ALEKSANDRS ŠAĻIMOVS - PĒDĒJĀ ATLANTA ATGRIEŠANĀS

vienīgi iepriekšēja rekognoscēšana un strādāja prakti­kanti? Galu galā okeāna dzelme vēl aizvien ir gaužām neizzināta. Tur ir tūkstošiem noslēpumu, tur slēpjas daudzu pagātnes noziegumu pēdas. Nāvējošu kravu, in­dīgu ražošanas atkritumu nogremdēšana, kas tika prakti­zēta pagājušajā gadsimtā, arī bija noziegums. Tā sekas apdraudēja visu cilvēci, pat vēl nedzimušās paaudzes . .. Viraka darbības pirmajās desmitgadēs galvenais ienaid­nieks bija betona konteineru izgāztuves, kurās bija ra­dioaktīvie atkritumi, noturīgas indes, sašķidrinātas indī­gās gāzes. Sie konteineri parasti atradās lielā dziļumā, ne vienmēr bija precīzi zināmas to atrašanās vietas, bet šo drausmīgo pagātnes «sūtījumu» meklēšana un iznīcinā­šana atņēma daudz laika un spēku un gandrīz vienmēr bija riskanta. Lielākā daļa tādu izgāztuvju tika likvidē­tas jau gadsimta pirmajā pusē, tomēr pastāvēja iespēja, ka tās vēl kaut kur ir saglabājušās. Šobrīd tās bija kļuvušas vēl bīstamākas, jo betona konteineri sen bija savu laiku nokalpojuši, milzīgā ūdens spiediena defor­mēti un sāļā ūdens saēsti. Ja nu kaut kas tamlīdzīgs paslēpies okeāna dibenā pie Guamas salas . . .

Ivs sakoda zobus un mēģināja koncentrēt visu uzma­nību uz ceļu, kas tagad līkumoja starp iesarkanām un tumši violetām klintīm. Un atkal jau nezin kuro reizi šajās dienās viņam atausa atmiņā Irma — it kā viņa būtu tepat blakus. Smalkais profils, mazā auss, zeltaino matu cirtas, tikko pamanāmā tumšā dzimumzīmīte uz kakla . . . Cik bieži viņu braucienu laikā, uz mirkli pagrie­zies pret Irmu, viņš bija skatījis tās profilu! Irmas acis parasti raudzījās uz priekšu, taču, sajutusi Iva ašo skatienu, viņa uzsmaidīja. Irma, Irma, kur tu patlaban esi? Vai tiešām tu būtu izdzēsusi no atmiņas visu bijušo? Mana Irma … Ja notiktu brīnums un tu pēkšņi atrastos man blakus . . . Ivs nenocietās un iesānis pameta acis uz savu pavadoni. Rems sēdēja nepakustēdamies, koncentrē­jies un nopietns. Joprojām raudzīdamies uz apvidus mašīnai pretī skrejošo ceļu, viņš pēkšņi sacīja:

— Mēs dzīvojam saprāta gadsimtā, cenšamies ieaudzi­nāt cilvēkos lieliskas īpašības, gribam panākt, lai cilvēku attiecības kļūtu harmoniskas, bet viņu mūžs — ilgs un laimīgs. Taču mīlestība, tāpat kā pirms trīssimt gadiem, ir brīnum jauka un rūgta, šķiršanās — sāpīga un netaisna, bojāeja — cietsirdīga un bezjēdzīga .. . Un tā tas būs, kamēr vien pastāv saprāts.

īvs saspringa. «Ko tas nozīmē — vai tā būtu nejauša sagadīšanās, vai Rems patiešām spēj lasīt domas? Cik jocīgs cilvēks . . . Ko viņš vēl manī «izlasīja»?» Un īvs paskatījās uz savu ceļabiedru — nu jau satraucies un aizdomu pilns.

Rems lēnām pagrieza galvu uz viņa pusi.

— Piedodiet — jūs laikam kaut ko jautājāt? Es nesadzirdēju.

— Es … Jā … Es jautāju: kāpēc .. . Kāpēc tā ir?

Rems noņēma brilles. Viņa gaišajās acīs pazibēja kaut

kas zobgalīgs.

— Kāpēc? . . . Nu, tāpēc taču, ka jebkuram no mums iekšējā pasaule ir — bezgalība, kas līdzīga Lielā kosmosa bezgalībai. Ko mēs — divdesmit pirmā gadsimta cil­vēki — zinām par Lielo kosmosu? Pēc katra atklājuma mums jārisina jaunas mīklas. Tāds pats ir Mazais kos­moss, kas ietilpst katrā no mums . ..

Pēc tam viņi ilgi brauca klusēdami. Ivs centās ne par ko neprātot. Galvā uzplaiksnīja aprauti domu zibšņi. Tas bija kā rudens lapkritī. Lapas virpuļoja, krita, un viņš staigāja pa tām kā tajā naktī, kad pēdējo reizi izskaidro­jās ar Irmu .. .

Beidzot, pārvarējusi nelielu kāpumu, apvidus mašīna nokļuva uz šaura bazalta plato, un tajā pašā brīdī pa labi un pa kreisi aiz sastingušās lavas tumšajiem robiem pavērās fjordu spožā zilgme. Tālu rietumos aiz Sveina fjorda pacēlās Rosa kalna platais, nošķeltais konuss — gandrīz līdz pakājei ar ledu un sniegu klātā arhipelāga visaugstākā virsotne. Sniega segas klājienā melnēja mil­zīga krātera kauss.

— Mums ir laimējies,— teica Ivs, piebremzēdams ma­šīnu.— Ross tikpat kā nekad neparāda virsotni.

— Vai jūs jau esat bijis tā krātera tuvumā?— jautāja Rems, izkāpdams no mašīnas.

— Jā . . . Krāterī ir ledus. Neesmu manījis nekādas vulkāna darbības pazīmes.

— Tāpat kā citos šī arhipelāga vulkānos.

Pagājis sāņus, Rems vairākas reizes dziļi ieelpoja, tad aizvēra acis un nekustīgi sastinga.

īvs pagaidīja, kad viņš beigs vingrinājumu.

— Centrālā plato pakājē ir karstie avoti. Netālu no ģeotermālās stacijas . . .

— Es to zinu,— teica Rems.— Piedodiet, ka tik pēkšņi atslēdzos. Vai jūs nenodarbojaties ar indiešu vingrināju­miem?

Ivs noraidoši papurināja galvu.

— To es darīju tikai skolā. Pēc tam pietrūka pacietības.

— Es gan — visu mūžu. Joga neprasa daudz laika, taču ļauj pastāvīgi saglabāt vingrus muskuļus un skaidru galvu. Ir tādi vingrinājumi, kas atņem jebkuru nogu­rumu.

Ivs nodomāja, ka pēc gadu desmitiem arī viņš varbūt pievērsīsies šai sistēmai, bet pagaidām . . . Skaļi gan viņš tikai pateica:

— Es dodu priekšroku peldēšanai.

— Tas arī nav slikti,— Rems piekrita, kāpdams iekšā mašīnā.— Tomēr indiešu komplekss ir drošāks. It īpaši augstākie cikli.

— Kādus ciklus jūs pārvaldāt?

Rems brīdi vilcinājās ar atbildi.

— Man ir izdevies pacelties diezgan augstu pa šīs sistēmas kāpnēm . . .

— Trešais cikls? Varbūt pat ceturtais?

Rems tikko manāmi pasmaidīja:

— Pielieciet vēl!

— Vai tiešām piektais? Bet tad jau jūs . . .

— Man ir izdevies sasniegt gandrīz visas pakāpes. Man ir visaugstākā pakāpe jogas noslēpumu apgūšanā.

īvs nespēja slēpt pārsteigumu.

— Augstākā . . . Jāatzīstas, es nebiju domājis, ka mūsu laikmetā to var sasniegt vienā cilvēka mūžā.

— Tieši mūsu gadsimtā tas ir kļuvis iespējams.

— Jūs gan laikam uz Zemes esat vienīgais.

— Nē. Taču mēs neesam daudzi.

— Bez šaubām . . . Un tomēr — kā jums tas izdevās?

— Tas nav grūti, ja ar to nodarbojas sistemātiski un mērķtiecīgi. Kādreiz pastāstīšu sīkāk, un varbūt man izdosies jūs no jauna pievērst šai sistēmai. Man tā ļoti palīdzēja ekspedīcijā uz Marsu.

īvs tomēr vēl nevarēja rimties:

— Jogas augstākā pakāpe! Tātad jums nav nekā neie­spējama. Jūs droši vien varat arī. . . lasīt domas, vai ne?

Rems vērīgi palūkojās uz īvu.

— Dažreiz,— viņš nepasmaidījis teica,— tomēr es cen­šos to nedarīt.

— Tagad es saprotu . ..

— Ko jūs saprotat?— Rems sarauca uzacis.

— Jūsu izturēšanos pret cilvēkiem. Pret lielāko daļu no tiem.

— Nē,— Rems ļoti nopietni sacīja,— ne jau tāpēc .. . Bet vai mums nevajadzētu doties tālāk? Vai vēl ilgi jābrauc?

— Ne pārāk . . . Ciemats ir aiz pēdējā izrobotā zemes­raga.

— Man ir gadījies būt daudzos vulkāniskajos apgaba­los,— Rems teica, kad sarkanā apvidus mašīna atkal sāka ripot uz priekšu,— bet tik drūmas vietas es neatceros. Un tas ir skaidrā, saulainā dienā .. . Varu iedomāties, kas šeit notiek, kad plosās no Antarktikas atlidojušās viesuļ­vētras!

— Visa Džefra pussala ir tāda .. .— Ivs pamāja.— Di­vas krāsas — melna un sarkana. Arhipelāga visbargākā vieta. No okeāna puses vienā laidā augstas klinšu krau­jas — tādas pašas kā šīs, zem mums. Augu valsts nav nemaz, tikai melnas, sastingušas lavas straumes un sarkani izdedžu slāņi. Vienīgā pieeja no jūras — niecīgais Antarktikas līcis. Un tajā ir ciemats.