VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

«Labi,» atbildēja Glāžvīriņš, «to var, ja tu citu neko nevēlies, — man cirvis tepat pie rokas.» Gluži mierīgs viņš izņēma pīpīti no zobiem, iz­kratīja to un iebāza kabatā. Tad viņš lēnām piecēlās un gāja aiz eglēm. Bet Pēteris raudādams apsēdās zālē un pacietīgi gaidīja nāvīgo cirtienu. Pēc brītiņa viņš dzirdēja klusus soļus aiz sevis un nodomāja: «Tagad viņš nāk.»

«Paskaties vēlreiz šurp, Pēteri Munk!» Glāžvīriņš sauca. Izslaucījis asaras no acīm, Pēteris atskatījās, un ko viņš redzēja? — Tur stāvēja viņa māte un sieva Līzbete, lūkodamās viņā laipnām acīm. Priecīgs viņš pietrūkās kājās: «Tātad tu, Līzbet, neesi mirusi? Un arī tu, māt, esi šeit? Un jūs man visu piedodat?»

«Viņas tev piedod,» teica Glāžvīriņš, «tādēļ ka tu visu no sirds nožēlo, — lai viss ir dzēsts un aizmirsts. Ej, atgriezies tagad savā tēva mājiņā un esi ogļdeģis kā agrāk. Ja tu būsi krietns un godīgs, cienīdams savu amatu, tad arī tavi kaimiņi tevi mīlēs un cienīs vairāk, nekā kad tev būtu desmit mucas zelta.» To teicis, Glāžvīriņš no viņiem šķīrās.

Visi trīs laimīgie viņu svētīja un slavēja un devās uz mājām.

Bagātā Pētera mājas vairs neredzēja: tajās bija iespēris pērkons un liesmas aprijušas visu mantību. Bet līdz tēva būdiņai nebija tālu. Neko nebēdādamies par lielo zaudējumu, viņi visi devās turpu.

Bet kā viņi brīnījās, pie būdiņas nonākuši! Tā bija pārvērtusies par skaistu zemnieka māju, kurā viss iekārtojums vienkāršs, bet labs Ull glīts.

«To izdarījis labais Glāžvīriņš!» iesaucās Pēteris.

«Cik jauki!» teica Līzbetes kundze. «Te es jūtos daudz labāk nekā tur tai lielajā mājā ar veselu saimi.»

No šās dienas Pēteris Munks kļuva par čaklu un krietnu vīru. Viņš apmierinājās ar to, kas bija, strādāja rūpīgi savu darbu un ar laiku pats saviem spēkiem tika pie turības, visā mežvidus apkaimē mīlēts un godāts. Viņš nekad vairs neķildojās ar Līzbetes kundzi, mīlēja savu māti un apdāvināja nabagos, kas klauvēja pie viņa durvīm. Kad pēc viena un pus gada Līzbete dzemdēja viņam dēlu, Pēteris aizgāja Egļurozā un noskaitīja savu pantiņu. Bet Glāžvīriņš nerādījās. «Mantaiņa kungs!» viņš skaļi uzsauca. «Tak uzklausiet mani! Es nekā cita nevēlos, kā tikai lūgt jūs savam dēlam par krusttēvu!» Bet nekāda atbilde nenāca. Tikai vēsma nošalca eglēs, notraukdama dažus čiekurus zālē. «Nu, tad es pa­ņemšu šos par piemiņu, kad jau jūs pats man negribat rādīties,» sacīja Pēteris, iebāza čiekurus kabatā un gāja uz māju. Mājās pārnācis, viņš novilka svētdienas vamzi, bet, kad māte gribēja to nolikt šķirstā un apgrieza kabatas, izkrita četri krietni zelta veltnīši. Attaisot tos, izrā­dījās, ka tajos ietīti gluži jauni, spoži Bādenes dālderi, un starp tiem neviena viltota. Tā bija eglaines vīriņa kūmu velte mazajam Pēterim.

Tā viņi dzīvoja klusu un neraizēdamies, un vēl bieži pēc tam, kad jau Pēterim Munkam bija sirmi mati, viņš arvien mēdza teikt: «Cik daudz labāk pietikt ar mazumu nekā iegūt zeltu un mantu un aukstu s i r d i.»

Varēja būt pagājušas jau dienas piecas, kamēr Fēlikss, mednieks un students atradās laupītāju gūstā. Lai gan laupītāju virsnieks un tā apakšnieki pret viņiem izturējās labi, tomēr viņi ilgot ilgojās tikt brīvībā. Jo vairāk patecēja laiks, jo ātrāk varēja atklāt viņu viltību. Piektās dienas vakarā mednieks saviem bēdu biedriem pateica, ka viņš apņēmies šai naktī izlauzties, un kaut vai būtu dzīvība jāzaudē. Viņš mudināja arī savus biedrus pievienoties tādam nodomam, pat izstāstīja, kā viņiem vislabāk izbēgt. «To, kurš mums vistuvāk nolikts, es pie­veikšu pats; nelaimē un briesmās visi līdzekļi labi — viņam jāmirst.»

«Jāmirst!» Fēlikss izbijies iesaucās. «Jūs gribat viņu nogalināt?»

«To es esmu cieši apņēmies, kad jāglābj divu cilvēku dzīvības. Vai jūs zināt, ko es paslepen noklausījos? — Laupītāji sačukstējās, ka viņiem pa mežu dzenot pēdas, un vecās sievietes savās negantās dusmās iz­pauda bandas ļaunos nolūkus. Gānīdamās par mums, viņas pateica, ja laupītājiem uzbrukšot, tad mums visiem beigas.»

«Lai dievs žēlīgs!» iesaucās jauneklis, aiz bailēm seju paslēpdams rokās.

«Vēl viņi mums nazi nav pielikuši pie rīkles,» turpināja mednieks, «tādēļ aizsteigsimies viņiem priekšā. Kolīdz metīsies tumsa, es pie- zagšos pie pirmā sarga. Tas man uzsauks, — ko vēlos? Es viņam pa­čukstēšu, ka grāfiene piepeši saslimusi, un, tiklīdz viņš pagriezīsies, es viņu noduršu. Tad, jaunekli, es pasaukšu jūs, un otram sargam klāsies tāpat; bet ar trešo mēs kopīgiem spēkiem tiksim viegli galā.»

Tā runādams, mednieks izskatījās tik briesmīgs, ka Fēliksam no viņa bail sametās. Viņš pašlaik gribēja sākt to pierunāt atmest šīs asiņainās domas, kad lēnām atvērās durvis un būdā kāds ātri iešmuka. Tas bija virsnieks. Viņš uzmanīgi aizvēra durvis un ar roku pamāja abiem gūstekņiem palikt mierīgiem. Apsēdies Fēliksam blakus, viņš teica:

«Grāfienes kundze, jūsu stāvoklis ir ļoti bēdīgs. Jūsu laulātais draugs nav turējis vārdu: viņš ne tikai atteicies sūtīt izpirkšanas maksu, bet vēl uzlaidis mums valdību uz kakla. Apbruņojušies vīri pa visu mežu dzen pēdas man un maniem ļaudīm. Es jūsu vīram piedraudēju jūs no­galināt, ja viņš domās mums uzbrukt, bet vai nu viņam jūsu dzīvība mazsvarīga, jeb viņš netic mūsu zvērestam. Jūsu dzīvība atrodas mūsu rokās, un pēc mūsu likumiem jums jāmirst. Ko jūs par to teiksiet?»

Pārsteigtie gūstekņi, galvas nodūruši, nezināja, ko atbildēt. Arī Fēlikss labi saprata, ka atzīšanās par viņa pārģērbšanos saceltu vēl lielākas briesmas.

«Es nevaru,» virsnieks turpināja, «pamest briesmās dāmu, kurai pie­der visa mana cienība. Tādēļ es nāku pie jums ar priekšlikumu, kā iz­glābties. Ir tikai viena izeja, kas jums atlikusies: jums kopā ar mani jābēg!»

Abi gūstekņi viņu uzlūkoja mēmi aiz pārsteiguma, bet virsnieks paskaidroja: «Lielākā daļa manu biedru nodomājuši doties uz Itāliju un iestāties tur vienā no izdaudzinātām laupītāju bandām. Kas uz mani at­tiecas, tad man netīk kāda cita vadībā kalpot, tādēļ es neturēšos ar viņiem kopā šais gaitās. Ja nu jūs, cienītā grafa kundze, dodama savu vārdu, apsolāties papūlēties manis labā, izmantojot savus augstos sa­karus manis aizsardzībai, tad es vēl varu jūs atbrīvot, kamēr nav par vēlu.»

Fēlikss apmulsis cieta klusu. Viņa godīgā sirds liedzās tīšām grūst briesmās to vīru, kuram viņš tur nekā nevarētu palīdzēt. Kad viņš vēl vienmēr klusēja, virsnieks piebilda: «Patlaban visur vervē zaldātus: es būšu mierā ar pašu vienkāršāko dienestu. Es zinu, ka jūs daudz ko iespējat. Tomēr es negribu nekā vairāk, lai tikai jūs apsolītos man palī­dzēt šai lietā.»

«Labi,» atbildēja Fēlikss nolaistām acīm, «es jums apsolu darīt jūsu labā visu, kas man būs iespējams, kas ir manos spēkos. Lai jums diezin kā klātos, man par apmierinājumu būs tas, ka jūs pats labprātīgi esat atteicies no laupītāju dzīves.»

Virsnieks aizgrābts noskūpstīja šai vēlīgajai dāmai roku, vēl klusām pačukstēdams, divi stundas pēc nakts iestāšanās lai būtu gatava. Un tad, tikpat uzmanīgi kā ienācis, pameta būdu. Kad viņš bija izgājis, gūstekņi uzelpoja vieglāk. «Patiesi,» mednieks iesaucās, «tam dievs sirdi mīkstinājis! Cik brīnišķīgi mēs izglābsimies! Es ne sapnī neizsap- ņotu, ka tādas lietas pasaulē vēl var atgadīties un ka man pašam nāk­sies piedzīvot tamlīdzīgu dēku.»