VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Egļurozā, biezienei sākoties, viņš nokāpa zemē, piesēja zirgu un ātriem soļiem devās kalna virsotnē. Ticis pie resnās egles, viņš atkal skaitīja:

«Mantuzini zaļā eglainē, Simtiem gadu valdnieks kalnainē, Tavs ir viss, kur sili klājas, Lai šeit svētdienīši stājas.»

Tad iznāca Glāžvīriņš, nevis laipns un mīlīgs kā citkārt, bet gan sirdīgs un drūms. Mugurā viņam bija melna stikla svārciņi un garš sēru plīvurs nokārās pie cepures. Pēteris zināja, par ko vecais sēro.

«Ko tu gribi no manis, Pēteri Munk?» viņš prasīja dobjā balsī.

«Man vēl ir viena vēlēšanās, mantaiņa kungs,» sacīja Pēteris no­durtām acīm.

«Vai akmens sirds var ko vēlēties?» tas atteica. «Tev ir viss, kas noder taviem ļaunajiem prātiem, un nezin, vai es tavu vēlēšanos izpildīšu.»

«Bet jūs tak man apsolījāties izpildīt trīs vēlēšanās; tā viena man vēl atlikusies.»

«Tomēr es to varu arī neizpildīt, ja tā muļķīga,» mežagars piebilda. «Nu, bet lai notiek, saki man, ko tu vēlies?»

«Izņemiet man šo mēmo akmeni un dodiet man atkal manu dzīvo sirdi!» sacīja Pēteris.

«Vai es ar tevi tā esmu nolīdzis?» prasīja Glāžvīriņš. «Vai tad es esmu Holandes Miķelis, kas dāvina bagātību un aukstas sirdis? Ej un meklē pie viņa savu sirdi!»

«Ak, viņš to nemūžam nedos atpakaļ,» atbildēja Pēteris.

«Man tevis žēl, lai gan tu esi slikts cilvēks,» brītiņu padomājis, teica Glāžvīriņš. «Bet, tā kā tava vēlēšanās nav muļķīga, tad vismaz savas palīdzības tev neliegšu. Tāpēc uzklausies: savas sirds tu ne ar kādu varu vairs neatgūsi, bet ar viltu gan, un tas nemaz nebūs tik grūti. Mi­ķelis ir un paliek muļķa Miķelis, kaut gan viņš sevi ieskata par lielu gudrinieku. Tu ej tūlīt taisni pie viņa un izdari, kā es tev lieku.» Glāž­vīriņš nu sīki pamācīja Pēteri, kas viņam darāms, iedeva dzidra stikla krustiņu, vēl piemetinādams: «Tavai dzīvībai viņš klāt neķersies, un, kad tu šo turēsi viņam priekšā, skaitīdams lūgšanu, viņš tevi palaidīs brīvā. Ja tad tu būsi dabūjis, ko vēlies, tad atnāc atpakaļ pie manis šai pašā vietā.»

Pēteris Munks paņēma krustiņu, iegaumēja vārdu pa vārdam visu teikto un devās tālāk uz Holandes Miķeļa mītni. Viņš to sauca vārdā trīs reizes — un milzis jau stāvēja viņam priekšā. «Tu esi nositis savu sievu?» tas uzprasīja, neganti smiedamies. «Es būtu tāpat darījis: viņa tak izdāvāja tavu mantu diedelniekiem. Tomēr tev uz kādu laiku būs jāaizlaižas no šā apvidus, jo, tiklīdz manīs, ka viņas vairs nav, sacelsies liela brēka. Tev laikam vajadzīga nauda, un tu atnāci pēc tās?»

«Tu uzminēji,» atbildēja Pēteris, «un dod šoreiz labi krietni, līdz Amerikai tāls ceļš.»

Miķelis gāja pa priekšu un nocēla to savā miteklī. Tur viņš atslēdza kādu šķirstu, kurā atradās daudz naudas, izņemdams veselu rindu zelta veltnīšu. Kamēr viņš tos uz galda skaitīja, Pēteris teica: «Tu esi savāds putns, Miķeli, tā samelodams, ka man krūtīs esot akmens, bet tev esot mana sirds!»

«Vai tad tas tā nav?» Miķelis brīnījās. «Vai tad tu jūti savu sirdi? Vai tā nav auksta kā ledus? Vai tev uznāk bailes vai skumjas, vai tev kā žēl?»

«Tu manu sirdi esi tikai apklusinājis, bet krūtīs tā man ir tāpat kā senāk, un resnajam Ecekielam arī. Viņš man pateica, ka tu mūs esot piekrāpis. Tu nemaz neesi tas vīrs, kas kādam gluži nemanot un bez dzīvības briesmām varētu izņemt sirdi no krūtīm; tad jau tu mācētu arī burt.»

«Kad es tev saku,» Miķelis pikti atcirta, «tev un Ecekielam un visiem bagātniekiem, kas man pārdevušies, ir tādas aukstas sirdis, bet jūsu īstās sirdis man atrodas te, manā noliktavā.»

«Ei, cik tev veikla mēle uz meliem!» Pēteris smējās. «To tu vari citam iestāstīt, ne man! Vai tu domā, ka es, pa pasauli klīzdams, ma­zums tādus jokus pieredzējis? Te istabā tavas sirdis visas no vaska taisītas. Tu esi bagāts vīrs, nav vārdam vietas, tomēr burt tu neproti.»

Nu milzis noskaitās un atrāva noliktavas durvis. «Tad panāc iekšā un izlasi šīs zīmes, — lūk, tā tur ir Pētera Munka sirds! Vai tu redzi, kā viņa raustās? Kā tādu var izspiest no vaska?»

«Tā tomēr ir no vaska,» atbildēja Pēteris. «īsta sirds tā nepukst, un manējā vēl man ir krūtīs. Nē, burt tu neproti!»

«Bet es tev to pierādīšu!» tas skaizdamies iesaucās. «Tu pats to ju­tīsi, ka tā tava sirds.» Viņš atrāva vaļā Pēterim vamzi, izņēma tam akmeni no krūtīm un parādīja to. Tad paņēma sirdi, iepūta dvašu un uzmanīgi ielika to akmens vietā. Un Pēteris tūliņ sajuta tās pukstienus, par ko nevarēja vien nopriecāties.

«Nu, kā tev ir ap sirdi?» Miķelis smaidīdams prasīja.

«Patiesi, tev taisnība,» Pēteris atbildēja, lēnām vilkdams no kabatas krustiņu. «Es nebūtu domājis, ka tādas lietas var izdarīt.»

«Vai ne? Kā redzi, arī burt es protu. Bet nāc, es tev ielikšu atkal akmeni.»

«Palēnām, Miķeļa kungs!» iesaucās Pēteris, atkāpdamies soli atpakaļ un paceldams pretī krustiņu. «Ar speķi tikai žurkas ķer, un šoreiz tu esi piekrāptais.» Pie tam viņš sāka skaitīt lūgšanu, kāda ienāca prātā.

Nu Miķelis saruka arvien mazāks un mazāks, nogāzās zemē, locī­damies kā tārps, kunkstēja un vaimanāja, bet visas sirdis sāka raustīties un pukstēt, un atskanēja tikšķēšana kā pulksteņtaisītāja darbnīcā. Iz­bailēs Pēterim sametās gluži savādi ap sirdi, viņš izskrēja no istabas un, baiļu dzīts, rāpās augšā pa klints sienu, jo viņš dzirdēja, ka Miķelis pietrūkās kājās, spārdījās un trakoja, raidīdams pakaļ negantākos lamu vārdus. Ticis augšā, viņš skrēja uz Egļurozu. Uznāca briesmīgs pērkona negaiss, zibeņi šaudījās, nospertie koki krita pa labi un kreisi, bet viņš sveiks un vesels nokļuva Glāžvīriņa daļā.

Viņa sirds pukstēja līksmi, un tikai tāpēc, ka tā pukstēja. Bet tad viņš atskatījās uz savu pagājušo dzīvi kā uz negaisa sadragāto mežu pa labi un kreisi. Viņš atcerējās savu mīļo, labo sieviņu, kuru pats skopumā bija nositis. Viņam likās, ka šo nedarbu pastrādājis visneģēlī­gākais cilvēks, un viņš raudāja kā izkults, pa uzkalni tuvodamies Glāž- vīriņam.

Mantainis jau sēdēja zem egles, kūpinādams savu mazo pīpīti. Nu viņš izskatījās daudz jautrāks nekā pirmīt. «Ogļu Pēteri, ko tu raudi?» tas prasīja. «Vai tu neatdabūji savu sirdi? Vai tev krūtīs vēl aukstais akmens?»

«Ak kungs!» Pēteris nopūtās. «Kad man vēl bija akmens sirds, tad es nekad neraudāju, manas acis bija sausas kā zeme jūlijā, bet nu mana vecā sirds vai pušu lūst par to, ko esmu izdarījis! Visus savus parādnie­kus es esmu iedzinis postā, nabadziņus un vārgos esmu suņiem rīdījis, un jūs pats zināt — kā mans pātagas kāts ķēra viņas skaisto pieri!»

«Pēter, tu biji liels grēcinieks!» sacīja Glāžvīriņš. «Tevi samaitāja nauda un slinkums, tava sirds pārvērtās par akmeni, kas nepazina ne prieku, ne bēdu, ne nožēlu, ne līdzcietības. Bet nožēlas izlīdzina visu, un, ja es zinātu, ka tu nožēlo savu agrāko dzīvi, tad vēl es varētu ko tavā labā darīt.»

«Negribu neko vairs,» atbildēja Pēteris, bēdīgi galvu nokāris. «Esmu beigts cilvēks, nekas vairs mani dzīvē neiepriecēs. Ko gan lai es iesāku viens pasaulē? Mana māte man nekad nepiedos, ko es viņai pāri darījis, un kas zina, varbūt es, briesmonis, viņu jau esmu kapā iegrūdis! Un mana sieva Līzbete! Labāk nositiet arī mani, mantaiņa kungs, tad reiz būs manai posta dzīvei beigas.»