ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

— Kāpēc biologi iecienījuši tieši šo arhipelāga daļu?

— Viņi šeit nodarbojas ar okeāna bioloģiju. Okeāna dibenā starp piekrastes klintīm ir neparasti bagātīga dzīvība. Tur ir saglabājušies izcili subantarktiskās fau­nas pārstāvji, pie kuriem divdesmitajā gadsimtā cilvēki gluži vienkārši netika klāt.

Ceļš strauji nogriezās lejup uz mazu, zilu līci, ko puslokā iespīlēja sarkanmelnas kraujas. Līča krastā kā sudrabota pussfēra bija izvietojies Biologu ciemats — ap­dzīvota vieta Kergelēnā arhipelāga pašos dienvidos.

— Piemineklis atrodas tur .. .— Ivs apturēja apvidus mašīnu un norādīja uz augstu, klinšainu zemesragu, kas no austrumiem norobežoja līci.

No melnajām, bangu iekļautajām klintīm debesu zil- gmē kā bulta ietiecās sudrabots tornis.

Rems kādu brīdi klusēdams vēroja.

— Brīnišķīgi,— viņš beidzot sacīja.— Cik daudz dina­mikas cilvēku un delfīnu ķermeņu spirālē! Apbrīnojami vizuāli izteikta tiekšanās paveikt varoņdarbu. Kāds mil­zīgs talants!

— Tas ir Teors. Viņa skulptūras izdaiļo Kosmonautikas pils ēku. Jaunībā viņš vairākus gadus pavadījis Kerge-

lēnā. Bet, Rem, vai patiešām jūs no šejienes varat saskatīt skulptūras?

— Bez šaubām! Redzu Joti skaidri. Vai tad jūs ne?

— Es tikai zinu, ka tās tur ir. Es taču ne vienreiz vien esmu bijis pie šī pieminekļa. Jūs ārkārtīgi tālu redzat.

— Nē, es redzu pavisam normāli. Taču protu koncen­trēt savu redzi. Tā ari ir joga . . .

♦ ♦ ♦

Sarkanā apvidus mašīna tomēr pievīla . . . Apmēram ki­lometru no Biologu ciemata tā negaidot apstājās netālu no tās vietas, kur atdalījās ceļš uz zemesragu ar piemi­nekli. Par spīti visām pūlēm, motoru neizdevās iedarbi­nāt.

— Patiesību sakot, es kaut ko tamlīdzīgu pare­dzēju,— teica Rems, kad kļuva skaidrs, ka kļūme ir nopietna un motors acumirkli nav izlabojams.

— Priekšnojauta?

— Gluži vienkārši neticība muzeja eksponātiem. Labi vēl, ka tas nenotika agrāk.

— Vai izsauksim elektromobili no Biologu ciemata?

— Domājat — ir vērts? Līdz ciematam desmit minūšu gājiens. Laiks ir lielisks. Jums taču nav sevišķi daudz darīšanu ciematā?

— Apmēram stundu, ne vairāk.

— Tad ejiet turp, bet es aizstaigāšu līdz piemineklim un pēc stundas jums pievienošos.

— Kāpēc jums jāiet kājām?— Ivs sāka protestēt.— No šejienes līdz piemineklim ir vismaz trīs kilometri. Nāciet man līdzi, bet no ciemata pāris minūtēs ar elektromobili tiksiet līdz piemineklim.

Rems smaidīdams papurināja galvu.

— Mēs abi vētras laikā jau diezgan izsēdējāmies. Ar vislielāko prieku noskriešu šo ceļu un vēl apskatīšu tuvumā arī lavu. Uz redzēšanos pēc stundas!

Un, atbildi negaidīdams, viņš vieglā solī ātri metās skriešus uz ceļa sazarojuma pusi, šķiet, tik tikko pieskār- darnies ar pirkstgaliem betona gludajai virsmai.

Kad īvs nokāpa pie ciemata ieejas slūžām, viņa pava­doņa pelēkais kombinezons jau bija nozudis aiz rupji tēstajām akmens plātnēm, kas apņēma laukumiņu ap pieminekli.

Biologu ciematā īvam vajadzēja tikai iepazīties ar Kergelēnā arhipelāga sektora ūdens tīrības kārtējo kon­troli. Jau vairāk nekā desmit gadu biologi, kam palīdzēja speciāli trenēti delfīni, te veica šo kontroli. Viraka darbinieki laiku pa laikam vienīgi pārbaudīja uzraudzī­bas darbu organizāciju un rezultātus. Viraka bāze Kerge­lēnā strādāja ciešā kontaktā ar Bioloģijas institūtu, un tomēr Vilens bija lūdzis īvu apmeklēt institūtu un sīki uzzināt, kā veicas darbs Kergelēnā.

Kā varēja spriest pēc kartēm un grafikiem, viss bija kārtībā. Ūdens paraugi, ko īpašās kapsulās delfīni atnesa no Indijas okeāna šis daļas dažādiem kvadrātiem, neuzrā­dīja piesārņojumu, kas būtu augstāks par pieļaujamo normu.

— Ja Viraka prasības kļūs stingrākas, ir izraudzīti daži iecirkņi, kur būs nepieciešama īpaša rīcība,— noslē­gumā sacīja institūta galvenais koordinators,— bet pagai­dām viss ir normas robežās.

— Tuvākajos gados tiks paaugstinātas prasības, lai subantarktiskās zonas ūdeņi būtu tīrāki,— pavēstīja Ivs,— to nosaka daudzi iemesli . ..

— Zinu,— galvenais koordinators, demonstrējis kartes un grafikus, izslēdza galda projektoru.— Mēs, biologi, arī esam ieinteresēti. Darba gan būs vairāk . . . Gan jums, gan mums. Atkal būs jāparāda ap daudzām salām piesārņojuma oreoli.

— Vai metāli?

— Ne tikai. Noturīgi ķīmiskie savienojumi, ko cilvēks radījis jau pagājušajā gadsimtā — ķīmijas uzplaukuma rītausmā. Visa planētas biosfēra ar tiem piesātināta. Vēji tos pastāvīgi izpūš no augsnes, tie nāk lejā no stratosfē­ras, kur pagājušajā gadsimtā tika izsviesti ar sprādzie­niem. Paies gadu simteņi, iekams cilvēki galīgi tiks no tiem vaļā. Patlaban tie droši vien vairs nav bīstami, tomēr .. . Viss ir atkarīgs no tā, cik augstu koncentrāciju uzskatīsim par pieļaujamu. Bet to rādīs tikai nākamo paaudžu pieredze.

— Tieši tāpēc jau Viraks cenšas panākt, lai prasības tiek paaugstinātas,— teica Ivs.

— Protams, protams . . . Bet līdz ar to būs nepiecie­šama attīrīšanas iekārtu modernizācija, tātad milzīgi iz­devumi. Seit, subantarktiskajā joslā, institūti un novēro­šanas stacijas netiks ar to galā. Būs jāiesaista tehnologi.

Ivs nolēma mainīt tēmu:

— Kergelēnā atrodas zonā, kurā, iespējams, kritīs le­dus atlūzas, ja Antarktikas eksperiments neizdosies. Vai jums viss ir paredzēts?

— Protams . . . Palaišanas brīžos virszemes celtnēs paliks tikai dežuranti. Pārējie atradīsies pazemes telpās. Seit tas ir vienkārši. Pat mūsu pazemes elektriskā ceļa tuneļos bez pūlēm var izvietot visus arhipelāga iedzīvotā­jus. Tomēr ceru, ka risks dabūt uz galvas ledusblāķi nebūs pārāk liels.

— To cer visi . . .— īvs pavīpsnāja.

— Turklāt jādomā taču, ka ledus gabali, krītot atpakaļ uz Zemi, gluži vienkārši iztvaikos.

— To nu gan neviens precīzi nezina. Ir konstatēts, ka uz Zemes krituši komētu ledus kodoli. Tie radījuši pamatī­gas katastrofas.

— Vai jūs domājat Tungusas fenomenu pagājušā gad­simta sākumā?

— Kaut vai to.

— Cik atceros, tas tika arī citādi izskaidrots.

— Jā, tā bija . . . Bet, ja uz Kergelēnu gāzīsies ledus- blāķu spiets, ja tie nebūs pacēlušies orbītā, šeit var atkārtoties Tungusas fenomens.

— Ceru, ka tas mums nedraud?

— Eksperimenta autori arī cer, un tomēr . . .

— Ja būs nepieciešams, mēs rīkosimies.

— Tātad,— īvs it kā pa jokam rezumēja,— šobrīd jūsu institūtam nav informācijas, kas varētu kaut kādā ziņā interesēt Viraku.

— Labprāt sagādātu jums to prieku.— galvenais koor­dinators pasmaidīja,— bet . . . Jūs tāpat jau saņemat regulāri visu informāciju no savas bāzes Kergelēnā. «Kaut kādā ziņā . . .»— viņš domīgi atkārtoja, skatīda­mies pāri īva galvai.— Paga, paga . .. Lai gan tam nav ar jums tieša sakara, tomēr, šķiet, mēs paziņojām jūsu bāzei. Bet varbūt neziņojām. . . Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par jaunu, līdz šim nezināmu slimību, ar ko sirgst delfīni?

— Epidēmija?

— Nē, ir tikai divas saslimšanas. Pagaidām divas. Taču abās rezultāts letāls.

— Un kas tā ir par slimību?

— Mēs paši nezinām. Nav izdevies noteikt ierosinātāju vai pat iemeslu.

— Un kas tad ir noticis?

— Apmēram pirms trim mēnešiem mūsu delfinārijā parādījās slims delfīns — tas nebija mūsu, apmācītais. Neviens viņu nekad nebija trenējis. Bet viņš, kā jau, protams, lielākā daļa mūsdienu delfīnu, ne reizi vien bija ticies ar mūsu audzēkņiem. Bija skaidri redzams, ka viņš ieradies delfinārijā pēc palīdzības. Savvaļnieki bieži vien nāk pie mums, un, ja nepieciešams, mēs viņiem palīdzam. Diemžēl šis vairs nebija glābjams. Viņam sākās paralīze, un pēc dažām dienām viņš nobeidzās. Sekcija neparādīja nekādas patoloģiskas pārmaiņas. Nevienā orgānā. Del­fīns bija vēl jauns. Vai tā būtu bojāeja bez acīm redzama iemesla? .. . Viena no mūsu bioloģēm ieinteresējās par šo gadījumu. Viņa ļoti ilgi pētīja beigtā dzīvnieka smadze­nes un novēroja delfīnus, kuri bija nākuši kontaktā ar slimo. Tomēr neko nekonstatēja. . . Neviens no mūsu delfīniem nesaslima. Taču viņai izdevās noskaidrot, no kurienes bija ieradies slimais delfīns. Viņa nosūtīja turp kādu no mūsējiem, kas bija audzis delfinārijā. Tam vajadzēja sameklēt slimos, ja tur tādi vēl būtu, un atvest uz Kergelēnu — uz mūsu delfināriju. Viņa gribēja turpi­nāt pētījumus. Viens otrs mūsu biologs pazobojās par viņas entuziasmu, bet .. .