Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Speciālo vēstījumu angļu un arābu valodā B.B.C. raidīja visu nakti ik pēc stundas. Lielākā daļa no pirmā raidījuma sasniedza Azaranu. Tad pēc Gam- bulas personiska rīkojuma raidījumu sāka traucēt.

Gambula uzaicināja Kaufmani savā kabinetā no­klausīties raidījuma ierakstu.

«Londona raida Azaranas valdībai un tautai,» atskanēja tāla, atmosfēras traucējumu izkropļota balss. «Mums nepieciešama jūsu palīdzība. Eiropas kontinents ir izpostīts, visai pasaulei draud katas­trofālas atmosfēras izmaiņas, kas jau sasniegušas arī jūsu zemi. Gaisu, kas nepieciešams elpošanai, absorbē jūras ūdens. Ja tuvāko pāris nedēļu laikā šo postošo parādību nevarēs novērst, būs jāmirst miljoniem cilvēku. Desmitiem tūkstošu cilvēku mirst jau tagad. Mūsu zeme ir smagi izpostīta. Trīs ceturtdaļas no Holandes ir pārplūdinātas. Paisuma vilnis izpostījis Venēciju. Ruānas, Hamburgas, Di- seldorfas vairs nav.»

— Diseldorfa, — Kaufmanis atkārtoja šo vienu vārdu, un viņa sejas muskuļi saspringa.

Gambula nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, klausīdamās tikai ierakstu.

«Pašlaik Atlantijas okeānā trako milzīgas vētras, kas virzās uz Eiropu. Lai darītu galu šīm dabas katas­trofām, mums nepieciešama jūsu palīdzība.»

Balss pazuda juceklīgā, griezīgā troksnī. Gam­bula izslēdza atskaņotāju.

— Šai vietā mēs raidījumu sākām traucēt, — viņa paskaidroja. — Es gribu, lai jūs, Kaufmani, iz­skaidrotu man, kā viņi uzzinājuši, ka mums ar visu to ir kāds sakars.

Kaufmanis stulbi blenza uz viņu.

— Diseldorfa, — viņš atkārtoja. — Manas mā­jas… mans vecais tēvs . ..

— Skaitās, ka mums esot lielisks drošības die­nests, — Gambula viņam uzkliedza, — un jūs, Kauf- maņa kungs, esat atbildīgs par to.

— Mēs darījām, ko spējām, — viņš stūrgalvīgi teica.

Gambula paraustīja plecus.

— Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Tikko Donejai būs jaunā baktērija, mēs šeit būsim dro­šībā un varēsim piegādāt antibaktēriju arī pārējiem. Protams, ar mums izdevīgiem noteikumiem.

11

Gambula turēja doto vārdu — Donejai visus pa­sūtījumus piegādāja ārpus kārtas. «Intel» iespējas bija tik lielas, ka pat haoss Eiropā nekavēja tā aģen­tus sameklēt visus vajadzīgos materiālus un iekārtas, iesaiņot tos un ar transportlidmašīnām nogādāt Azaranā. Vēl pārsteidzošāka bija veiklība, ar kādu «Intel» atrada jaunus un spējīgus ķīmiķus, bakterio­logus un nukleīnskābju molekulārās uzbūves spe­ciālistus. Divi bija tikko beiguši studijas Cīrihē, jauna ķīmiķe ieradās no Vācijas vislielākās medi­kamentu rūpnīcas pētījumu daļas. Kad Doneja ap­runājās ar viņiem, noskaidrojās, ka visi atbraukuši strādāt Azaranā pilnīgi brīvprātīgi un viņus kār­dina ne tikdaudz lielā alga kā iespēja nodarboties ar satraucošiem zinātniskiem pētījumiem pavisam jaunā nozarē, pie tam vēl tādā pasaules daļā, kas līdz šim bija vismazāk cietusi no vētrām. Jauna­jiem zinātniekiem nebija jie jausmas par «Intel» īs­tajiem mērķiem, ne arī par neiedomājamo katas­trofu, kas, iespējams, sekos klimata izmaiņām. Ļau­dis vēl aizvien cerēja, ka visļaunākais drīz vien būs pārdzīvots.

Doneja saviem jaunajiem palīgiem izskaidroja pašreizējo stāvokli, taču noklusēja hipotēzi par baktērijas izcelšanos. Viņa nodarbināja tos līdz pē­dējai izturības robežai. Jaunie zinātnieki, sapratuši, cik svarīgs ir šis darbs, kļuva par profesores uzti­camiem palīgiem. Kad viņi no rīta ieradās darbā, Doneja jau bija priekšā un vakarā, kad viņi nogu­ruši devās atpūsties, profesore vēl palika strādā­jot. Pirmie panākumi kļuva redzami agrāk, nekā profesore bija cerējusi. Tieši desmit dienas pēc tam, kad viņi pa īstam bija ķērušies pie darba, pirmās sintezētās baktērijas uzklāja uz maza vara ekrāna un ievietoja elektronu mikroskopā. Tas bija dra­matisks moments, kad Doneja, savu līdzstrādnieku ielenkta, palielinājumu vispirms nostādīja uz 500 000 reizēm, tad uz miljons reizēm un visbeidzot uz miljons un 250 000 reizēm. Te nu beidzot bija šis si­metriskais daudzskaldņu veidojums ar smailēm. Un tas bija nevis kristāls, bet gan dzīva baktērija.

Profesore klusēdama ļāva saviem līdzstrādnie­kiem citam pēc cita apskatīt viņu radīto bezgala niecīgo būtni un dalīties kopīgajā triumfā.

Gandrīz vai bikli Doneja un viņas asistenti ar piespiešanos atgriezās īstenībā. Pagaidām šī sīkā būtne bija tikai zinātnisks kuriozs. Tagad to vaja­dzēja reproducēt biljonos — tādā vairumā, lai tie varētu piepildīt vienu mēģeni. Un tad šī baktērija būs jāsūta cīņā pret otru baktēriju, tās predestinēto ienaidnieku.

Dārgos nedaudzos pilienus uzpilināja uz divpa­dsmit dažādām barotnēm. Veselas sešas stundas ne­varēja darīt neko citu kā tikai gaidīt. Nobeidzot mēģinājumu, izrādījās, ka deviņās mēģenēs baktē­rija nobeigusies, bet pārējās trijās sasniegusi mak­simālo piesātinājumu.

No šīm trim mēģenēm antibaktēriju sāka audzēt plašākās kultūrās. Tās visas attīstījās lieliski. Bija jau pāri pusnaktij, kad Doneja nolēma izdarīt īsto pārbaudi.

Profesore paņēma no tvertnes duļķaino, ar bak­tēriju piesātināto jūras ūdeni mēģenē. To noslēdza ar sterilu gumijas aizbāzni. Viens no asistentiem piepildīja šļirci ar jauno kultūru un pasniedza Do­nejai. Viņa izdūra adatu cauri aizbāznim, un šķid­rums, ieplūstot necaurredzamajā jūras ūdenī, ra­dīja sīku virpulīti.

— Tagad atkal jāgaida, — Doneja teica. Tikai . viegli drebošā balss liecināja par sasprindzinājumu, kādu viņa pārdzīvoja. — Un tādēļ tagad iedzersim kafiju.

Viņa nevienam ārpus laboratorijas nebija stāstī­jusi par savu pārliecību, ka drīz kļūs redzami darba panākumi, jo baidījās riska — ja nu mēģinājumi tomēr neizdodas. Apgaismotie laboratorijas logi bija pievilkuši Abu Zeķi, un viņš ieradās laborato­rijā īsi pirms mēģinājuma beigām.

— Nāciet tik iekša! — Doneja aicināja. — Jūs esat ieradies tieši laikā, lai dalītos mūsu panākumos vai arī palīdzētu mums pārdzīvot neveiksmi.

— Vai baktērija iedarbojas? — Abu Zeķi cerību pilns jautāja.

Doneja nedroši iesmējās.

— Teorijā — jā, bet, kā būs praksē, to mēs tū­līt uzzināsim.

Viņa aizgāja pie galda, uz kura sterilā termostatā bija ievietota mēģene. Doneja piesardzīgi izņēma to un pacēla pret gaismu; visi pārējie sapulcējās apkārt viņai. Apmēram divas trešdaļas ūdens bija skaidrs un dzirkstošs. Profesore turēja mēģeni pa­celtu uz augšu un neatlaidīgi vēroja, kā atbrīvotās gāzes pūslīši ceļas augšup.

— Baktērija atradās mēģenē tieši sešdesmit trīs minūtes, — viņa klusi teica. — Tagad izmēģināsim baktēriju tvertnē.

Nu vairs nevajadzēja domāt ne par sterilitāti, ne arī precīzu mērīšanu. Jauno kultūru no divām-mē&e- nēm ielēja tvertnē, un visi salasījās pie tvertnes, lai redzētu, kas notiks. Cits pēc cita parādījās mazi skaidra ūdens plankumiņi, uz ūdens virsmas visu laiku uzradās rāmi burbuļi, kas slinki, it kā ar ap­domu pārsprāga, un tos nomainīja atkal jauni un jauni burbuļi.

— Tas ir atbrīvotais slāpeklis, — profesore teica.

— Gaisa spiediens tvertnē mainās.

Tā arī bija. Barogrāfa adata lēni, tomēr vienmē­rīgi virzījās augšup.

— Jūs esat to paveikusi! — iesaucās jaunā ķī­miķe.

— Mēs esam to paveikuši, — Doneja izlaboja.

— Turpmākais darbs būs tīri mehānisks. Baktērija

tikai jāražo lielā daudzumā. Un tagad mums kādu stundu jāatpūšas, pēc tam pārbaudīsim vairošanās ātrumu, kā arī temperatūras un sāls satura ietekmi uz jauno baktēriju.