VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Pa tam vecītis klupdams un elsdams tuvojās un, ticis iepretī Līz­betes kundzei, gandrīz sabruka zem smagās nastas. «Ak kundze, esiet tik žēlīga un pasniedziet man malku ūdens!» vecītis teica. «Es netieku tālāk, aiz slāpēm vai jānobeidzas.»

«Jums nu gan jūsu vecumā nebūtu jālauzās ar tik smagu nesamo,» piemeta Līzbetes kundze.

«Jā, ja nabadzība un maizes kumoss mani nespiestu iet ziņnešos,» tas atbildēja. «Ak, tāda bagātniece kā jūs jau nemaz nezināt, cik na­badzība sūra un kā vēss malks atveldzē tādā tveicē.»

To dzirdēdama, Līzbete iesteidzās istabā, paņēma no plaukta krūzi un piepildīja ar ūdeni. Bet atgriezusies un redzēdama dažus soļus sev priekšā vecīti tik novārgušu un bēdīgu uz maisiņa sēžam, viņa sajuta visdziļāko līdzcietību. Apķērusies, ka vīra nav mājās, viņa nolika ūdens krūzi pie malas, paņēma un pielēja biķeri ar vīnu, pielika vēl krietnu riku labas rudzu maizes un pasniedza vecajam vīram. «Tā, malks vīna labāk atspirdzinās jūsu veco sirdi nekā skaidrs ūdens,» viņa teica. «Dzeriet vien mierīgs, nesteidzieties un piekodiet maizi klāt.»

Vīriņš viņu uzlūkoja izbrīnots, un asaras viņam saskrēja vecajās acīs. Malku iebaudījis, viņš sacīja: «Esmu jau vecumu piedzīvojis, bet maz man gadījies pieredzēt tādu cilvēku, kuri būtu tik līdzcietīgi un prastu dāvanas pasniegt ar tādu sirsnību kā jūs, Līzbetes kundze. Par to jums arī labi klāsies virs zemes, tāda sirds nepaliks bez atalgas.»

«Nē, savu atalgu tā uz vietas saņems!» atskanēja briesmīga balss, un atskatījusies Līzbete ieraudzīja Pētera kungu, sārti pietvīkušu.

«Un tu nekaunies manu godības vīnu izlaistīt ubagiem rīklē un manu paša biķeri likt šiem klaidoņiem pie lūpām? Tad še, saņem savu algu!» Līzbetes kundze krita vīram pie kājām, lūgdama piedošanu, bet

akmens sirds nepazina žēlastību. Sagriezis pātagu, kas tam patlaban bija rokā, viņš ar tās melnkoka kātu iezvēla pa pieri skaistajai sievietei tik spēcīgi, ka viņa bez dzīvības ieslīga vecīša rokās. To redzot, Pēteri acumirklī gan pārņēma tāds kā žēlums, viņš noliecās aplūkot, vai sieva vēl dzīva, bet vecais vīriņš labi pazīstamā balsī sacīja: «Nepūlies vairs, Ogļu Pēteri! Viņa bija skaistākā un mīlīgākā Svarcvaldes puķe, bet tu to samini, nu tā vairs nekad neziedēs!»

Viss asins sārtums pazuda Pēterim no vaigiem, un viņš teica: «Tātad jūs tas esat, mantaiņa kungs? Nu, kas noticis, noticis, un droši vien tā būs bijis nolikts. Bet es ceru, ka jūs mani neuzdosiet tiesai par slep­kavu.»

«Neģēli!» atteica Glāžvīriņš. «Kas man no tā tiktu, ja es tavas mir­stīgās miesas uzrautu pie karātavu koka? Nevis no laicīgās tiesas tev jābīstas, bet gan no citas bargākas, jo tu savu dvēseli esi pārdevis ļaunajam.»

«Un, ja es esmu pārdevis savu sirdi,» Pēteris kliedza, «tad tur vainīgs nav neviens cits kā tu un tavas viltīgās mantas. Tu, blēdīgais gars, iegrūdi mani postā, tu mani dzini meklēt pie citiem palīdzību, un uz tevi gulstas visa atbildība!» Bet, tikko Pēteris to bija izteicis, kad Glāž­vīriņš izauga liels un varens, viņa acis bija kā bļodas, viņa mute kā izkurināta maizes krāsns, un no tās ārā šāvās liesmas. Pēteris nokrita ceļos, akmens sirds viņam vairs nelīdzēja, jo viņa locekļi trīsēja kā apšu lapa. Ar ērgļa nagiem mežagars viņu sagrāba aiz čupra, apgrieza gaisā kā viesulis sausu lapu un tad nometa zemē, ka tam ribas vien nokrak­šķēja. «Zemes tārps!» viņš pērkondimdošā balsī uzsauca. «Es tevi varētu sadragāt, ja vien gribētu, jo tu esi noziedzies pret meža kungu. Bet šīs nogalinātās sievietes dēļ, kura mani ēdināja un padzirdīja, es tev dodu astoņas dienas laika. Ja tu neatgriezīsies uz labiem ceļiem, tad es nākšu un samalšu tevi miltos, un tu mirsi savos grēkos.»

Metās jau vakars, kad daži vīri garāmiedami ieraudzīja bagāto Pē­teri Munku guļam zemē. Viņi to valstīja uz vienu un otru pusi, vai vēl nebūtu manāma dzīvības dzirkstele, bet viņu pūles ilgi palika veltīgas. Beidzot kāds iegāja mājā, paņēma ūdeni un apslacīja tam seju. Tad Pēteris dziļi atņēma elpu, iekunkstējās, ilgi skatījās apkārt un apprasī­jās pēc Līzbetes kundzes; bet neviens to nebija redzējis. Viņš pateicās vīriem par palīdzību, ievilkās mājā, visur izmeklējās Līzbeti, tak tās nebija ne pagrabā, ne bēniņos. Nu viņš noskārta, ka briesmīgais gadī­jums nav bijis sapnis, bet rūgta patiesība. Tā nu, vienam pašam sēdot,

viņām uznāca savādas domas. Baidīties ne no kā viņš nebaidījās, jo viņa sirds bija auksta. Bet, iedomājoties sievas nāvi, nāca prātā arī paša pē­dējais brīdis, — ka viņam būs jāšķiras smagi apkrautam ar nabagu asarām un tūkstošiem viņu lāstu, kas nespēja mīkstināt viņa sirdi; ap­krautam ar izpostīto vaimanām, kurus viņš ar suņiem aizrīdījis, ar sirmās mātes kluso izmisumu, ar labsirdīgās, skaistās Līzbetes asinīm. Viņš nevarētu viņas vecajam tēvam neko atbildēt, kad tas nāktu un prasītu: «Kur ir mana meita, tava sieva?» Kā gan lai viņš, jautāts, at­bildētu tam, kuram pieder visi meži, ezeri, kalni un visu cilvēku dzī­vības?

Pa naktīm Pēteri mocīja murgi, brīžiem pamodināja kāda maiga balss, uzrunādama: «Pēter, gādā sev siltāku sirdi!» Bet pamodies, viņš tūlīt atkal aizvēra acis, jo pēc balss tā bija viņa sieva, kas tā brīdināja. Otrā dienā viņš aizgāja uz krogu izklaidēties no smagajām domām. Tur viņš satika resno Ecekielu. Viņš apsēdās tam līdzās, uzņemdams valodu par šo un to, par jauko laiku, par kariem, par nodokļiem, bei­dzot par nāvi, cik gan ātri viens un otrs apmiruši. Tad Pēteris resna­jam ieprasījās, ko viņš īsti domājot par nāvi, kas pēc tās gaidāms. Ece­kiels atbildēja, ka miesu aprokot, bet dvēsele aizlaižoties debesīs vai arī ellē.

«Tātad arī sirdi aprok?» Pēteris vērīgi iejautājās.

«Protams, ka arī to aprok.»

«Bet ja nu kādam sirds vairs nemaz nav?» prašņāja Pēteris.

Par tādu jautājienu Ecekiels viņam uzmeta briesmīgu skatienu. «Ko tu ar to gribi teikt? Vai ņirgājies par mani? Tu domā, ka man nav sirds?»

«O, kā nu ne — cieta kā akmens,» atbildēja Pēteris.

Ecekiels brīnīdamies viņu uzlūkoja, apausījās, vai kāds nenoklau­sās, un teica: «Kā tu to zini? Vai varbūt arī tavējā vairs nepukst?»

«Nepukst vairs, vismaz te krūtīs ne!» atbildēja Pēteris Munks. «Un nu, kad tu zini, ko es domāju, saki man, kas notiks ar mūsu sirdīm?»

«Kas tev, puis, par to bēdas?» teica Ecekiels pasmiedamies. «Sai saulē tu esi nodzīvojis pilnībā, ar to pietiek. Taisni tas jau mūsu auksto siržu labums, ka mums ar tādām domām nav jānokaujas.»

«Tiesa gan; tomēr brīžiem uzmācas šīs domas, un, kaut gan mana ta­gad nav bail, tak es vēl gluži labi atceros, kādas šausmas mani pār­ņēma, domājot par elli, kad es vēl biju mazs, nevainīgs zēns.»

«Nu — diezin cik labi jau nu mums neklāsies,» teica Ecekiels. «Kād­reiz es par to apprasījos mūsu skolotājam, tas teica, ka pēc nāves sirdis tiekot svērtas, cik daudz tās apgrēkojušās. Vieglās paceļoties augšup,

smagākās grimstot uz leju, un, man šķiet, mūsu akmeņiem būs pamatīgs svars.»

«Zināms,» Pēteris atbildēja, «man pašam bieži vien tiek tā ērmoti, ka mana sirds tik bezjūtīga, tik vienaldzīga, domājot par šādām lietām.»

Tā viņi sarunājās. Bet nākošā naktī Pēteris atkal dzirdēja pazīstamo balsi piecas vai sešas reizes čukstam pie auss: «Pēter, gādā sev siltāku sirdi!» Viņam nemaz nebija žēl, ka viņš to nositis, tak, kad ļaudīm teica, ka viņa aizceļojusi, katrreiz pašam iešāvās prātā: «Kur gan viņa varēja aizceļot?» Tā bija pagājušas sešas dienas. Pa naktīm viņš vien­mēr dzirdēja pazīstamo balsi, un no prāta neizgāja mežagara briesmīgie draudi. Septītās dienas rītā Pēteris pietrūkās no savas guļuvietas, iesaukdamies: «Lai notiek, redzēsim, vai es nevaru iegādāties sev sil­tāku sirdi! Vienaldzīgais akmens krūtīs padara manu dzīvi garlaicīgu un tukšu.» Viņš steigšus apvilka savus svētdienas svārkus, uzlēca zirgam mugurā un aizjāja uz Egļurozu.