Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Jusels, stiklainām acīm skatīdamies uz vāciet*, rīstīdamies tvēra gaisu un vilcinājās ar atbildi. Tad Kaufmanis sita atkal, un viss sākās no jauna. Jusela galva noslīga uz krūtīm, un šķita, ka viņš atkal zau­

dēs samaņu. Viens no kareivjiem sāpīgi iebikstīja viņam ar durkli, un Kaufmanis atkārtoja savu jau­tājumu.

— Tas bija profesors Nīlsons, — Tusels nomur­mināja.

Kaufmanim aizrāvās elpa.

— Nīlsons!

— Tēvs, — Jusels čukstēja. — Jaunā zinātnieka tēvs.

Kaufmanis atvieglojumā uz mirkli aizvēra acis. Sekundes simtdaļu viņam jau bija rēgojies spokains viņa upura tēls.

— Kāpēc jūs atvedāt viņu uz Azaranu? — Kauf­manis ņurdēja. — Kur viņš atrodas?

Jusels klusēja. Viņš vēroja, kā Kaufmaņa rokas savelkas dūrēs un lēni paceļas plecu augstumā. Ju- 1 sels nolieca galvu aiz bailēm un kauna.

— Nīlsons ir alā pie tempļa, — viņš čukstēja.

— Sīkāk! — Kaufmanis pavēlēja.

Tā kā Jusels jau bija sācis runāt, turpināt bija vieglāk. Tikko viņš sastomījās, Kaufmanis viņu atkal sita vai kareivis durstīja ar durkli, un tā drīz vien viņi zināja visu.

Apmierināti norūcies, Kaufmanis pavēlēja kareiv­jiem: — Viens no jums lai aizved viņu uz mašīnu. Lai paliek sasiets. Tu, — viņš teica otram karei­vim, — nāksi man līdzi. Mēs pievāksim to amerikāni.

Viņi izgāja laukā. Laiks vēl aizvien bija mierīgs, tikai no labās puses nāca tāda kā dīvaina dūkoņa, pamazām pastiprinoties, līdz sāka gaudot vētra. Kā­rodams ātrāk dabūt rokā savu laupījumu, Kaufmanis tik tikko ievēroja melno spirālveida masu, kas uz- \ virpuļoja virs attālajām kalnu grēdām.

Viņi jau varēja redzēt templi, kad tos panāca tor­nado. Gandrīz vai noslīcināti lietus lavīnā, viņi kaut kā rāpās uz priekšu, līdz atrada patvērumu pie kādas lielas nogāztas marmora kolonnas. Tur nu viņi abi, drebēdami nāves bailēs, gulēja un gaidīja, līdz vētra norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

— Iesim atpakaļ, — Kaufmanis elsa, — iekams vētra nav sākusies par jaunu. Paskatieties, kas noti­cis ar jūsu biedru un gūstekni. Es paraudzīšu, kā klā­jas vecenei un bērnam.

Kaufmanim bija neskaidra nojauta, ka arī vecā arābiete un mazulis ir viņa gūstekņi, bet, kad viņi nonāca atpakaļ ciematā, no mājas bija atlikušas tikai drupas. Tornado bija izkustinājis lēzeno akmens jumtu, un tas krizdams bija sagrāvis mājas sienas. Kaufmanis paskatījās pa caurumu, kas rēgojās bi­jušā loga vietā. Tūlīt pat viņš strauji atrāvās nostf sašķaidīts sievietes līķis nelikās nekāds jaukais skats…

Viņš atrada savus kareivjus noņemoties ap ma­šīnu. Aizdedzē bija iekļuvis ūdens, un pagāja kāda pusstunda, kamēr varēja iedarbināt motoru. Sasie­tais Jusels ar aizbāztu muti gulēja uz pakaļējā sē­dekļa. Beidzot motors nosprauslājās, atdzīvojās un 4 sāka vienmērīgi darboties. Kaufmanis apsēdās blakus šoferim.

— Brauciet, cik vien ātri varat, — viņš pavēlēja, — lai mūs tuksnesī nenoķer nākamais tornado. Brauciet tieši uz madmuazeles Gambulas rezidenci. Viņa droši vien pati gribēs nopratināt gūstekni.

Viņi nonāca pie mērķa tieši tad, kad debesis kļuva melnas kā naktī. Izkāpjot no mašīnas, Kaufmanis dzirdēja, ka no pilsētas otras puses kaukdams tuvo­jas otrs tornado. Viņš meklēja patvērumu ēkā, pa­mezdams Juselu mašīnā.

Gambula, kā parasti, sēdēja pie galda. Tumsā ne­skaidri vīdēja viņas seja. Elektriskās strāvas vairs nebija, un smagie aizkari pie logiem bija atvilkti uz abām pusēm; logos ar daudzajiem spraišļiem ne­bija vesela gandrīz vairs neviena rūts.

Kad Kaufmanis pienāca cieši pie galda, Gambula pacēla acis.

— Ā, beidzot esat ieradies, — viņa nepacietīgi teica. — Tikko vētra mazliet pierims, dodieties uz ciematu un piezvaniet uz Vīni. Pasakiet viņiem, ka tagad noteicēji esam mēs un viņiem jāklausa mūsu pavēles.

Kaufmanis neizrādīja nekādu pārsteigumu.

— Es nezvanīšu uz Vīni, — viņš lēni un apdomīgi * teica. — Ir tomēr dažas parādības, ar kurām arī jūs

nevarat tikt galā, un tornado ir viena no tām. Pirmo tornado uzbrukumu es jau pārdzīvoju tuksnesī. Un vispār man ir jaunas ziņas.

Gambula piecēlās un piegāja pie loga.

— Jūs taču esat galīgi nobijies, vai ne? — Viņa nicinoši pavīpsnāja. — Visi baidās no atbildības un riska. Šodien pēcpusdienā aizgāju pie Andrē. Mei­tene ilgi vairs nedzīvos un tagad ir sākusi murgot. Gribēja man iestāstīt, ka skaitļotājs esot kļūdījies, ka vēstījumā nekas tamlīdzīgs neesot paredzēts. Bet es zinu, Herr Kaufmani, es to zinu! Visa vara un visas zināšanas pieder tikai man, nevienam citam!

Kaufmanis pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Gambulai. Kaut kur pilsētā trakoja ugunsgrēks. Par spīti lietus gāzei vētras brāzmas vērta to aizvien plašāku.

— Ak jūs, sīkmanis! — Gambula pat nedusmojās, varēja tikai noprast, ka Kaufmanis viņai pretīgs.

— Jūs esat gluži tāds pats kā visi citi. Jums trūkst jebkādas iztēles. Panāciet šurp!

Gambula piepeši piegāja pie stikla durvīm, kas veda uz balkonu, un satvēra rokturi. Viņai tas bija jāspiež no visa spēka, lai durvis atvērtu.

— Nāciet! — viņa atkārtoja. — Nāciet un paska­tieties, kā stihija cīnās. Cīnās manā labā!

Kaufmanis stūrgalvīgi nekustējās ne no vietas.

— Nobijāties? — Viņa iesmējās. — Gluži veltīgi. Mūs tā neaiztiks. Nedrīkst.

Gambula majestātiski izgāja uz balkona un no­stājās pie balustrādes, izstiepusi rokas pret debesīm. Gambulas gavilējošie smiekli saplūda ar vētras gau­došanu.

Kaufmanis, kāda pēkšņa impulsa vadīts, piegāja pie balkona un aizvēra durvis. Uz mirkli ārprātīgais skaņu jūklis laukā it kā pieklusa, bet tūlīt atskanēja vēl drausmīgāks troksnis, un lielā, vecā māja nodre­bēja. Kāds smags karnīzes gabals nogruva uz bal­kona, sašķīzdams sīkos gabalos.

Kaufmanis redzēja, kā Gambula neizpratnē stingi raugās uz kādu šķautnainu marmora kluci, tad vi­ņai sejā iesitās vesels smilšu mākulis. Gambula strauji noliecās, ar dūrēm berzēdama acis, tad gluži kā akla klupdama krizdama metās pie durvīm un sāka dauzīt ar dūrēm pa tām. Biezais dekoratīvais stikls saplīsa. Gambulas rokas noplūda ar asinīm. Kaufmanis redzēja, kā viņa vārsta muti, droši vien kliedza.

Viņš atkāpās tālāk istabas tumsā, pasīvi vēro­dams notiekošo. Vēja brāzmas sekoja cita citai aiz­vien biežāk un biežāk, līdz nebija vairs ne mirkļa atelpas starp tām. Un tad tas notika: dārdoša ak­meņu masa nogruva uz balkona un, aizraujot to lī­dzi, nogāzās pagalmā. Putekļi un smiltis sajaucās virmojošā mutulī. Kaufmanis piegāja tuvāk un, sa- miegdams tuvredzīgās acis, skatījās lejup.

Neko skaidri saskatīt nevarēja, taču Kaufmanim šķita, ka lejā starp gružiem un drupām redzams Gambulas sakropļotais ķermenis. Tad viņš labi pa­tālu no sagruvušajām sienām sameklēja kādu krēslu un apsēdās. Ar drošu roku viņš aizdedzināja savu mazo cigāru.

— Kad pāries vētra, — Kaufmanis skaļi teica tukšajai telpai, — es pats piezvanīšu uz Londonu. Un tad vēl jānoskaidro attiecības ar angļiem.

Pieri saraucis, viņš iegrima pārdomās, cerēdams, ka tā nebūs pāiāk smaga problēma. Doneja varbūt būtu kaut cik atsaucīgāka, toties Flemings bija grūti pieveicams ienaidnieks. Pagātnē viņu starpā bija atgadījušies tik daudzi nepatīkami incidenti. Angļu intelektu, kas stūrgalvīgi pieķēries kādai domai, Kaufmanis nekad nebija spējis izprast.