Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Vētra it kā apgura, mākoņi saplaka, un kļuva at­kal gaišāks, tikai vējš vēl aizvien nerimās. Kaufma­nis nogāja pagalmā. Kāds no sargiem ziņoja, ka Jusels ievietots pagrabā. Kaufmanis, it kā no malas klausoties, dzirdēja pats sevi dodam pavēles, lai Juselu labi apsargā, tomēr apietas ar viņu pieklā­jīgi. Tad viņš aizgāja apskatīt Gambulas līķi. Saplo­sīts un sakropļots tas gulēja starp akmeņiem, un Gambulas asinīm pieplūdušās tumšās, nedzīvās acis stīvi vērās Kaufmanī.

Viena no Gambulas automašīnām bija palikusi nebojāta, un Kaufmanis lika aizvest sevi uz skait­ļotāja ēku. Pa ceļam uz ciematu redzamie postījumi pilsētas nomalē bija drausmīgi. Pa postažu klaiņoja daži arābi, taču, ieraudzījuši automašīnu ar «Intel» emblēmu, viņi metās bēgt.

Ciemata masīvās un zemās ēkas izskatījās gandrīz vētras neskartas; bija izsisti daži logi, un pie admi­nistrācijas ēkas durvīm bija sašķiebti modernie, ļoti uzkrītošie izrotājumi. Kaufmanis aizbrauca tai garām tieši uz laboratoriju.

Laboratorijā Doneja viena pati darbojās ap savām mēģenēm, injicējot antibaktēriju. Daudzie haotiski izsvaidītie aparāti uz visiem galdiem, kādus vien Doneja bija sadabūjusi, dīvainā kārtā nomierināja pēc drausmīgās postažas tur, laukā.

— Profesore Doneja, ceru, ka vētra jums nav no­darījusi nekā ļauna, — Kaufmanis teica, starojoši pasmaidīdams.

— Nē, — viņa īsi atbildēja.

— Atnācu jums paziņot, — Kaufmanis turpināja,

— ka Frāulein Gambula ir mirusi.

Donejas izbrīns Kaufmani iepriecināja.

— Gambula aizgāja bojā vētrā. Es- tagad esmu galvenais «Intel» pārstāvis Azaranā un lūdzu jūs palīdzēt man. Kā ir ar tām jūsu antibaktērijām, vai manāmi jau kādi rezultāti?

— Pašlaik tā izskatās, vismaz vietējā piekrastē.

— Wunderbar! — Kaufmanis iesaucās. — Visur citur laika apstākļi kļūs vēl ļaunāki, ja mēs viņiem nepalīdzēsim.

— Tas jādara pēc iespējas ātrāk.

— Tā jau es domāju, — Kaufmanis klusāk teica.

— Ziniet, profesore, Frāulein Gambula gatavojās no­gaidīt, kamēr pasaule būs ar mieru pieņemt viņas noteikumus, gluži neiedomājamus noteikumus. Viņa, protams, vairs nebija pie pilna prāta. Vai jūs zināt.

ka viņa pati nogalināja Saļimu, pati savām rokām nošāva viņu? Gambula bija kā nelabā apsēsta. Viņa būtu gaidījusi pārāk ilgi. Tad mēs visi būtu aizgā­juši bojā.

Doneja salti paskatījās uz Kaufmani.

— Mēs vēl aizvien varam aiziet bojā.

Kaufmanis nervozi aplaizīja lūpas un, noņēmis

acenes, atkal un atkal spodrināja to stiklus.

— Londona pa radio noraidīja lūgumu pēc palī­dzības. Tikko būs atjaunoti telefona sakari, es sa­zināšos ar Londonu un paziņošu, ka mēs esam ga­tavi palīdzēt, un aizsūtīšu viņiem jūsu ziņojumu par antibaktēriju. Profesors Nīlsons aizvedīs to ar pirmo lidmašīnu, kas dosies uz Londonu.

Kaufmanis pamanīja Donejas izbaiļu pilno ska­tienu.

— Jā, es zinu visu. Arī to, ka profesors Nīlsons jau sen atrodas Azaranā. Viņš droši vien negribēs man uzticēties. Viņš vēl nesaprot, ka esmu tikai veikalnieks, un labs veikalnieks spēj aiz pašrei­zējā posta saredzēt labākus laikus.

Doneja nevarēja noslēpt savu atvieglojumu.

— Tātad Nīlsons varēs paziņot, ka jūs piegādā­siet antibaktēriju pietiekamā daudzumā visai pa­saulei?

Kaufmanis nepacietīgi papurināja galvu.

— Ne jau nu tūlīt, — viņš teica. — Tikai tad, kad par to tiks piedāvāta pieklājīga cena. Es taču jums jau teicu, ka esmu veikalnieks.

Kaufmanis gāja uz durvīm un vairs nesmaidīja.

— Stundas laikā jūsu ziņojumam jābūt jau pār­rakstītam uz mašīnas un gatavam nosūtīšanai.

Pēc Kaufmaņa aiziešanas Doneja vēl kādu brīdi gluži automātiski turpināja darbu. Viņai nebija

ienācis prātā, ka Kaufmanis kaulēsies pat vēl tad, kad viņa paša dzīvība karājas jau mata galā.

Viņa aizgāja uz skaitļotāja ēku, lai sastaptu kādu, ar ko varētu parunāties. Durvīm bija izsisti stikli, cietis bija arī dzesēšanas tornis, taču pati skaitļo­tāja telpa bija neskarta. Nemanīja nevienu no sar­dzes, tikai no darbinieku atpūtas telpām iznāca kāds elektriķis. Viņš pastāstīja, ka par Flemingu neko nezinot, bet Abu Zeķi, kā viņam liekoties, pēcpus­dienā, tūlīt pēc pirmā tornado, esot aizbraucis pie ģimenes.

Doneja pateicās viņam un devās uz lazareti pie Andrē.

Kopējā* bija aizbarikādējusi izdauzītos logus ar aizslietņiem. Viņa atviegloti pasmaidīja, beidzot ieraugot atkal kādu cilvēku.

— Mis Andrē visu laiku gulēja, — kopēja čuk­stēja. — Man šķiet, ka tagad viņa jūtas mazliet labāk.

Doneja apsēdās pie gultas. Kopēja bija teikusi taisnību. Lai cik slikts bija apgaismojums, Doneja redzēja, ka Andrē sejas krāsa ir uzlabojusies.

— Vai… vai kaut kas iznāca? — Andrē čukstus pajautāja, pat nepakustēdamās un neatvērdama acis.

Doneja satvēra meitenes trauslo roku.

— Jā, antibaktērija darbojas, — viņa nomurmi­nāja. — Barogrāfs laboratorijā rāda, ka gaisa spie­diens vēl aizvien ceļas. Cik ilgi tā turpināsies, to es nezinu.

Andrē ar pūlēm pacēlās sēdus.

— Vēstījumā nebija nekā par to, ka mums … — Andrē apklusa un nespēkā atlaidās guļus. — Es mē­ģināju to iestāstīt viņai. Viņa neko negribēja dzir­dēt. Viņa atnāca pie manis pagājušajā naktī. Es lūdzu, lai viņa uzklausa mani, nevis skaitļotāju .. . Taču …

— Jūs domājat Gambulu? — Doneja maigi teica. — Viņa ir mirusi, Andrē. Tagad vadītājs ir Kauf­manis.

Andrē lēni pamāja ar galvu, it kā būtu to jau zinājusi. Viņas pirksti meklēja Donejas roku.

— Vai jūs man ticat?

Andrē redzēja, ka Doneja piekrītoši pamāj ar galvu. Pirksti atslāba, un viņa atkal gulēja aizvēr­tām acīm.

— Izstāstiet man visu, kas noticis, un es pateikšu, kas jums jādara.

Cik īsi varēdama, Doneja izstāstīja visu, ko zināja. Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad pamanīja Andrē guļam nekustīgi kā aizmigušu vai arī kā komā. Pēc dažām minūtēm meitene tomēr atkal sāka mierīgi un monotoni runāt.

Doneja klausījās ļoti uzmanīgi. Atbildība, kuru Andrē tagad uzlika viņai, bija milzīga. Tā gan bie­dēja, gan iedvesmoja. Donejas zinātnieces prātam nevajadzēja neko citu kā tikai pamatotu, loģisku motivāciju, lai sāktu rīkoties. Kad Andrē apklusa, Doneja atbildēja pavisam īsi:

— Es tūliņ sākšu rīkoties.

Jau pēc pusstundas Doneja ieradās prezidenta pilī un kalpotājam lika nekavējoties aizvest viņu pie prezidenta. Viņa pati bija vadījusi automašīnu, kuru vēl lietojamu bija atradusi «Intel» mašīnu stāvvietā. Pirmo reizi kopš studiju laikiem viņa at­kal bija sēdējusi pie stūres. Neko nenozīmēja arī tas, ka viņai neizdevās braukt gluži taisni. Daudzās vietās ceļu bija izpostījuši plūdi. Bija jātiek garām vai arī jābrauc pāri daudziem akmeņiem, kas bija nokrituši no sagrautajām mājām. Pie prezidenta pils nebija vairs neviena sarga.

Prezidents viņu pieņēma tūlīt. Viņš sēdēja krēslā ar augstu atzveltni un izskatījās daudz vecāks nekā iepriekšējā reizē, kad Doneja bija viņu sastapusi.

Prezidents piecēlās un sasveicinoties noskūpstīja Donejai roku, lūgdams viņu apsēsties. Kalpotājam viņš lika sameklēt kādu, kas varētu pagatavot ka­fiju. Tad viņš apsēdās savā krēslā.

— Mana zeme iet bojā, profesore Doneja, — viņš vienkārši pateica.

— Iespējams, ka visa pasaule aizies bojā, — Do­neja atbildēja. — Tāpēc arī esmu atnākusi. Jūsu spēkos ir palīdzēt. Vai jūs jau zināt, ka Gambula mirusi?