VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Viņš jutās pārlieku mierīgs, tomēr tāda īsta apmierinājuma ne­ieguva. Tās nebija ilgas un skumjas, bet gan tukšums, apnikums, dzīve bez prieka, kas viņu beidzot atkal pārveda dzimtenē.

Kad, braucot no Strāsburgas, viņš ieraudzīja dzimtenes tumšzaļos mežus, kad atkal redzēja švarcvaldiešu spēcīgos stāvus, viņu laipnās, uzticīgās sejas, kad viņam ausīs atkal ieskanējās dzimtās valodas ska­ņas, tik dziļi dobjas un patīkamas, viņš neviļus ķēra pie savas sirds, jo asinis dzīslās ritēja straujāk un likās, ka vajadzētu nobirt kādai prieka asarai, bet — kā viņš varēja būt tāds muļķis, viņam tak bija akmens sirds! Un akmeņi ir nedzīvi, ne tie smaida, ne raud.

Viņa pirmais gājiens bija pie Holandes Miķeļa, kas viņu uzņēma ar agrāko laipnību. «Miķeli,» Pēteris tam sacīja, «nu es esmu diezgan izceļojies, esmu visu redzējis, bet tas viss ir tīrie nieki, un man uznāk tikai garlaicība. Vispār jāsaka, tas jūsu akmens klucis, ko es nesu savās krūtīs, gan mani no daudz kā pasarga; nav man ne jāskaišas, nedz esmu noskumis, bet nav man arī prieka, un liekas, ka es dzīvoju tāds pusdzīvs. Vai jūs nevarētu to akmens sirdi padarīt drusku dzīvāku?

Vai labāk — dodiet man atpakaļ manu veco sirdi! Divdesmit piecos gados es pie tās biju tā pieradis, un, ja viņa kādreiz izdarīja muļķības,, tad tomēr tā bija modra un priecīga sirds.»

Mežagars saīdzis rūgti pasmējās. «Pēteri Munk,» viņš atbildēja, «kad tu nomirsi, tad to dabūsi. Tad tev atkal krūtīs būs tava mīkstā,, jūtīgā sirds un tu varēsi sajust visu, kas pagadās — prieki vai bēdas. Bet šeit, virs zemes dzīvojot, tā nekad vairs nebūs tava! Tikai, Pēter, tu nu izceļojies, bet, kā tu dzīvo, tas tev par labu nenāk. Tagad tu labāk apmeties kaut kur mežā, uzcel sev māju, apprecies un ar savu mantu gūsti peļņu, jo vienīgi darba tev trūkst. Dzīvodams bez darba un gar­laikodamies, tu visu vainu uzgrūd šai nevainīgajai sirdij.» Pēteris atzina, ka par kūtrību Miķelim taisnība, tāpēc noņēmās tikt bagāts un vienmēr bagātāks. Miķelis viņam iedeva vēl simttūkstoš guldeņus un atlaida viņu kā labu draugu.

Svarcvaldē drīz vien izplatījās baumas, ka Ogļu-Munka Pēteris jeb Spēlmaņu Pēteris esot atkal atgriezies un vēl bagātāks nekā senāk. Un iznāca kā jau arvien. Toreiz, kad viņš bija nonācis pie ubaga spieķa, viņu sviedin izsvieda pa durvīm ārā, bet, kad tagad viņš kādā svētdienas pēcpusdienā pirmoreiz parādījās krogā, viņam kratīja roku, slavēja viņa zirgu, apprasījās par ceļojumu, un, kad viņš ar resno Ecekielu atkal spēlēja uz spožiem dālderiem, tad visi viņu uzlūkoja ar citkārtējo god­bijību. Nu viņš vairs nenodarbojās ar stikla ražošanu, bet tirgojās ar kokiem, gan tikai izskata pēc. Viņa galvenais veikals bija labības tirdz­niecība un naudas aizdošana. Pamazām puse švarcvaldiešu pie viņa iestiga parādos, jo viņš aizdeva naudu tikai pret augstiem procentiem un pārdeva labību par trīskārtīgu cenu nabadzīgiem ļautiņiem, kas ne­varēja uz vietas samaksāt. Ar vecāko Pēteris tagad bija lielos draugos, un, ja kāds Pēterim Munka kungam nesamaksāja noliktā dienā, tad vecākais ar saviem rokas puišiem tūlīt jāja pie parādnieka, aprakstīja un bez kavēšanās pārdeva tā māju un iedzīvi, izdzenot tēvu, māti un bērnus mežā. Sākumā tas bagātajam Pēterim sagādāja nepatīkamus brīžus, jo nabaga izķīlātie bariem apstāja viņa durvis, tēvi lūdzās pa- žēlošanu, sievietes ar asarām lūkoja mīkstināt akmens sirdi, bērni smilkstēja pēc gabaliņa maizes. Bet šī kaķu muziķa, kā viņš to sauca, drīz vien apklusa, kad viņš iegādājās pāris sirdīgus asins suņus. Viņš pasvilpa parīdīdams, un ubagotāji brēkdami izjuka uz visām pusēm. Vislielākās nepatikšanas tomēr viņam darīja «vecā sieviete». Un tā ne­bija neviena cita kā Munka kundze, Pētera māte. Viņa bija nonākusi trūkumā un postā, kad toreiz tās sētu un mantu pārdeva. Dēls, lai gan pārnāca bagāts, par viņu nelikās ne zinis. Tāpēc arī viņa, veca, vārga, salīkusi, uz sava spieķa atspiezdamās, reizēm pieklauvēja pie viņa dur­vīm. Iekšā viņa vairs nedrīkstēja iet, jo dēls viņu reiz bija izdzinis. Dzīvot no citu žēlastības viņa kaunējās, kad viņas pašas dēls viņai varēja sagādāt bezrūpīgu mūža vakaru. Taču auksto sirdi neaizkusti­nāja ne bālais, senpazīstamais vaigs, ne lūdzējas acis, ne izstieptā, kalsnā roka, ne kumpais, sakritušais stāvs. Kad sestdienas vakarā viņa pieklauvēja pie durvīm, Pēteris sapīcis paņēma vienu sešbacenu, ietina to papīrā un ar kādu kalpu izsūtīja to vecenei. Viņš dzirdēja, ka viņa drebošu balsi pateicās un novēlēja viņam labklājību virs zemes. Viņš dzirdēja, ka tā ieklepodamās vilkās prom no durvīm, bet viņš tikai no- pukojās par saviem tikpat kā zemē nomestiem sešiem baceniem.

Beidzot Pēteris sadomāja precēties. Viņš zināja, Svarcvaldē katrs tēvs viņam labprāt dotu savu meitu; bet izmeklēties nebija viegli, jo arī šai gadījumā viņam gribējās, lai ļaudis daudzina viņa laimi un ap­domu. Tāpēc viņš jāja lūkoties pa visu Svarcvaldi, paraudzījās šur, pa­raudzījās tur, tak neviena Svarcvaldes skaistule viņam nelikās diezgan skaista. Tā velti izmeklējies līgavu pa danču vakariem, viņš beidzot uzdzirda, ka skaistākā un tiklākā pa visu mežvidu esot kāda mazturīga mežstrādnieka meita. Viņa dzīvojot klusi un mierīgi, čakli apkopdama sava tēva nelielo saimniecību, un danču vakaros nekur nerādoties, pat ne vasarsvētkos vai ciema gadatirgū. Dzirdēdams par šādu Svarcvaldes brīnumu, Pēteris nolēma to bildināt un jāja uz norādīto būdiņu. Skaistās Līzbetes tēvs izbrīnots saņēma augsto kungu, bet vēl vairāk viņš brī­nījās, ka tas esot bagātais Pētera kungs un gribot būt viņa znots. Viņš arī ilgi neprātoja, domādams, ka nu reiz visai nabadzībai un raizēm gals, deva savu piekrišanu, nemaz neapjautājies, ko skaistā Līzbete pati domā, tak labais bērns bija tik paklausīgs, ka bez pretošanās kļuva Pētera Munka sieva.

Viņai, nabadzītei, tomēr nebija tik vieglas dienas, par kādām sap­ņoja. Viņa domājās protam gluži labi saimniecību vadīt, bet Pētera kungam nemaz nevarēja izdabāt. Tā kā vīrs bija bagāts, tad savā žēl­sirdībā viņa domāja nedarām nekādu noziegumu, nabaga sieviņai pa­sniegdama feniņu vai vecītim lāsīti šņabja. Tak kādu dienu to pamanīja Pēteris un tūliņ, dusmīgi paskatījies, piktā balsi teica: «Kāpēc tu šķied manu mantu plukatām un klaidoņiem? Vai tu ko mājā. ienesi, ka vari tā visu izdāvāt? Ar tava tēva ubaga spieķi jau nevar ne zupas uzsildīt, bet tu svaidies ar naudu kā firstiene? Ja vēlreiz tevi pieķeršu, tad tu jutīsi manu dūri!» Skaistā Līzbete noraudājās savā istabā par tik cietu vīra dabu, un bieži viņa labāk vēlējās būt sava tēva nabadzīgajā būdiņā nekā dzīvot pie bagātā, bet skopā un cietsirdīgā Pētera. Ak, ja viņa zinātu, ka viņam krūtīs akmens gabals un ka viņš nevar mīlēt nevienu cilvēku, tad viņa nebūtu tā brīnījusies. Bet tagad, durpriekšā sēdēdama, kad pienāca kāds nabadziņš, cepuri noņēmis un pātarus skaitīdams, viņa aizmiedza acis, lai nebūtu jāredz nabadzības posts, un saknieba dūres, lai roka neviļus neieslīdētu kabatā pēc kāda kreicera. Tā skaisto Līz- beti pa visu Svarcvaldi izkliedza par skopuli, sīkstāku nekā pats Pēteris Munks.

Tad kādu dienu Līzbetes kundze atkal sēdēja vērpdama savas mājas durpriekšā un dungoja kādu dziesmiņu. Viņa priecājās par jauko laiku, un arī Pēteris bija izjājis uz lauku. Te pa ceļu pienāk vecs vīriņš, nes­dams lielu, smagu nastu, un jau pa gabalu dzirdams, kā viņš elš. Nabaga Līzbete viņā līdzcietīgi paskatās, pie sevis nodomādama, cik gan nežēlīgi tādam vecam, sīkam vīriņam uzkraut tik smagu nesamo.