Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Neviens nav radījis pasauli. Pasaule tika atrasta un pielāgota cilvēku vajadzībām. Pirmie cilvēki bija Koijots un Sudrablapsa, un Annikadels, un Kūniņu vīrs, un Marumda, un Kuksū . . . Viņiem visiem bija domu spēks. Viņi uzlaboja pasauli, vai ne, vectēv Koi­jot? — sacīja Tsimmū.

— Nezinu, — Koijots smīnēdams atbildēja. — Kat­ram cilvēkam savs stāsts un uzskati. Paprasi kādam vecam, zinošam vīram, piemēram, Bruņurupucim, vecajam vīram. Viņš ir jomta.

— Jā, jomta ir tas, kurš rituālos skaita buramvār- dus un lūgšanas. Kļūt par jomtu var tikai pēc ļoti ilga laika. Sim vecajam vīram derētu nodot savas zināša­nas kādam jaunākam. Varbūt Bruņurupucis tevi pie­ņems par mācekli, Lapsēn? — teica Lācis.

— Ko tu pļāpā! — iesaucās Antilope. — Sī jomtu būšana ir pupumizas! Kam vajadzīgi šie sausie buramvārdi? Ko tie nozīmē? Pats jomta to nezina. Sensenos laikos kādā slepenā valodā tām bija jēga un saturs, bet kurš tagad prot tos iztulkot? Blēņas!

— Tu taču esi slepenās biedrības biedre. Vai tad tu nezini šo vārdu nozīmi? — Lācis aizvainotā balsi atcirta.

— Klausies, mīļais, ja tā ir slepenā biedrība, ko tad tu man uzdod tādu jautājumu?

— Tēvs, mana māte ir tāda pati kā Vālodze, kura prot izlocīties, — iesaucās Lapsēns.

— Sieva, tu pati labi zini — ja jomta pareizi neno­skaitīs lūgšanu pirms tabakas svētīšanas, tad vasaru nebūs tabakas. Es pats tam esmu bijis liecinieks, — teica Lācis.

— Kā tad TU zināji, ka lūgšana nav bijusi pareiza, ja tu pats neesi jomta? — Antilope strīdējās.

— Tāpēc, ka tajā vasarā nepadevās tabakas raža!

Gan Antilope, gan Vālodze jautri iesmējās. Lācis

piecēlās kājās.

— Vēja grābsies! Nāc, Lapsēn, iesim pēc niedrēm! — viņš norūca.

Tsimmū un Kilelī darbojās ap briežādu. Viņi bija uzklājuši ādu uz gara baļķa un kasīja nost spalvu ar melniem obsidiāna kramiem. Garām gāja Vālodze un Baltā pērle un apstājās, lai viņus pavērotu.

— Aizteci, Baltā pērle, pie tēvoča Lāča un palūdz, lai viņš tev iedod pāris nažu. Palīdzēsim puišiem, — teica Vālodze.

Meitenes notupās līdzās un ķērās pie darba. Drīz piebiedrojās Lapsēns. Apsēdies blakus Baltajai pērlei, viņš sāka plūkt brieža spalvas ar savām gliemenes pincetēm, kuras glabāja matu mezglā un ar kurām plūca ārā savu dīgstošo bārdu. Neviens nerunāja. Dienas tveicē visi jutās gurdeni. Viens no puišiem kaut ko nomurmināja par slāpēm, un Vālodze pielēca kājās un aizskrēja pēc ūdensgroza. Viņa aplēja Tsimmū muguru ar vēso, atspirdzinošo ūdeni un palaida grozu apkārt.

Kad saule norietēja, viņi nolika darbarīkus, un Tsimmū iedeva Kilelī briežādu, teikdams:

— Še, brāl, nozied iekšpusi ar smadzenēm, turpi­nāsim darbu no rīta.

Kaut kur attālāk kāds dziedāja. Tā bija Baltā pērle. Viņa dziedāja mīlestības dziesmu, dziesmu, kurai ir jāpievilina vīrietis. Vakara krēslā dzidri skanēja vārdi:

Nāc, jaunais briedi, Dodies pie mīļās, Pie mīļās, kas sauc! Pēc tevis es raudu.

Ziema ritēja savu gaitu, un Vālodze uztraucās par Balto pērli, kura bija tik klusa un ierāvusies sevī. Vālodze gribēja panākt to, ka Lapsēns izrādītu inte­resi par kluso būtni, taču Lapsēns bija gluži pār­steigts.

— Vai tu, Vālodze, esi traka? Baltā pērle ir mana māsīca un nekad nevarētu būt mana sieva. Tas ir pret visiem likumiem. Bez šaubām, man viņa patīk, mēs kopā esam uzauguši, taču es nedrīkstu pieķerties viņai ciešāk. Taču es gribēju tev teikt, ka, manuprāt, viņa ir iepatikusies tam austrumniekam Kilelī.

Vālodze smējās: — Tu neesi pārāk gudrs, Lapsēn. Kilelī vairāk skatās uz mani nekā uz Balto pērli.

— Esmu bijis muļķis! Nu, vai tad tev viņš patīk?

— Nē, neviens vīrietis nespēj mani aizkustināt. Tu to labi zini.

— Tsimmū arī?

— Cik reižu man jāatkārto, ka Tsimmū man ir ļoti mīļš. Es cienu viņa gudrību, atjautību, drosmi. . . Pie tam viņam ir labs tinihaul. . .

— Jā, labs aizstāvis, bet tevi jau interesē tikai viens — damaagomī — viņa medicīna.

Vālodze paraustīja plecus. — Iespējams, ka tev ir taisnība. Kā jau teicu, vīrieši man bijuši nebijuši. — Es tev neticu, — Lapsēns norūca.

Pienāca pavasaris, un kādā saulainā dienā Lācis izlēma, ka jādodas ceļā uz ziemeļiem. Lapsēns un Vālodze gavilēja. Ļaudis ķērās pie dažādiem darbiem: viņi tīrīja māju, lika somās zīļu miltu un žāvētas gaļas saiņus, izpurināja un satina trušādas segas un savāca vienuviet i vecos, i jaunos grozus, kurus bija nopinuši draugiem un radiem.

Jau pirmajā vakarā viņi sasniedza to pašu jauko vietu zem garajām priedēm, kur bija apmetušies iepriekšējā reizē, kas tagad šķita tik aizvēsturiska. Lapsēns aizskrēja trušu medībās, ar skaļu urrā aiz­raudams sev līdzi pārējos jauniešus. Pelēkais, Koijots, vecais vīrs, Lācis un Antilope meklēja malku, lai varētu pagatavot šim lielajam baram ēdienu.

Pēc vakariņām Lācis uzrunāja vilkus, koijotus, kla- burčūskas, pūces, priedes, ūdeni avotā, zāli, zemi un ūdensmērītājus . . .

— Mēs esam miermīlīgi ceļinieki. Mēs neesam ļauni, mēs ticam, ka jūs mūs apsargāsiet.

Lapsēns, Vālodze un Baltā pērle gulēja zem vienas trušādas segas, zem otras — Tsimmū un Kilelī. Koi­jots, vecais vīrs, un Pelēkais bija tā norūdījušies, ka pat nedomāja apsegties. Lapsēns kavējās atmiņās par savu pirmo ceļojumu un ik pa brīdim iesmējās: — Vai zini, Vālodze, es biju tik zaļš un dumjš, ka ticēju —

mēness ejot gulēt reizē ar mani, lai gan īstenībā viņš kāpj debesīs.

Vālodze allaž iemiga pati pēdējā. Tonakt viņa redzēja, ka Kilelī klusām pieceļas un nozūd meža bie­zoknī. Vālodzi pārņēma ziņkārība, jo viņa nojauta, ka Kilelī nav aizgājis uz mežu medībās. — Tu lodā pa mežu kā vislabākais mednieks, bet es tevi nevaru notvert, lai gan esmu uzaugusi meža vidū. Bet ko tu tur tagad meklē, ja saki, ka neesi zāļu vīrs? Tu, Kilelī, esi dīvains. Tu esi nelaimīgs. Bet tā nav mana darī­šana, — meitene čukstēja. Viņa nespēja iemigt, jo pati bieži devās naktī uz mežu. Viņa piecēlās kājās, aplika sev ap kaklu perlamutra krelles un izgāja mēnesnīcā. Kādu laiku viņa klīda it kā bez mērķa: te pēkšņi Vālodzei šķita, ka netālu kāds klusi dzied. Viņa ierau­dzīja Kilelī.

«Jā, tu esi dīvains. Kāpēc tu dziedi, ja neesi med­nieks?» Vālodze domāja un iesmējās. Veikliem soļiem viņa atgriezās nometnē un likās uz auss.

Pamazām austrumu pusē ausa gaisma un pacēlās virs mežu galiem kā virmojošs plīvurs. Gulētāji bija pamodušies, taču vēl staipījās un žāvājās, saukdami šurp savas ēnas. Kilelī bija piecēlies pirmais un iekūra ugunskuru. Viņš sēdēja pie tās un sildīja rokas.

— Hei! Austrumnieki Tev laikam spēks plūst pāri malām, ka nesauc šurp savu ēnu tāpat kā mēs, pārējie ļautiņi! — Lapsēns uzsauca.

Kilelī iesmējās: — Ēna man ir tepat blakus.

— Viņš tik ļoti baidās pazaudēt savu ēnu, ka pavada visu nakti, dziedot tai dziesmas, — Vālodze zobojās. Kilelī neko neteica, vienīgi caur pieri paglū­nēja uz meiteni. Tad viņš pavērsa skatienu uz sprēgā­jošām liesmām un teica:

— Kas man atliek sveša zeme? Ja man butu burvju krelles, kas mani pasargātu . . .

Vālodze izlikās šos vārdus nedzirdam un aicināja Balto pērli uz avotu mazgāties. Tsimmū locījās smiek­los zem segas, kuru bija pārvilcis pāri galvai.

— Kas tev! — Lapsēns iegrūda dunku viņam sānos. — Visiem šorīt kaut kāds noslēpums.