Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Doneja nogrima dziļās domās.

— Nezinu, es patiešām nezinu, — viņa murmi­nāja.

Negaidot nodārdēja pērkona grāviens, satricinot visu ēku. Aparāti uz laboratorijas galda sazvāļojās un nodžinkstēja. Tikko pērkons apklusa, sāka gau­dot vētra.

— Pat Gambulai vajadzētu saprast, ka šādi laika apstākļi ir kaut kas, ar ko arī viņa nespēs tikt galā, un ka tie nebija paredzēti tai nolādētajā vēstījumā.

— Nu labi, — Doneja piekrita, — mēģināšu vi­ņai to ieskaidrot.

Saruna notika nākamajā rītā. Gambula pavēlēja Donejai ierasties viņas personīgajā rezidencē.

Viņa bija pārsteidzoši laipna un apjautājās, ko varot darīt Donejas labā.

— Vai jums ir viss mūsu darbam nepieciešamais?

— Jūsu darbam — jā, bet manējam gan ne, — Do­neja viņu pārlaboja. Un tad bez lieka ievada snie­dza Gambulai atturīgu un stingri lietišķu ziņojumu par iemesliem, kas rada neparastās klimata izmaiņas.

Gambula noklausījās mierīgi, ne reizi nepārtrau­cot Doneju. Tad viņa piegāja pie loga un skatījās pāri pilsētai uz milzīgajām mākoņu gubām virs tuk­sneša.

Kad Doneja beidza savu ziņojumu, Gambula vēl brīdi klusēja.

— Kā mēs mirsim? — viņa klusu murmināja, at­griezdamās un apsēzdamās pie galda.

Doneja paskaidroja.

Gambula strauji atmeta ar roku.

— Vēstījumā par to nekas netika minēts, — viņa protestēja. — Nekas tamlīdzīgs arī nenotiks. Vēstī­jumā viss bija ļoti skaidrs un loģisks. Es gan redzēju postažu, taču ne tādu, par kādu stāstāt jūs. Un vēl vēstījumā tika pieminēta neaprobežota vara.

— Ko jums pavēlēja darīt? — Doneja mudināja Gambulu.

Gambula bija aizdomājusies, atcerēdamās pie skaitļotāja ekrāna pavadīto nakti.

— Valdīt, — viņa murmināja. — Visi zina, ka ne­pieciešama neaprobežota vara, tikai neviens pa īs­tam nepapūlējās to panākt. Tikai nedaudzi mē­ģināja …

— Hitlers? Napoleons? — Doneja vedināja Gam­bulu uz tālāku atklātību.

Gambula nemaz neapvainojās.

— Jā, — viņa piekrita, — tikai viņi nebija pie­tiekami ģeniāli un nesaņēma arī palīdzību no An­dromēdas intelekta. Jāupurē būs gandrīz viss, bet ne jau šādā veidā. Un ne tagad. Mēs vēl neesam sagatavojušies!

— Cik liela ir jūsu vara? — Doneja jautāja.

— Pietiekami liela šeit, Azaranā. Bet tas jau ir vēl tikai iesākums

— Vēl ir iespējams viss, — teica Doneja. Tagad viņa zināja, kā izmantot otras sievietes alkatību un bailes.

— Ko jūs ar to domājat? — viņa uzstājīgi pra­sīja.

— Vēl ir iespēja, tiesa, ne pilnīgi droša, — Do­neja paskaidroja, — saglābt Zemes atmosfēru. Cerī­bas mums vēl ir. Mums palīdzēja skaitļotājs ar formulu, pēc kuras, šķiet, varētu sintezēt tādu kā an­tibaktēriju. Bet man vajadzīgi palīgi un attiecīga iekārta. Ja mēs gūsim panākumus, tad šī antibak- tērija būs jāražo masveidā un jāievada visās pasau­les jūrās.

Gambula aizdomīgi paskatījās uz profesori.

— Bet kā jūs paspēsiet saražot baktēriju tik lielā daudzumā?

Doneja pacietīgi izskaidroja, ka, ja izdotos radīt antibaktērijas kultūru, tā augtu dabīgi un, iespē­jams, jaunā baktērija vairotos vēl ātrāk nekā tā, kas patlaban darbojas jūras ūdenī.

— Antibaktēriju varētu nosūtīt visām citām val­stīm, kas pašas savās laboratorijās varētu turpināt darbu vienlaikus.

Gambula sāka smieties. Viņas smiekli neizklausī­jās diez cik patīkami, tajos skanēja nevis prieks, bet gan tikai uzpūtīgs triumfs.

— Jā, tā mēs darīsim, — Gambula teica. — Tikai mēs nekādā gadījumā nesadarbosimies • ar citām valdībām. «Intel» uzbūvēs rūpnīcu, kāda jums ne­pieciešama. «Intel» piedāvās pasaulei antibaktēriju par tādu cenu, kādu mēs noteiksim. Tā mēs iegū­sim varu, par kuru bija runa vēstījumā. Tātad visi šie notikumi tomēr ir daļa no paredzētā plāna f ti­kai es pati to nesapratu. Tagad mums piederēs visa pasaule, un mēs par lo pieprasīsim tādu izpirkuma maksu, kādu paši gribēsim.

Doneja, iepletusi acis, pielēca kājās.

— Tas nav nekas jums domāts!—Viņa pati juta, ka kliedz, taču bija pārāk sašutusi, lai ievērotu pie­sardzību. — Jūs esat ārprātīga! Šīs atmosfēras iz­maiņas nav paredzētas plānā!

Šķita, ka Gambula nemaz nebija dzirdējusi, ko teica Doneja, viņa tikai stiklainām acīm stingi blenza uz profesori un beidzot, it kā nodotu pavēli kādam no saviem pakalpiņiem, noskaldīja:

— Iesniedziet pieprasījumu par visu, kas jums nepieciešams. Es apsolu, ka visu vajadzīgo jūs da­būsiet bez jebkādiem ierobežojumiem.

Ministru kabineta telpās Dauningstrītā 10 steigā bija uzstādīts pārvietojamais kinoprojektors. Galda vienā galā sēdēja premjerministrs un daži viņa ko­lēģi, kā arī zinātnes ministrs un Osborns, vērodami ekrānu.

Premjerministrs pacēla roku.

— Pietiks, — viņš noguris teica. — Ieslēdziet, lū­dzu, apgaismojumu. \

Uz ekrāna izdzisa kadrs, kas rādīja milzīgu ūdens klāju tur, kur kādreiz bija atradušās Holandes vis­auglīgākās lauksaimniecības zemes.

— Vai ļausim rādīt to televīzijā? — iekšlietu mi­nistrs jautāja.

— Kāpēc gan ne? — atbildēja premjerministrs. — Lai skatās, kam vēl ir iespēja noskatīties. Var­būt tas, ka stāvoklis Eiropā daudz ļaunāks nekā pie mums, sniegs mūsu iedzīvotājiem kaut niecīgu mie­rinājumu. Katrā ziņā skatītāju nebūs daudz. Šaubos, vai pat viena desmitdaļa mūsu iedzīvotāju vēl sa­ņem elektrisko strāvu.

Viņš paņēma savu pīpi, tomēr tūlīt to atkal nolika: jau elpot bija grūti, kur nu vēl domāt par smēķē­šanu.

— Vai ir kādas ziņas no Nīlsona? — premjers ap­vaicājās.

— Pagaidām vēl ne, ser, — Osborns atbildēja. — Bet «Intel» transporti]dmašīna atveda jaunu pro­fesores Donejas ziņojumu. Profesore pierāda, ka baktērija ir bioķīmisks produkts, kura formulu savā laikā izstrādājis Tornesas skaitļotājs.

— Vai Doneja kaut ko dara?

— Viņa raksta, ka strādājot pie šīs problēmas, ser. Mēs ceram, ka viņa varēs dot Nīlsonam kā­dus norādījumus un ka arī viņš varēs palīdzēt.

— Vai tas arābu lidotājs nevar Nīlsonu atgādāt atpakaļ, ja jau Nīlsonam ir kādi materiāli, ko ap­strādāt?

Osborns godbijīgi nokāsējās.

— Šķiet, ka aprēķinus var izdarīt tikai Azaranā, ser. Skaitļotājs taču ir viņiem.

Premjerministrs piecēlās un aizgāja līdz lielā galda otram galam.

— Varbūt tagad būtu īstais laiks mums iejauk­ties, — viņš rāmi teica. — Man šķiet, ka jāsāk rī­koties enerģiskāk.

Zinātnes ministrs neveikli sakustējās.

— Mani eksperti jau apsvēruši šādu iespēju, ser. Viņi iesaka neko neuzsākt. Redziet, ser, skaitļo­tājs …

— … izveidojis tādu pašu aizsardzības sistēmu, kāda savā laikā bija mums, — premjerministrs pa­beidza teikumu. — Tātad mums neatliek nekas cits, kā apelēt pie viņu augstsirdības, vai ne?

— Jā, ser, — zinātnes ministrs noburkšķēja.

— Nu, tā nu gan nav sevišķi izdevīga politika, — premjerministrs teica. — Tomēr baidos, ka ne mēs, ne arī opozīcija neko labāku nevarētu izdomāt. Pa­rūpēšos, lai Centrālais informācijas dienests kaut ko uzskribelē B.B.C. raidījumam. Cerams, ka kāds no raidītājiem vēl darbojas un varēs to noraidīt?

— Deventrija vēl darbojas, ser, — zinātnes mi­nistrs atbildēja. — Tur ir armija ar vairākām pār­vietojamām elektrostacijām. Ar īsajiem viļņiem mēs noteikti varēsim raidīt Azaranai.