ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

Kolombas aerodroms sagaidīja ar lietusgāzi. Laineris pieripoja pie lidostas cilindriskā torņa. Pa teleskopisko

gaiteņtiltu, kas izbīdījās pretī kuģim, pasažieri tieši no lainera salona pārgāja uz lidostas zālēm. Tur kāds žurnālists ieraudzīja Remu Arno… Tajā pašā mirkli Rems tika iekļauts ciešā lokā. Iedūcās filmēšanas kameru mehānismi. Atstājis Remu, lai viņš atbild uz korespon­dentu jautājumiem, Ivs devās noskaidrot sīkāk turpmāko ceļu uz Kergelēnu. Izrādījās, ka no turienes vēl nav atlidojis avions. Kuru katru brīdi tam bija jāierodas, lai pēc pusstundas dotos atpakaļ. Kad Ivs ar šo ziņu atgrie­zās zālē, kur bija atstājis Remu Arno, improvizētā preses konference vēl turpinājās. Ziņkāro loks Remam apkārt bija kļuvis pat platāks un blīvāks. Ivs tikai ar pūlēm izlauzās tam cauri. Rems, piesēdies uz krēsla atzveltnes, nesatricināmā mierā atbildēja uz kārtējo jautājumu:

—. .. Nē, mēs neesam paredzējuši pilnīgi atbrīvot An- tarktīdu no ledus bruņām. Pat vēl vairāk — mēs ceram, ka Antarktīda laika gaitā sadziedēs brūces, kuras mūsu eksperiments būs cirtis tās ledāja vairogā. Ledus krā­jumu iznīcināšana vai pat strauja samazināšana var nopietni ietekmēt Zemes klimatu. Antarktīda ir Dienvidu puslodes laika apstākļu noteicēja. Turklāt jums, bez šaubām, ir zināms, ka Antarktīdas ledus ir vērtīga izejviela, milzīgs saldūdens avots, ūdeņraža — mūsu ener­ģētikas pamatvielas avots. Jā, pie viena,— Rems turpi­nāja, ieraudzījis atgriežamies īvu,— lai mūsu eksperi­menta dēļ Zemei nerastos nevēlamas problēmas, Viraks nosūtījis uz Antarktīdu savus kontrolierus. Seit ir viens no viņiem — Ivs Maklajs. Ja radīsies kādi sarežģījumi, viņš drīkst uzlikt veto visam eksperimentam. Vēl nav zināms, vai vispār kaut kas notiks. Tāpēc neiesaku steigties uz Mosonu . ..

Klātesošo skatieni pavērsās uz Iva pusi.

— Rodas dīvains iespaids,— ieminējās viena no kores­pondentēm, ar zināmu augstprātību skatīdamās pāri lielo, tumšo briļļu stikliem īvam tieši virsū,— ka Viraks sāk vērtēt sevi augstāk par citām organizācijām — gan tām, kuras plāno, gan arī tām, kuras realizē plānus. Jūs nosaucāt skaitļus,— viņa pagriezās pret Remu,— kas liecina, ka Antarktikas 'eksperimenta sagatavošana ārprā 1 - tīgi dārgi izmaksājusi. Un pēkšņi ieradīsies kāds,— viņa pamāja uz Iva pusi,— un visu atliks … Tā nu gan ir planētas mēroga plānošana!

— Varat būt bez bažām,— Rems viņai nopietni atbil­dēja,— ka viss norisinās tieši stingrā jo stingrā saskaņā

ar plāniem. Neaizmirstiet, ka Viraks — Vides restaurāci­jas un aizsardzības komiteja — ir augstākā instance, kas atbildīga par to, lai mūsu visu mājā — uz mūsu planē­tas — būtu iespējams dzīvot. . . Dzīvot kā mums, tā mūsu pēctečiem. Mēs pa lielākajai daļai pat neapjēdzam, ko Viraka inženieri paveikuši dažos gadu desmitos. Pagā­jušā gadsimta beigās vien rūpnīcas un enerģētiskās iekārtas uz planētas katru gadu izsvieda atmosfērā pusotra miljarda tonnu pelnu un apmēram pusmiljonu tonnu sēra gāzes. Skābekļa saturs katastrofāli samazinā­jās. Lielas pilsētas bija uz agonijas robežas. Bet šobrīd? … Ja nebūtu Viraka, nevienam no mums nebūtu iespējas šodien te tik jauki patērgāt. Mūsu paaudze gluži vienkārši nebūtu piedzimusi .. . Esmu viens no Antarkti­kas eksperimenta projekta autoriem, bet, ticiet man, ja mans jaunais draugs,— Rems vēlreiz norādīja uz īvu, — vai kāds no viņa kolēģiem uzliks veto, es neprotestēšu. Viņu veto nozīmēs tikai to, ka eksperiments jāsagatavo daudz rūpīgāk, lai tas neapdraudētu Zemes iedzīvotājus. Jebkurš eksperiments ir bijis un būs tikai eksperiments.

— Un jūs nebūsiet sarūgtināts vai sadusmots, ja jūsu projekta realizēšanu kāds gribēs izjaukt?— pajautāja korespondente ar tumšajām brillēm.

— Ja to darīs kāds no Viraka — nē,— Rems pārlieci­noši atbildēja.

— Ak, arī viņi kļūdās, vismaz tieksme uz pārspīlēšanu jau nu viņiem piemīt,— sarunā iejaucās cita korespon­dente.— Nupat kāds Viraka inspektors slēdza pludmales Guamas salā. Ūdens pavisam tīrs, bet pludmales slēgtas. Nedrīkst peldēties .. . Kāpēc?— viņa jautāja un paskatī­jās uz īvu.

īvs nezināja, ka Guamas pludmales ir slēgtas. Sī vēsts viņu nepatīkami pārsteidza. Tātad Vilens nebija visu pateicis. Tātad tās nav bijušas tikai neskaidras aizdo­mas .. .

Tā kā visi apklusuši tagad skatījās uz īvu, viņš bija spiests kaut ko atbildēt.

— Diemžēl nevaru neko pateikt par Guamas pludma­lēm,— viņš iesāka,— pirmo reizi dzirdu, ka tās ir slēgtas. Bet tad noteikti ir kāds svarīgs iemesls. Viraks pēdējos gados reti bijis spiests tā rīkoties. Kas attiecas uz Antarktikas eksperimentu . ..

— Lai nu paliek šī briesmīgā slepenība!— kāds aiz muguras iesaucās.— Pirmo reizi dzirdot. .. Viraka darbi­

nieks, kam ir tiesības uzlikt veto Antarktikas eksperimen­tam, nezinot, kas notiek Viraka Galvenās bāzes acu priekšā? Kurš ticēs tādam naivumam?

— Bet es tik tiešām nezinu, ko jūs ar to domājat,— īvs klusu sacīja.— Manuprāt, jums nav pamata man neticēt. Piedodiet, es nezinu, ar ko man ir tas prieks runāt. . .

— Ek, tas nav svarīgi,— neredzamais sarunas biedrs iesmējās.— Pats vainīgs, ka nezināt . . . Kad gribēsiet, bez pūlēm uzzināsiet.

Nu jau vispārējo uzmanību bija piesaistījis neredza­mais īva oponents. Visi sāka drūzmēties ap viņu, un loks, kas bija ielencis Remu, izjuka.

Rems piecēlās un paņēma īvu zem rokas.

— Iesim,— viņš teica,— viņu interesi jau saista kas cits! Es nebrīnīšos, ja daudzi no viņiem rīt dosies nevis uz Mosonu, bet uz Guamu.

Iedams Remam pakaļ cauri žurnālistu pūlim, īvs izdzir­dēja:

—.. . Jauks sīkumiņš! Kāda zemūdens atkritumu izgāz­tuve, konteineri ar aizvēsturiskām indēm . . . Tāds krāju- miņš, ka var noģiftēt visus Klusā okeāna joslas iedzīvotā­jus. Tā viņi tur strādā .. .— Balss bija tā pati.

īvs savaldījās, lai nepaskatītos atpakaļ.

+ ♦ +

Pēc stundas viņi abi ar Remu jau lidoja no Kolombas uz dienvidiem. Nelielais avions turējās tikai desmit kilometru augstumā. Lejā klājās blīva mākoņu sega, pār kuru ātri slīdēja aviona slīpā, krustveidīgā ēna. Zem padebešiem smagas bangas vēla Indijas okeāns. Salona priekšgalā uz ekrāna lēnām pārvietojās tā tuksnesīgais klajš. Tuvojās «rēcošie četrdesmitie»— mūžīgā nemiera zona planētas apvalkā; Antarktikas ledainā elpa šeit sadūrās ar tropisko platuma grādu siltajiem, mitrajiem vējiem.

Rems un īvs bija vienīgie pasažieri salonā, kurā pietiktu vietas apmēram trīsdesmit cilvēkiem. Kergelēna arhipelāgs arī divdesmit pirmā gadsimta beigās joprojām bija viens no visbargākajiem un mazāk apdzīvotajiem Dienvidu puslodes stūrīšiem. Vulkāniska energocentrāle, atomelektrostacija, kas apkalpoja ūdens atsāļošanas iekārtas, Viraka reģionālā bāze centrālajā Antarktikas

sektorā — tas, šķiet, ari bija viss, kā dēļ cilvēki brauca uz šo tuksnesīgo zemes kriksīti, kuru kāds tālās pagātnes jūrasbraucējs bija nosaucis par Izmisuma salām. Pro­tams, dzīves un darba apstākļi Kergelēnā tagad vairs nebija tādi kā pirms piecdesmit vai simt gadiem, tomēr «pastāvīgos» iemītniekus tur varēja uz pirkstiem saskai­tīt. Maz bija tādu, kam pietika spēka un vīrišķības pavadīt šajā bargajā zemē vairāk par diviem gadiem.

īvam bija gadījies būt Viraka bāzē Kergelēnā, un nu viņš par salām pastāstīja Remam, kas pirmo reizi lidoja uz turieni: