VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Pēteris grima dziļāk un dziļāk, tak viņam par brīnumu apakšā ne­tapa nemaz tumšāks. Gluži otrādi, aizas dibenā likās pieņemamies spilgta dienas gaisma, tā ka pat acis viņam neizturēja. Jo zemāk Pē­teris slīdēja, jo mazāks saruka Holandes Miķelis, līdz beidzot augumā tāds pats kā agrāk tas stāvēja pie savas mājas, ne labākas, ne sliktākas par citām Švarcvaldes bagāto zemnieku mājām. Arī istaba, kurā Pē­teri ieveda, neatšķīrās no citu ļaužu istabām ne ar ko citu, kā vienīgi likās tāda vientuļa.

Tāpat kā visur citur te bija koka sienas pulkstenis, milzīga podiņu krāsns, plati soli un plauktos trauki. Miķelis Pēteri apsēdināja pie liela galda, izgāja ārā, bet drīz vien atgriezās ar krūzi vīna un glāzēm. Viņš ielēja — un nu viņi sāka tērzēt. Holandes Miķelis stāstīja par pasaules priekiem, par svešām zemēm, skaistām pilsētām un upēm, tā ka Pēteri beidzot pārņēma neatvairāmas ilgas visu to redzēt un viņš to arī klaji pateica Miķelim.

«Tu jūti visā miesā spēku un dūšu kaut ko uzsākt, bet pāris puk- stienu muļķīgajā sirdī tev liek nodrebēt. Un tad, šis aizskartais gods un visas tādas nelaimes — kas tev, prātīgam puisim, par to bēdas? Vai tev galva iesāpējās, kad tevi pēdējā reizē nolamāja par nelgu un krāp­nieku? Vai tev vēdergraizes uznāca, kad izķīlātājs ieradās izsviest tevi no mājām? Saki man, kas tev īsti sāpēja?»

«Mana sirds,» sacīja Pēteris, spiezdams roku uz pukstošās krūts. Viņam likās, ka sirds bailīgi sistos uz vienu un otru pusi.

«Neņem man Jaunā, bet tu esi simtiem guldeņu izšķiedis beidzamiem ubagiem un citiem salašņām — un ko tas tev palīdz? Viņi tev par to novēlēja svētību un labu veselību, bet vai no tā tu esi veselāks miesās? Par pusi no izdāļātās naudas tu būtu varējis turēt sev ārstu. Un svē­tība? — Jā, varena svētība, kad tevi izķīlā un izmet ārā! Kas tevi spieda bāzt roku kabatā, tiklīdz kāds ubagotājs pasniedza savu skrandaino cepuri? — Tava sirds, vienmēr tava sirds. Ne tavas acis vai tava mēle, ne tavas rokas vai kājas, bet tikai tava sirds. Visu tu, kā pareizi mēdz teikt, esi pārāk ņēmis pie sirds.»

«Bet kā pārvērsties, lai tas tā vairs nebūtu? Es visādi nopūlos to apspiest, bet šī mana sirds — tā pukst un mani sāpina.»

«Saprotams,» Miķelis smiedamies iesaucās, «tu, nabaga blēdis, tur nekā nevari izdarīt. Bet atdod man to savu pukstētāju, un tu redzēsi, cik tad tev būs labi.»

«Jums manu sirdi?» izbijies iesaucās Pēteris. «Tad jau man uz vietas jāmirst! Nē, nekad!»

«Jā, kad tev kāds no jūsu ķirurgu kungiem izgrieztu sirdi, tad gan tev būtu jāmirst. Bet ar mani tas gluži citādi, — nāc, pārliecinies pats!» To teicis, viņš piecēlās, atvēra kādas durvis un ieveda Pēteri otrā istabā. Sirds viņam sažņaudzās, slieksni pārkāpjot, bet viņš tā neievēroja, jo tas, ko viņš te ieraudzīja, bija kas sevišķi pārsteidzošs. Uz vairākiem koka plauktiem atradās stikla burkas, pielietas ar caurredzamu šķid­rumu, un šais traukos katrā bija pa sirdij. Burkām bija pielīmētas zīmītes ar uzrakstītiem vārdiem, kurus Pēteris ziņkārīgs lasīja. Tur bija F. pilsētiņas vecākā sirds, resnā Ecekiela sirds, Dančkaraļa sirds, virsmežkunga sirds, tad vēl sešu augļotāju sirdis, trīs zaldātu ķērāju sirdis — vārdu sakot, te bija cienījamu vīru siržu krājums no visa divdesmit stundu apvidus.

«Lūk,» sacīja Holandes Miķelis, «tie visi ir aizmetuši dzīves rūpes un raizes. Neviena no šām sirdīm vairs nepukst bailīgi, un viņu agrākie īpašnieki jūtas ļoti labi, izmetuši nemierīgo viesi no savām krūtīm:»

«Bet kas tad viņiem tagad atrodas krūtīs?» vaicāja Pēteris, gandrīz vai apreibis no visa redzētā.

«Sis,» atbildēja Miķelis, pasniegdams viņam no atvilktnes — ak­mens sirdi.

«Tā?» iesaucās Pēteris, un šermuļi viņam pārskrēja pār kauliem- «Marmorakmens sirds? Bet klausies, Holandes Miķeļa kungs, tad gan ir varen auksts krūtīs!»

«Protams, gluži patīkams vēsums. Kāpēc sirds lai būtu silta? Ziemu tāds siltums neko nepalīdz, tad labs ķiršu šņabis derīgāks nekā silta sirds, bet vasarā, kad visur tveice spiež, — tu nevari iedomāties, kā tāda sirds tad atvēsina. Un, kā jau teicu, ne bailes, ne muļķīga līdz­cietība, ne cits kāds negals nepukstēs tādā sirdī.»

«Un tas būtu viss, ko jūs man varat dot?» Pēteris īgni ievaicājās.. «Es cerēju uz naudu, bet jūs man dodiet akmeni!»

«Nu, es domāju, ar simttūkstoš guldeņiem sākumam pietiks. Un,, ja tu veikli rīkosies, drīz vien paliksi miljonārs.»

«Simt tūkstošus?» nabaga ogļdeģis priecīgs iesaucās. «Nu, tad ne­puksti tik nevaldāmi manās krūtīs! Mēs tūlīt tiksim ar tevi galā. Labi, Miķel, dodiet šurp man akmeni un naudu — un šo nemiernieci varat ņemt laukā no manām krūtīm!»

«Es jau domāju, ka tu esi prātīgs puisis,» sacīja Holandes Miķelis,, draudzīgi pasmaidīdams. «Nāc, iedzersim vēl vienu, tad es tev izmak­sāšu naudu.»

Tā viņi apsēdās atkal istabā pie vīna, dzēra un dzēra, līdz kamēr Pēteris iekrita dziļā miegā.

Ogļu-Munka Pēteri uzmodināja pasta taures jautrās skaņas, un ska­ties — viņš brauca pa platu lielceļu, skaistā karietē sēdēdams. Izliecies no tās, viņš redzēja aiz sevis Švarcvaldi zilganā tālē tītu. Sākumā lāgā ticēt negribējās, ka tas būtu viņš, kas sēž karietē, jo arī drēbes mu­gurā nebija vairs tās, kādas viņš vakar apvilka. Tomēr padomājis, viņš visu skaidri atcerējās un izsaucās: «Es esmu Ogļu-Munka Pēteris,, skaidra lieta, un neviens cits!»

Viņam bija brīnums par sevi, ka nemaz nemetās žēli ap sirdi, tā pirmoreiz aizceļojot no klusās dzimtenes, no mežiem, kur tik ilgus gadus nodzīvojis. Un pat asara neiemirdzējās acīs, nedz nopūta nāca pār lū­pām, iedomājoties māti, kura nu palika viena, bez palīga un apgād­nieka, — viss viņam bija kļuvis gluži vienaldzīgs. «Jā, patiešām,» viņš noteica, «asaras un nopūtas, ilgas un sēras pēc dzimtenes, tas viss tak nāk no sirds, un, pateicoties Holandes Miķelim, — manējā tagad ir no akmens un pilnīgi auksta.»

Viņš uzlika roku uz krūtīm — tur bija viss tik mierīgi un nekas nepukstēja. «Ja viņš par tiem simt tūkstošiem tāpat vārdu turēs kā ar sirdi, tad man prieks,» Pēteris noteica un sāka pārmeklēt ratus. Viņš atrada visādus apģērbus, kādus vien varēja vēlēties, bet naudas nebija. Beidzot viņš uzķēra kādu somu ar vairāk tūkstošiem dālderu zeltā un ar čekiem uz dažādiem tirdzniecības namiem visās lielākās pilsētās. «Nu man ir viss, ko es gribēju,» viņš nodomāja, atgāzās ērtāk ratu stūri un devās plašā pasaulē.

Viņš braukāja divus gadus pa pasauli, vērodams no saviem ratiem mājas pa labi un pa kreisi, pieturējis arvien tikai uzmeta aci viesnīcas izkārtnei un skraidīja apkārt pa pilsētu, likdams sev parādīt visas ievē­rojamākās vietas. Bet nekas viņa neiepriecēja, ne gleznas, ne nami, ne muziķa, ne deja. Viņa akmens sirds neiepukstējās, viņa acis bija aklas un ausis kurlas visam daiļam. Nekāda cita prieka viņš vairs ne­izjūta kā tikai prieku ēst, dzert un izgulēties. Un tā viņš dzīvoja, ceļo­dams bez mērķa pa pasauli, atspirdzinādamies iebaudīja un aiz gara laika gulēja. Šad un tad gan viņam ienāca prātā, ka viņš juties līksmāks un laimīgāks tais laikos, kad, ar nabadzību kaujoties, vēl bija sūri grūti jāstrādā, lai nopelnītu dienišķu maizi. Tad viņš arvien papriecājās par jauku skatu uz ieleju, par mūzikas skaņām un dziesmām, tad stundām ilgi viņš gaidīja vienkāršo ēdienu, ko tam māte atnesa uz ogļu cepli. Tā domājot par pagātni, izlikās pavisam savādi, ka viņam vairs nenāca smiekli, turpretī senāk tak viņš varēja smieties par mazāko nieciņu. Citiem smejoties, viņš aiz pieklājības savilka lūpas, bet viņa sirds — tā nesmaidīja līdz.