ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

— Tā, esam galā,— pieceldamies sacīja Ivs.

Viņi izgāja zinātniekiem līdzi laukā, un Ivs devās pie dežurējošā koordinatora, lai precizētu savu maršrutu.

Kad viņš atgriezās, Rišs un Dārija sarunājās ar vienu no zinātniekiem — garu, plecīgu hrunetu.

— Iv, mēs tev atradām ceļabiedru!— Dārija līksmi paziņoja.— Iepazīsties — Rems, ģeofiziķis, viņš arī lido uz Antarktīdu.

— Jeremejs Arno,— tumšmatis stādījās priekšā,— es lidoju uz Mosonu.

Ivs ar interesi palūkojās uz viņu. Sportisks augums, plati pleci. Lielas, spēcīgas rokas. No īsā rokasspiediena Ivs izjuta tajās slēpto spēku. Asi, gluži kā no rupja akmens izkalti melnīgsnējās sejas vaibsti. Un acis, kuru vērīgais skatiens, šķiet, caururba, kaut arī tās sedza tumšas brilles. Uz vaigiem un zoda bija neskaidri jauša­mas kaut kādu rētu pēdas, bet varbūt tie bija seni apdegumi.

— Pēc pusstundas būs raķešlaineris uz Singapūru un Kolombu,— Ivs sacīja.— No Kolombas vakarā var tikt uz Kergelēnu. No turienes garantēju nokļūšanu Mosonā ar kādu Viraka transportlīdzekli, bez šaubām, ja jums nav padomā kāds vienkāršāks variants.

— Nē,— atbildēja tumšmatis.— Es gribēju lidot caur Keiptaunu, bet tas ir daudz tālāk un tur būtu jāgaida. Labprāt pieņemšu jūsu piedāvājumu, ja tas nesagādā jums liekas grūtības.

— Nekādas,— Ivs apliecināja.

— Tad es iešu rezervēt vietu Ceilonas lainerī.

— Esmu par viņu dzirdējis,— sacīja Ivs, kad Rems bija aizgājis.— Viņš ir slavens zinātnieks, viens no projekta «Ankoss» autoriem — kā transportēt Antarktīdas ledu uz kosmosu. Jādomā, ka mums abiem ir kopīgs ceļojuma galapunkts.

— Kad tu būsi Ceilonā, Iv, centies nokļūt Palanaruvā,— Dārija ieteica.— Tā ir viena no senajām galvaspilsētām salas centrā. Tur ir saglabājušās milzīgas mākslīgās ūdenskrātuves, kas ierīkotas vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem. To krastos patlaban atjaunotas senās pilis un senie tempļi. Tur ir neparasti skaisti, jo sevišķi — saulei rietot un austot. Zēni, vai jūs varat iedomāties: blāvs milzīga ezera spogulis, oranžsarkani mākoņi virs tāliem kalniem ar plakanām virsotnēm un pēdējie saules stari uz dzeltenām tempļa sienām, uz pilīm, kas izrotātas ar neskaitāmi daudzām akmens skulptūrām. Un palmu vēdekļi uz tumstošo debesu fona . ..

— Vai tu raksti dzejoļus, Dārija?— Rišs jautāja.

— Rakstīju, kad vēl biju maziņa.

— Tu esi dzejniece pēc savas dabas, un tev nav ko darīt pie atkritumu aizvācējiem. Labāk brauc man līdzi!

— Uz kurieni, Riš?

— Uz Eiropu, piemēram. Es atpūtīšos, bet tu rakstīsi dzejoļus un nodarbosies ar saviem arhitektūras izrakte­ņiem.

— Lieliska perspektīva!— Dārija skaļi iesmējās.— Un galvenais — viss ir tik vienkārši. Nē, mīļais, brauc viens pats un vislabāk — uz kādu sanatoriju, kur ārstē izkrop­ļotu psihi. Bet es palikšu šeit un pēc kāda laika pamēģi­nāšu nomainīt tevi bāzes ārsta vietā vai paša galvenā inženiera postenī, vai kā nu to pie jums sauc.

Atgriezās Rems un pavēstīja, ka viņš arī lidošot uz Kolombu.

— Bet jūsu biedri?— jautāja Ivs.

— Viņi strādā šeit — ģeotermālajā energocentrālē. Viņi tikai pavadīja mani un jau aizbrauca atpakaļ.

— Vai te ir liela energocentrāle?

— Diezgan prāva, bet pašreiz to paplašina. Tiek izda­rīti dziļāki urbumi pie pašas vulkāna cilmvietas.

— Vai tad šeit darbojas vulkāni?— Dārija bija pār­steigta.

Rems papurināja galvu.

— Nē, nedz šajā, nedz arī apkārtējās salās nav palicis vulkānu, kas darbotos. Mēs paņemam no tiem visu enerģijas pārpalikumu mūsu energosistēmām. Esam tās pārveduši uz regulējamu «energobloku» režīmu …— Rems pavīpsnāja.

— Bet Viraks?— Dārija piemiedza acis.— Vai gan vul­kānu izdzēšana nav neiedomājama vides līdzsvara izjauk­šana?

— Kolēģi, kā šķiet, ir no Viraka?— Rems paskatījās uz īvu un pēc tam uz Rišu.

Abi pamāja.

— Tad jau jūs varētu vieglāk izskaidrot.. .— Rems atkal pavīpsnāja.

— Nevajag!— Dārija atmeta ar roku.— Kā redzu, jums viss ir saskaņots. Vulkānisma plānošana veselas planētas mērogā!

— Protams,— Ivs nopietni sacīja.— Tieši plānošanai planētas mērogā mēs patiesībā varam pateikties, ka cilvēki spējuši ne tikai pakļaut vulkānus, bet arī piešķirt prāvus līdzekļus, lai atjaunotu senās pilsētas, kas tūksto­šiem gadu gulējušas drupās. Tu pati pieminēji Palana- ruvu. Vai būtu bijis iespējams atjaunot šo arhitektūras kompleksu, ja nebūtu vienota daudzgadu plāna?

— Pietiek, pietiek!— Dārija pārtrauca brāli.— Esmu jau sodīta par savu nekompetenci un nelāgo raksturu. Bet tu tātad esi bijis Palanaruvā?

— Neesmu bijis un šoreiz arī diemžēl netikšu. Pēc mūsu lainera nolaišanās Kolombā līdz aviona atiešanai uz Kergelēnu ir tikai viena stunda.

— Nu, tad palieciet Kolombā līdz rītam . . .

— Es taču nebraucu atvaļinājumā,— Ivs sausi aizrā­dīja.

Dārija apmulsusi nodūra acis.

Ivs uzmanīgi paņēma viņu zem rokas.

— Es domāju, ka tā nebūs pēdējā izdevība apmeklēt Palanaruvu. Gan jau mēs abi kādreiz atradīsim mazliet brīva laika un tavā vadībā, māsiņ, dosimies šajā ceļo­jumā.

— Kā noprotams, jūs esat vēsturniece,— Rems ļoti pieklājīgi teica, vērsdamies pie Dārijas.— Atļaujiet jums uzdot vienu jautājumu.

— Lūdzu, ja vien spēšu uz to atbildēt.

— Jādomā, ka varēsiet . . . Pašreiz ļoti daudz spēka, laika un enerģijas tiek izlietots, lai atjaunotu senās pilsētas un arhitektūras pieminekļus. Nesen man gadījās būt Nīlas ielejā. Ir atjaunoti sākotnējā veidā tempļi pie lielajām piramīdām, Valdnieku Ielejas apbedījumu kom­plekss. Atjaunotas arī pašas lielās piramīdas. Tas ir bijis milzīgs darbs, kas cilvēcei neprātīgi daudz izmaksājis. Esmu dzirdējis, ka nu sākot atjaunot vissenākās pilsētas Indas ielejā, kur vispār gandrīz nekas nav saglabājies. Kādēļ tas vajadzīgs? Vai nepietiek, ja saglabā drupas? Ja tās saglabā tādas, kādas sagaidījušas mūsdienas?

— Agrāk tā darīja. Atraka un konservēja to, kas bija palicis. Cilvēkiem, kurus tas viss interesēja, kurus tas satrauca, pēc pamatiem, pēc senu mūrējumu paliekām bija jāuzmin, kāds izskatījies viss ansamblis. Tas bija nevis tā laikmeta zinātnes spēks, bet vājums. Cilvēks arvien ir centies ieraudzīt un izzināt, cik vien var. Taču iespējas rekonstruēt pagājušo bija ļoti ierobežotas. Tagad mēs jaudājam vairāk. Mēs varam ne tikai atrast, saprast, izskaidrot atradumu, bet, ja vēlamies, arī atjaunot to tādu, kāds tas bijis radīts. Jūs jautājat — kādēļ? Senatne cilvēkiem vienmēr ir bijusi dārga, bet šajā laikmetā, kad viss apkārt tik strauji mainās, tā gluži vienkārši ir nepieciešama. Ja tā varētu izteikties, tajā ietilpst īpašs tikumisks vitamīns. Tas dod spēkus, uz mūžīgiem laikiem liek iemīlēt dzimto pusi, kur pagājusi bērnība, dzimto planētu; tas spēj padarīt cilvēku humānāku, tīrāku. Ja cilvēki to būtu sapratuši agrāk, Zemes vēsturē nebūtu tik daudz skumju lappušu. Tas nu būtu par senatnes piemi­nekļiem kopumā . . . Bet arhitektūra savos labākajos darbos ir smalkāka un pilnīgāka nekā citas mākslas, tajā jaušama neatgriežami pagājušu laikmetu garīgā dzīve. Lai saprastu tās valodu, tās melodiju, nepietiek ar dru­pām vien. Jāredz kompleksā viss, kas bijis radīts. Un tad mēs pat pēc tūkstoš gadiem varēsim saprast meklējumus, pārdomas, pašu atmosfēru, kas apņēmusi mākslinieku, kad viņš radījis savus darbus, radījis visu to, par kā mantiniekiem mēs sevi uzskatām.