VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Fēlikss satrūkās par tik bagātīgu dāvanu. Viņa goda prāts pretojās pieņemt atalgu par to, ko viņš aiz brīvas gribas darījis. «Cienītā grafa kundze,» viņš sacīja, «es tā nevaru darīt. Tās drēbes lai paliek jums, ja jūs tā vēlaties, bet to sumu, kuru jūs man piedāvājat, es nevaru pie­ņemt. Tomēr, zinādams, ka jūs gribat man kaut kā atmaksāt, tad citas ataigas vietā neatraujiet man savu labvēlību. Ja nāks gadījums, kur man patiesi būtu vajadzīga jūsu palīdzība, tad esat pārliecināta, ka es pie jums griezīšos.» Jauneklim vēl ilgi plijās virsū, kaut ko pieņemt, bet viņš palika negrozāms savā prātā. Beidzot grāfiene un viņas vīrs piekāpās, un sulainis jau gribēja drēbes ar somu nest projām, kad Fē­likss atcerējās savas rotas, ko viņš šais iepriecinošos mirkļos pavisam bija piemirsis.

«Paga!» viņš iesaucās. «Tikai vienu, cienītā kundze, jūs man atļausiet paņemt no somas; viss pārējais tad paliek pilnīgi jums.»

«Dariet, kā jums patīk,» sacīja viņa. «Kaut gan es labprāt vēlētos visu paturēt sev par piemiņu, tomēr ņemiet, kas nepieciešams jūsu va­jadzībai! Tak, ja drīkstu jautāt, kas tad jums tur tā pieaudzis pie sirds, ka jūs nevarētu man atstāt?»

Jauneklis pa tam bija atraisījis savu somu un izņēma no tās sarkana safjana kastīti. «Kas ir mans, to jūs visu varat paturēt,» viņš smaidīdams teica, «bet šis te pieder manai mīļajai krustmātei. To es pats izstrādāju un nu gribu aiznest viņai. Tā ir rota, cienītā kundze,» sacīja viņš tālāk, atvēris kastīti un pasniegdams to grāfienei, «rota, pie kuras esmu pie­licis savas pūles un māku.»

Viņa paņēma kastīti, bet tikko tanī bija iemetusi skatu, kad pār­steigta atrāvās atpakaļ. «Kā? Šie akmeņi!» viņa iesaucās. «Un jūs sakāt, tie domāti jūsu krustmātei?»

«Jā gan!» atbildēja Fēlikss. «Mana krustmāte man atsūtīja šos ak­meņus, lai es tos ietvertu rotā. Un tagad es esmu ceļā, lai pats viņai to aiznestu.»

Gluži aizgrābta grāfiene uzlūkoja jaunekli, asaras viņai saskrēja acīs. «Tātad tu esi Fēlikss Perners no Nirnbergas?» viņa ievaicājās.

«Jā gan! Bet kā jūs tā uzreiz zināt manu vārdu?» jauneklis vaicāja, izbrīnā viņu uzlūkodams.

«Ak, brīnišķīgā debesu gādība!» viņa līksmi teica savam izbrīnotam laulātam draugam. «Tas taču Fēlikss, mūsu krustdēliņš, mūsu vecās ap­teksnes Sabīnas dēls! Fēlikss! Es esmu tā, pie kuras tu gribi doties. Ne­maz tā nezinādams, tu esi izglābis savu krustmāti.»

«Kā? Vai tad jūs esat grāfiene Sandava, kas man un manai mātei tik daudz laba darījusi? Un šī būtu Maiburga, uz kurieni es gāju? Tad man jāpateicas labajam liktenim, kas mani tik brīnišķīgā kārtā atvadī­jis pie jums. Tātad ar saviem darbiem, kaut arī mazā mērā, man laimē­jies apliecināt jums savu lielo pateicību!»

«Nē, tu man esi vairāk pakalpojis,» viņa atbildēja, «nekā es tev savā mūžā spētu ko laba darīt. Bet, kamēr vien es dzīvošu, centīšos tev pierā­dīt, cik bezgala daudz mēs visi tev esam parādā. Mans laulātais draugs būs tavs tēvs, mani bērni — tavi brāļi un māsas, bet es pati būšu tava gādīgā māte. Un šī rota, kas tevi pie manis atveda dzīves briesmīgākā brīdī, tā būs mans greznākais lepnums, jo tā man arvien atgādinās tevi un tavu augstsirdību.»

Tā sacīja grāfiene un savu vārdu turēja. Viņa bagātīgi apgādāja lai­mīgo Fēliksu pa visu viņa gaitniecības laiku. Kad viņš atgriezās kā krietns sava amata pratējs, viņa tam nopirka Nirnbergā māju, pilnīgi to iekārtoja, un tur labākās istabas rotāja ne mazums gleznojumu, ku­ros tēlotas ainas no meža kroga un Fēliksa dzīves laupītāju mītnē.

Fēlikss tur dzīvoja kā krietns zeltkalis. Viņa mākslas slava savijās ar brīnišķīgiem nostāstiem par viņa drošsirdību un sagādāja viņam pa­sūtītājus visās valsts malās. Svešinieki, ieceļojuši skaistajā Nirnbergas pilsētā, arvien lika sevi aizvest slavenā meistara Fēliksa darbnīcā, lai apskatītu, lai apbrīnotu un pie reizes apsūtītu arī kādu jauku rotu. Bet vismīļākie ciemiņi Fēliksam bija mednieks, atslēdznieks, students un važonis. Pēdējais, no Vircburgas uz Firtu 50 braukādams, vienmēr iegrie­zās pie Fēliksa. Mednieks gandrīz ik gadus atnesa dāvanas no grāfienes, bet atslēdznieks, apceļojis visas zemes, apmetās uz dzīvi pie meistara Fēliksa. Kādu dienu viņus apmeklēja arī students. Viņš pa tam bija kļu­vis ievērojams valstsvīrs, tomēr nekaunējās pie meistara Fēliksa un atslēdznieka iebaudīt vakariņas. Tad viņi pārrunāja visu notikušo meža krogā, un citkārtējais students pastāstīja, ka viņš laupītāju virsnieku re­dzējis Itālijā. Tas esot pilnīgi atgriezies un dienot kā brašs kareivis Neapoles ķēniņam.

Fēlikss priecājās, to dzirdēdams. Bez šā vīra palīdzības viņš diezin vai toreiz būtu izkūlies no briesmām, bet no laupītāju rokām jau nu nekādi nebūtu atbrīvojies. Un tādā kārtā krietnajam zeltkaļa meista­ram palika mierīgas un jaukas atmiņas, atceraties viesnīcu Spesartā.

Kurš gan no mums, jaunībā izlasījis saistošu grāmatu, pēc tam ilgu laiku nebūs domās dzīvojis līdzi tās varoņu tālākām gaitām? Kurš zēns vai meitene nav savā iztēlē traucies līdzi mūsu un citu tautu pasaku tēliem, kurš nav savā iztēlē klaiņojis pa tuvām un tālām zemēm i ar Stipro puisi, i Kalnastūmēju, i brīnuma laivas īpašnieku, i jūras brau­cēju Sindbadu no arabu «Tūkstots un vienas nakts» pasakām? Kurš nav kopā ar pasaku varoņiem spēkojies ar mūdžiem, baismoņiem un ļaun­dariem, veikdams daudzus jo daudzus brīnumdarbus?

Šķiet, visi mēs esam fantazējuši, un tāda fantazēšana nav nekas ne­parasts. Lasītājs taču nespēj šķirties no patiesi saistoša daiļsacerējuma varoņiem arī pēc tam, kad grāmata jau nolikta plauktā. Lasītājs domā par izlasīto tāpēc, ka pašā cilvēka dabā ir aktiva nostāja pret esošo. Apzināti vai neapzināti, bet cilvēks nekad nepaliek vienaldzīgs pret apkārtni. Viņam vienmēr rodas sava nostāja, savs spriedums par to. Šī aktivā uztvere ir lielā mērā pamatā arī daudzajām vienas tautas pasaku variacijām, jo teicējs katru pasaku atstāsta tālāk, pārveidodams to pēc savas pasaules uztveres, gaumes, tieksmēm, saskaņā ar raksturu, ar personīgo temperamentu. Allaž pārstāstīdams no cita noklausītu pasaku, teicējs atraisa savu fantaziju, ļauj vaļu izdomai. Un, ja vien tam ir pie­tiekami daudz mākslinieka gaumes, viņš rada gluži jaunu pasaku. Tā­pēc ari viena motiva tautas teiksmai tik daudz dažādu variaciju, tāpēc dziļā senatnē radušās vai arī no svešotnes ieceļojušas pasakas dzīvo kā formā un saturā pirmreizīgi sacerējumi.

Gadījumā, ja pie tautā noklausītas vai grāmatā iespiestas pasakas radošas pārveidošanas ķeras patiesi talantīgs rakstnieks, kuram ir īpašas spējas parādīt citiem dzīvi un cilvēkus vienreizīgā, spilgtā skatījumā, viņa uzrakstītās pasakas sasniedz izcila mākslas darba līmeni, kuram nezūdama vērtība pasaules rakstniecībā.

Lielas vārdu mākslas līmenī ir arī vācu rakstnieka Vilhelma H a u f a (dzīvojis no 1802.—1827. gadam) sacerētās pasakas, kas tulkotas un atkārtoti izdotas Eiropas un daudzās citās pasaules tautu valodās.

Savās pasakās (vāciski tās pirmo reizi iznāca 1826., 1827. un 1828. ga­dā kā pasaku «gada grāmatas» izdevumi — Mārchenalmanach) Vil­helms Haufs izmantojis daudzus un dažādus sen zināmus un arī maz dzirdētus pasaku motivus un tēmas, izveidodams no tām emocionāli iedarbīgus un spilgtus sacerējumus. Viņš ir smēlis ierosmi savai jaun­radei gan vācu tautas pasakās, gan arabu pasakās, kas pazīstamas kā «Tūkstots un viena nakts» cikls, gan citu Eiropas un Āzijas tautu ko- lektivi radītajos burvību un brīnumu stāstos, leģendās, nostāstos un tāpat arī Eiropas 18./19. gadsimtu miju dēku literatūrās. Biežāk nekā citu tautu brīnumsitāstiem Haufs pievērsies «Tūkstots un vienas nakts» motiviem un tēliem, starp citu aizgūdams no arabu pasakām paņēmienu virknēt atsevišķus sacerējumus pa cikliem, saistīdams tematiski dažādas pasakas organiskā vienotībā. Var sacīt, radīdams savas pasakas, Vil­helms Haufs ir ielauzies vācu, arabu un citu tautu pasaku valstī un ar savas nesavaldītās, radošās fantazijas palīdzību izveidojis jo krāšņus jaunus sacerējumus šajā žanrā.