Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

vienmēr patikuši bezbailīgi vīri, — svilpoja Durvju aploda.

— Man ar! — piebalsoja Kāpnes. — Un arī mūsu tēvam! Bet mūsu tēvs nav slikts. Viņš var arī pažēlot tādu jaunu vīrieti, kas devies meklēt spēku.

— Galu galā kam pieder šī māja? — Kilelī iedro­šinājās jautāt. — Vai šī ir Zebiekstes māja?

Galvenais stabs, Kāpnes, Ugunsmēlītes, Galvenā sija, Garā sija un Durvju aploda sāka skaļi smieties:

— Zebiekstes māja? Ha! Ha! Ha! Ko šis saka?! Zebiekste! Tas mazais ruksis, tas knēvelis! Kas tad no tāda baidīsies?!

Kilelī sapīka no kauna. — Bet KURAM tad pieder šī māja?

Iestājās klusums. Neviens neatbildēja. Uguns ik pa brīdim sprakšķēja, pa saules stariem kāpa zili dūmi, griezdamies slinkos virpuļos. Kilelī pārņēma smacē­jošas bailes, un viņam gribējās jau laisties lapās, kad pēkšņi aiz sienas viņš sadzirdēja dīvainu troksni. Hoš, hoš, hoš, hoš, hoš . . . Kilelī pazina šo skaņu — pirmo reizi viņš to bija dzirdējis bērnībā, kādā pasakā par vecajiem laikiem. Tas bija Codžo-Džo, viena no pārda­biskākajām būtnēm, kas bija sastopama viņa pašu ļaužu teikās un nostāstos. Codžo-Džo bija tikai ķermeņa viena puse.

Kilelī apsviedās apkārt, taču neko neredzēja. Un tad atkal aiz mājas sienām bija dzirdams: hoš, hoš, hoš, hoš . . . Skaņa tuvojās. Tā lavījās mājā caur dur­vju šķirbu. Kilelī paķēra savu somu un metās uz durvīm, bet viņam nostājās priekšā tas pats Codžo- Džo.

— Kur tad tu tā steidzies? Vai tā uzvedas cie-' miņš? Esmu vīlies: domāju, ka tu esi atnācis, lai ar mani spēkotos! — sacīja Codžo-Džo.

— Jā, es atnācu, lai ar tevi spēkotos! — kliedza Kilelī. — Es nevēlos spēlēt paslēpes!

— Lūk, tāda nostāja man patīk. Tas piederas tādam staltam jauneklim kā tev. Labi, spēkosimies! Bet es tevi brīdinu: es nejokoju tā kā bērni, es šauju pa īstam. Vai esi gatavs? Tā kā tu esi ciemiņš, tev ir tiesības šaut pirmajam.

Kilelī paņēma loku un bultu. Viņš vilka stiegru lēnām, tēmēdams uz Codžo-Džo sirdi. Viņš bultu atlaida. Bulta lidoja taisni uz priekšu un, aizsvilpusi pa gaisu, ieurbās mājas sienā! Tur nekā nebija! Pār­dabiskā būtne pēdējā mirklī bija iemiesojusies sava ķermeņa otrajā pusē.

— Ak, tu nekrietnais! — Kilelī novaidējās. — Ne­lietis un krāpnieks! Nu man ir beigas. Kaut nebūtu skrējis tā muļķa skuķa dēļ!

Codžo-Džo paņēma loku un nošāva puisi ar pirmo bultu. Kilelī krita uz priekšu un ievēlās ugunī.

— Tas bija reti drošsirdīgs jauneklis, — teica Uguns.

«Vai tik viņš nemeklēja sev pārdabisku spēku — sarga garu?» prātoja Durvis.

— Galveno stab, vecāko brāl, kā tu domā? Vai mūsu tēvs rīkojās pareizi? — Kāpnes vaicāja.

Kādu brīdi Codžo-Džo stāvēja pie puiša līķa un klu­sēja. Tad viņš pacēla Kilelī, nopēra viņu ar sava loka stiegru, un puisis atdzīvojās. Codžo-Džo nosēdināja viņu uz ceļasomas un teica:

— Tev bija vajadzīga mācība, tu esi liels auša. Labi, esmu ar mieru būt tavs sargs un uzraugs. Tu tagad dosies veco laiku ārstu zemē. Viņu būs daudz, un viņi būs nikni, tālab piesargies! Es tev palīdzēšu. Ja tev uzbruks nelaime, nodziedi manu dziesmu, un es steigšos pie tevis. Es nebaidos no šiem ziemeļnie­kiem, man patīk ar viņiem spēkoties.

Pēkšņi Kilelī pamodās. Viņš gulēja kalna galā, un tobrīd rietēja saule. Ne tuvu, ne tālu nebija manāma neviena māja.

Kilelī piecēlās, uzsvieda plecos somu un steidzās panākt Lāčus.

Lapsēns un Vālodze sēdēja ezera krastā.

— Lapsēn, kas noticis ar tavu asti? — Vālodze vaicāja.

— Kā-ā-ā, kas tad ir? — Lapsēns aizvainotā balsī nomurmināja.

— Tā ir tik . . . tik noplukuši. Tā saraujas aizvien mazāka un mazāka — kopš tavas iesvētīšanas dienas.

— Ai, nemuldi! — Lapsēns dusmīgi atteica, piecē­lās kājās un centās pavilkt asti uz priekšu, lai to apskatītu. Viņš griezās un griezās, ķerdams bēgošo asti, līdz pakrita. Vālodze skaļi iesmējās.

— Nesmejies vis, jaunkundzīt. Es negribēju tev neko teikt, taču . . . Tev pašai . . . tev tie spārni ir tādi padiluši. Es jau sen to esmu ievērojis!

— Ak tā, mazo puisīt? Atļauj man tev paskaidrot, ka mēs tos vairs nesaucam par spārniem. Tas ir vec­modīgi. Tās ir ROKAS. Rokas, nevis spārni. Vai saproti? ROKAS. Saki: r-o-k-a-s.

— Negribu. NEGRIBU. Es negribu būt Vīrs. Es gribu būt Lapsa.

— Kas tie par brīnumiem! Vai Hahā lēkme?! Tu atgriezies bērnībā?

Lapsēns smējās: — Bet, nopietni runājot, kāpēc mēs tik ātri esam izauguši? Vēl vakardien, kad sākās mūsu stāsts, es devos apskatīt pasauli kopā ar savu tēvu, kurš bija īsts Lācis, un ar māti . . .

Vālodze viņu pārtrauca: — Nē, draudziņ, tu kļū­dies. Viņš vēl nebija īsts Lācis, viņš bija cilvēklācis. Tagad viņš ir vīrs kā lācis. Nē, es gribēju teikt . . .

— Nerunā vairs, tu man jauc galvu.

— Nē, paklausies, Lapsēn, es tev visu izskaidrošu! Pie visa vainīgs ir vīrs, kas stāsta mūsu stāstus. Viņš ir sagrozījis laika ratu, un laiks skrien pārāk ātri. Stāsts viņam bija jāstāsta miljoniem gadu. Viņš ir vecs, viņš visu ir sajaucis. Viņam derētu aizbraukt uz laukiem atpūsties.

Lapsēns noskuma. — Atliek vienīgi sākt no paša sākuma. Bet kāpēc tu saki — miljons gadu?

— Ar to es domāju veselu mūžību. Tāpat kā Tsimmū stāstā par pasaules radīšanu. Molosī molosī molosī tellim — desmitreiz desmitreiz desmitreiz des­mit gadu; Piduvī — Kūniņu vīram, nācās peldēt ne­būtībā — gaisā un miglā — un gaidīt miljons gadu, iekams mākonītis atpeldēja tik tuvu, ka viņš varēja uz tā uzlēkt.

— Jā, — teica Lapsēns. — Tā ir vesela mūžība, bet tā taču nevar turpināties mūžīgi. Kaut kur ir robeža!

— Kāpēc? — vaicāja Vālodze.

Lapsēns kādu brīdi domāja un tad teica:

— Nezinu. Bet kas tad ir laiks?

— Nu — desmitreiz desmitreiz desmitreiz desmit gadi. Kas tad tas cits var būt?

— Man liekas, ka laiks ir novecošana.

— Labi, labi. Bet daži cilvēki noveco ātrāk nekā citi. Tu taču pats to zini. Tāpat kā daži cilvēki iet ātrāk nekā citi. Viss ir atkarīgs no tā, kas to visu vēro.

— Tu esi traks! Tas ir atkarīgs no tā, kas iet, nevis no tā, kurš vēro to, kas iet!

— Nē, tā nu gan nav tiesa. Redzi tur to vīru? Tāds iespaids, ka viņš rāpo, vai ne; bet, ja tu pieiesi viņam tuvāk, tad redzēsi, ka viņš soļo itin raiti. Un tas attie­cas arī uz to vīru, kas stāsta šo stāstu. Reizēm viņš panāk tuvāk, reizēm atiet nostāk. Tātad mēs kusta­mies vai nu ātrāk, vai arī lēnāk.

— Nejauc man galvu, Vālodze! Es vairs nezinu, vai stāvu uz kājām vai uz galvas. Tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz satiku tavu tēvu un tevi mežā!

— Paklausies, Lapsēn, es nebiju tā, kas izdomāja, ka šo stāstu stāsta kāds vīrs. To teici tu. Var taču gadīties, ka šāda vīra nemaz nav.

— Protams, ka nav. Es viņu esmu izgudrojis.

— Tas nav pierādījums. Koijots radīja cilvēkus, un viņi eksistēja neatkarīgi no tā, vai viņam tas patīk vai ne. Varbūt tu izgudroji vīru, kurš stāsta šo stāstu, un viņš tagad eksistē. Zē 1, bet tagad tu netiksi no viņa vaļā.

— Tikšu. Es viņu iznīcināšu tāpat kā Koijots iznī­cināja savus cilvēkus.

— Vai zini, kas tad būs? Tu pats vairs neeksistēsi, jo viņš ir tas, kurš stāsta mūsu stāstu.

— Ha! Ha! Ha! — Lapsēns rēca, saķēris galvu. Viņš pielēca kājās, satvēra Vālodzi aiz rokas, un viņi skrēja atpakaļ uz ugunskura vietu.