,— tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums. Tieši tāpēc viņš pats negribēja doties uz Antarktīdu un sūtīja mani. Ir atgadījies kaut kas daudz svarīgāks.

— Draudziņ, tu pārspīlē.

— Nepavisam ne! Jā, un kāpēc tiek slēgtas pludmales Klusā okeāna ziemeļrietumu salās?

— Neviens neko nav slēdzis . . .

— Bet Guamas salā?

— Ak Guamā . . . Kaut kāda lokāla piesārņošana. Viena no zemūdens raktuvēm .. .

— Tur nav tuvumā zemūdens raktuvju.

— Kāpēc tu mani pratini?— Rišs neizturēja.— Iedomā­jies, Guama! Lielā zeme! Agrāk arī tika slēgtas pludma­les. Turklāt ne jau Guamā vien.

— Es tur strādāju,— Ivs klusu sacīja.— Tas bija mans sektors — pirms atvaļinājuma. Vai tu to apjēdz? Pats par sevi saprotams, ka es uztraucos. Es jau gribēju tur atgriezties, bet Vilens . ..

— Es zinu. Nomierinies! Nav nekā nopietna .. .

— Riš, paklausies, todien, kad pārbraucu no Eiropas, tu pieminēji vienu kvadrātu, kurā sagaidāmi pārsteigumi. Vai tas nav tur?

— Es vairs neatceros. Vai nu mums mazums pārstei­gumu .. .— Rišs atkal skatījās kaut kur sāņus.

— Nu labi,— Ivs nopūties teica.— Es atvienojos. Paziņo Vilenam, ka rit vai parit izlidošu uz Mosonu. Mūs šeit aizkavēja viesuļvētra. Antarktikas eksperimentu pagaidām paredzēts sākt, kā bijis plānots. Jā, vēl pēdē­jais jautājums — kā klājas Dārijai?

— Viss kārtībā. Lūdza pateikt, lai tu neraizējies.

— Vai tu nevari uz brīdi paaicināt viņu pie ekrāna?

— Diemžēl — nē.

— Kāpēc tā?

— Dārijas šeit nav.

— Kur viņa ir?

Attēls ekrānā pēkšņi zaudēja asumu, tomēr Ivs paguva ievērot, ka Riša skatiens kļūst šaudīgs.

— Viņa … viņa .. . Viņai bija jāaizbrauc.

— Uz kurieni?

—• Redzi, Dārija . .. vina ir Guamā. Vilens aizsūtīja.

— Kad?

— Vakar pirms izlidošanas pie Odingvas. Rīt viņai jāatgriežas.

— Ak tā,— sacīja Ivs, plati ieplestām acīm vērdamies ekrānā,— tātad Guamā .. . Kad tu šodien runāsi ar Dāriju, pasveicini viņu.

Rišs ekrānā sāka mulsi mirkšķināt acis.

— Pie viena,— Ivs turpināja,— kā ir ar tavu atvaļinā­jumu? Kad tu brauksi prom?

— Esmu nolēmis pagaidām vēl neņemt atvaļinā­jumu . .. Atliku uz kādu laiku,— Rišs stomīdamies teica.— Redzi, Vilens lūdza . . .

— Saprotu . . . Nu, paliec sveiks!— Ivs pamāja un iz­slēdza videoekrānu.

Rems, kas bija klāt pie šīs sarunas, pavīpsnāja:

— Akadēmiķis Vilens negrib atlaist pelnītā atpūtā vienu no saviem palīgiem?

— Muļķības!— Ivs teica.— Drausmīgas muļķības! Ri­sam pazeminājies vispārējais tonuss. Uznākusi apātija. Vilens pats manā klātbūtnē viņam ieteica ņemt atvaļinā­jumu.

— Nu, jūsu draugs man nelikās sevišķi pārguris — nedz šodien, nedz tad, kad viņš jūs pavadīja. Toties jūs gan esat par kaut ko satraukts …

— Nebūt ne,— Ivs iebilda, bet pats nosprieda, ka Re­mam, bez šaubām, ir taisnība. Vajadzēja daudz stingrāk uzstāt, lai Vilens ļauj atgriezties pie zemūdens meklēju­miem. Tad viņš uzreiz būtu ticis notikumu centrā, nevis dīki tupējis Kergelēnā.

♦ ♦ ♦

Viesuļvētra beidzās naktī. Ivs pamodies tūlīt uzminēja, kas ir mainījies. Valdīja apbrīnojams klusums. Bija izzudusi tikko jūtamā sienu vibrācija, pie kuras viņš pa šīm dienām jau šķita pieradis. Ivs palūkojās pulkstenī. Tas rādīja astoņi no rīta. Tātad Galvenajā bāzē jau bija pusdienas laiks. Dārija droši vien ir atgriezusies no Guamas. īvs nospieda pogu uz mazās pults, kas atradās pie pagalvja. Viegli nošalkdams, pacēlās aizkars un .. . īvs bija spiests aizmiegt acis — tik spoža gaisma ielauzās istabā. Tā nebija zem caurspīdīgā, ar metālu stiegrotā plastmasas kupola paslēptā ciemata dzeltenīgā «dienas­gaisma», bet īsta dienas gaisma, kurā varēja jaust gan debesu spožo zilgmi, gan īstus saules starus.

īvs spēji pielēca kājās un pieskrēja pie loga. Caurspīdī­gais kupols virs ciemata bija atbīdīts vaļā. Sudraboto metāla konstrukciju ietvarā bez neviena mākoņa sulīgi zilgmoja debess. Rīta saule, kas vēl nebija saredzama, apspīdēja virs Dienvidu ciemata ielām un jumtiem plaši atvērtā milzu «loga» malu. Ivs pacēla rāmi un ieelpoja pilnu krūti tīrā, ledaini dzeldīgā gaisa, no kura nedaudz noreiba galva.

Dienas vidū — pirms aizbraukšanas no Kergelēnas — viņi abi ar Remu devās uz salas dienvidu krastu — uz Biologu ciematu. Bija viena no tām tik retajām dienām, kuras Kergelēnā var uz pirkstiem saskaitīt, kā teica tehniķis — pavisam jauns puisis, kas pārzināja Vira­ka bāzes virszemes transportu. Tieši viņš ieteica

izmantot braucienam uz ciematu koši sarkanu apvi­dus elektromobili.

— Veca mašīna, toties droša,— tehniķis apliecināja, uzsizdams ar plaukstu pa noskrāpēto un iedauzīto ka­bīni.— Izbrauks gan pa ceļu, gan bez ceļa cauri jebkurai šejienes vētrai. Turpretī tās,— viņš pamāja uz jaunajām mašīnām, ar kurām bija pilns nelielais angārs,— aizpūtis kā knišļus.

— Bet šodien taču ir rāms,— ieminējās Rems un šaubī­damies nopētīja masīvo, sarkano apvidus mašīnu.

— Ha!— tehniķis nezin kāpēc priecīgi iesaucās.— Pie mums pēc dažām minūtēm viss var mainīties. Ņemiet, nešaubieties!

Kā izrādījās, prāvā un smagā apvidus mašīna bija itin izveicīga, turklāt viegli vadāma. Ivs veiksmīgi izbrauca pa ciemata šaurajām ieliņām un ieejas slūžu vārtiem, kas šajā dienā bija plati atvērti. Ticis laukā uz betonētā ceļa, viņš devās uz dienvidiem — uz okeāna pusi.

Ceļš nolaidenām cilpām liecās apkārt tumšām klinšu grēdām, starp kurām pletās viršiem apaugušas ielejas. Spoži spīdēja saule, un trijās viesuļvētras dienās sadzī­tais sniegs gandrīz visur jau bija paguvis nokust. Vienīgi saules neskartās klinšu ieplakās šur tur vēl bija redzamas baltas, šauras strēles.

Viņi brauca apmēram stundu. Rems klusēdams skatī­jās uz kailajām, akmeņainajām nogāzēm, kas pat žilbino­šajos dienasvidus saules staros bija tuksnesīgas un bar­gas. Ivs domāja par pēdējo sarunu ar Galveno bāzi. Viņi kaut ko slēpj. Gan Rišs, gan Vilens .. . Bet kāpēc? Vai viņš kaut kādā ziņā būtu kļūdījies? Bet kad un kur? Nekādi īpaši pārsteigumi neglabājās okeāna dzelmes kvadrātos, kurus viņi abi ar Irmu pēdējos gadus tika izlūkojuši. Sen nogrimušu tvaika laikmeta kuģu vraki, dziļi dūņās iestidzis veca burinieka korpuss, pagājušā gadsimta vidus primitīvas pasažieru lidmašīnas atlū­zas .. . Viss bija apskatīts, attēlots hologrammās, precīzi atzīmēts uz okeāna dibena kartes. Sīs atliekas neizraisīja nekādu praktisku un zinātnisku interesi, tāpēc tās tika atstātas turpat, kur bija atrastas. Atskaites par darbu un kartes Ivs bija nodevis Viraka galvenās dokumentācijas glabātavā. Viņš nekādā ziņā nevarēja apsekotajā platībā palaist garām kaut ko būtisku. Ja nu tikai to neizkrauto gaisakuģi. Tomēr arī tas vēlāk bija padarīts nekaitīgs. Varbūt kaut kas glabājās turpat netālu, kur notika