VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Jā, radošā fantazija Vilhelmam Haufam bijusi patiesi bagāta. No maznozīmīga vācu tautas nostāsta par iedomāta kalnu gara pārmācītu ogļdeģi viņš izveido garu, notikumos sarežģītu un aizrautīgu pasaku. Arī pats nenozīmīgākais dēku stāsta motivs noderējis Haufam sižetiski daudzžuburotas pasakas radīšanai. Lielais rakstnieka talants, skološa­nās pie pasaules rakstniecības meistariem tēlošanas mākā padara tuvas lasītājiem Haufa pasakas un, lai gan visumā viņš savas pasakas uzrak­stījis tautas mutiskās poēzijas tradicijai tuvā formā ar vienkāršu noti­kumu izklāstu, secīgu notikumu risinājumu, ar neslēptu galveno ideju, viņš pratis ik stāsta epizodi uzgleznot ārkārtīgi spilgti. Raudams līdzi lasītāju savas fantazijas lidojumos, viņš liek tiem vārda tiešākajā nozīmē izjust visu to, par ko stāsta. Piemēram, iesākdams kāda notikuma notēlo- šanu kādā austrumu zemē, Haufs ar dažiem vārdiem uzbur kustīgu, dzīvu gleznu: «Pa tuksnesi reiz ceļoja liela karavana. Milzu klajumos, kur skati cita nekā nesastop kā smilšu jūru un debesis, jau iztālēm va­rēja dzirdēt kamieļu zvanus un zirgu zvārgulīšus; biezais putekļu mā­konis, baram pa priekšu plūzdams, vēstīja tā tuvošanos, un tikai, kad vēja grūdiens pašķīra mākoni, paspīdēja pašu ceļotāju baltmirdzošās drānas un zibošie ieroči.»

Bet par ko īsti vēsta savās pasakās apskaužami bagātās radošās fan­tazijas draugs vācu rakstnieks Vilhelms Haufs?

Jo plaša ir viņa pasaku tēlu un varoņu valsts. Tajā ir pārstāvji no visdažādākām pasaules malām, no īstām un no izdomātām valstīm un zemēm, no esošām un neesošām tautībām un rasēm. Haufa pasakās dar­bojas austrumzemju ceļotāji un tirgotāji, laupītāji, bargi valdnieki un karavadoņi, ir blēži un sirdī kristaltīri dažādu sabiedrisko slāņu pie­derīgie. Haufa pasakās lasītājs satiekas ar karotājiem, amatniekiem, tirgotājiem, zemniekiem, pilsētniekiem, ārstiem, burvjiem, brīnumār- stiem, ar brīnumzāļu un brīnumaugu atradējiem, ar tautas leģendās tik bieži pieminētajām raganām un brīnumu spējām apveltītiem vīriem. Haufa pasakās darbojas viduslaiku Italijas pilsētu lielmaņi tin guber­natori, Vācijas pilsētu amata vīri, tirgotāji, krodzinieki, kapitālistiskās sabiedrības naudinieki un pat Francijas buržuāzisko iekarotāju pulka pavēlnieks Napoleons Bonaparts. Ir Haufa pasakās arī Vācijai tipiskie viduslaiku pilsētu cunftu amatnieki un amata mācekļi, ir dažādu grafistu lielmaņi un ogļdeģi, kas cērt kokus un dedzina ogles kalēju va­jadzībām, dzīvodami kalnu mežos.

Gandrīz vai ap katru no Haufa pasaku tēliem vijas kāds noslēpums. Lielāko tiesu šie noslēpumi kā vienas kreļļu vērtnes zīlītes saista vienu pasakas fabulu ar otru noapaļotā garā ailē. It visi Haufa pasaku varoņi pārdzīvo visdīvainākos notikumus un bieži vien viņu pašu rīcībā ir ļoti daudz neparasta, to raksturiem nepieskanīga. To radījusi rakstnieka fantazija, acumirklīga iedoma. Haufs to apzinās, bet uzskata par gluži dabisku, sacīdams: «Pasakās tik daudz brīnišķīga, ka cilvēks nerīkojas vairs pēc sava prāta.»

Haufa pasaku viena daļa ir skaidri fantastiski stāsti par teiksmotiem laupītājiem, brīnuma notikumiem, brīnišķīgām pārvērtībām un visda- žādākiem pretdabiskiem atgadījumiem. Lasītāju pārsteidz rakstnieka ne­apvaldītā izdoma, prasme rīkoties ar dažādu brīnuma pasaku un dēku stāstu motiviem tikpat veikli kā estrādes mākslinieks ar žonglējamiem priekšmetiem. Tāda ir pasaka par spoku kuģi un citas. Dēkaini fantas­tiskās Haufa pasakas ir spilgti vācu pasivā romantisma (tā sauktās vācu švabu skolas romantisma) literatūras sacerējumi, kas izteic sava laika Vācijas konservativās buržuazijas tendences: cenšanos iemidzi­nāt tautas masu prātus, aizvadīt lasītājus tukšas fantastikas pasaulē, novērst tos no skarbās dzīves īstenības. Protams, šādas, darba tautai svešas ideoloģijas piesātinātas Haufa brīnumpasakas nespēj mūsdienu lasītāju pamudināt uz cildenu darbošanos un tāpēc tādas šā rakstnieka pasakas pamazām nogrimst aizmirstībā.

Turpretim lielākai Haufa pasaku daļai ir spēcīgs reālistisks zemstrā- vojums, tajās izskan protests pret feodālismu un muižniecības kārtas privilēģijām, autors tajās nosoda Vakareiropas kapitalistu kolonizato- riskos pasākumus Āzijā un Āfrikā. Tāpat šajās pasakās Haufs vēršas pret sava laika feodali-kapitalistiskās sabiedrības valdošajām aprindām, pret to varmācību un vardarbību, melīgumu, uzpūtību, vēršas pret «ze­mes vareno» ārišķīgo kulturu, tās tukšumu. Piemēram, pasakā «Jaunais anglis» Haufs sarkastiski izsmej pašiedomīgos Vācijas pilsētu lielma­ņus, viņu apkaunojošo locīšanos ārzemnieku priekšā. Viņš rāda, kā uz­pūtīgie lielmaņi pieņem savā vidū kā sev līdzīgu grezni apģērbtu un izdresētu pērtiķi, jo to ir ieteicis kāds iebraucējs no Anglijas kā savu aristokrātisku radinieku.

Savukārt pasakā «Mazā Muka dzīves gājums» rakstnieks bargi no­soda nepateicīgu un neuzticīgu ķēniņu ar tā tuviniekiem, likdams tiem parādīties par apsmieklu citiem. Pasakā «Aukstā sirds» Haufs vēršas pret cilvēka kaislīgo dzīšanos pēc naudas, pēc varas, kas nāk līdz ar zeltu. Bagātnieks zaudē ne vien savu cilvēcīgo seju, bet arī sirdi, kuras vietā tam krūtīs it kā iestrēgst akmens. Bagātnieks bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem izposta tiklab savu tuvinieku, kā daudzu citu cilvēku dzīvi, neapstājas nekādu nelietību un noziedzību priekšā, ja vien tās sekmē viņa bagātību vairošanu. Bet Haufs arī parāda, ka nau­das kāres sagrābtais var atkal kļūt cilvēks, ja viņš atgriežas vienkāršo darba rūķu vidū, ja atbrīvojas no zelta varas ļaunās iedarbes.

Ir tiesa, Vilhelms Haufs idealizē savās pasakās lauku patriarchalo un pilsētu cunftu dzīves veidu, reizumis rakstnieks nedraudzīgi nostājas pret technisko progresu un pilsētas attīstību, tāpat viņš neaizmirst ar labsirdību pieminēt vācu birģeļu iecienītās reliģiozās dogmas. Tā tas ir. Taču ar visu to Haufs cildina patiesīgumu cilvēku attiecībās, pa­tiesu draudzību, godīgumu, kritizē feodālo varmācību un kapitalisma kropļojošo ietekmi, notēlodams visu to ļoti aizrautīgā vēstījumā, izsa­cīdams savas atziņas ar dzīviem, spilgtiem tēliem. Un tas tad arī ir vēr­tīgais viņa pasakās.

Vilhelms Haufs ir dzīvojis īsu, bet ļoti raženu mūžu. Viņš dzimis un izaudzis Vācijas sīkpilsoņu ģimenē, pēc skolas beigšanas strādājis kā mājskolotājs un diezgan daudz ceļojis. Pēc dabas slimīgs un nemiera pilns cilvēks, viņš, pievērsies rakstniecībai, izraisa ārkārtīgi ražīgu darbību. Burtiski dažu gadu laikā Haufs saraksta virkni sējumu romānu, noveļu un pasaku, kas nodrošina tam paliekamu vietu ne vien vācu, bet arī visas pasaules rakstniecībā.

Haufa daiļrade tematiski ir jo daudzveidīga. Viņa romāns «Vīrs mē­nesī» (2 sējumos, 1828. g.) ir parodija pret rakstnieka dzīves laikā grā­matniecībā izplatītajiem salkani-netikumiskajiem darbiem, romāns «Sātana memuāri» (2 sējumos, 1826. g.) izsmej vācu uzpūtīgos, bet tukš- galvīgos studentus, dažādos demagogus, ideālistiskos filozofus un svētu­ļus, bet angļu romānistā Valtera Skota rakstības manierē sacerētajā vēsturiskajā romānā no XVI gadsimta «Lichtenšteins» (3 sējumos, 1826. g.) Haufs apraksta vācu pretfeodalo zemnieku karu (gan naivi ro­mantiski un diezgan greizā skatījumā). Populārās ir daudzās Haufa no­veles ar ārkārtīgu sižeta bagātību un spilgtu dzejisku izdomu. Taču vislielāko popularitāti ieguvušas viņa pasakas, kuru trešais sējums iznāk tikai pēc autora nāves.