Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

Viņi kāpa lēzenos kalnos, gāja pa mežonīgām, neap­dzīvotām vietām, tuvodamies tam vientulīgajam apvidum, kur bija atraduši Koijotu, veco vīru, guļam mazā būdiņā bez durvīm.

Beigās lēni soļoja Antilope un mazā Irbīte, Koijots, vecais vīrs, un Lācis, kas nesa uz pleciem smagu nastu. Lācis bija it kā vadoņa lomā. Lai gan viņam pietrūka daži virsaitim nepieciešamie dotumi — piemēram, viņš bija vājš runasvīrs, tomēr viņam bija savas labās īpašības. Viņš bija mierīgs, nosvērts, apdomīgs un juta atbildību par ceļiniekiem. Viņi ceļoja pa svešu zemi, un Lācis allaž pārbaudīja, vai kāds no gājējiem nav noklīdis.

Baltā pērle bija ļoti pieķērusies Antilopei un centās uzturēties viņas tuvumā. Vālodze savukārt vienmēr noklīda sāņus. Viņa mīlēja pati uz savu roku meklēt dēkas, par ko Antilope un Lācis ļoti uztraucās. Taču meitene bija neparasti patstāvīga, un nekas nespēja viņu atturēt no šiem klejojumiem.

Abas meitenes stiepa pasmagas nastas, taču pui­šiem tās bija krietni smagākas. Ja ceļš veda kalnā, puiši laidās rikšos. Visiem tālu priekšā gāja Pelēkais, visdūšīgākais soļotājs, kurš bija jau gabalā, kamēr puiši vēl kravāja savas somas.

Pelēkais bija sasniedzis augsta kalna virsotni un vērās ielejā. Kad puiši nostājās viņam blakus, viņš norādīja uz mazu, apaļu mājiņu, kas atradās ielejas vidū. Pa ieleju tecēja upīte, visapkārt auga pelēkie sikomorkoki un alkšņi. Gluži kā vientuļnieks starp dzeltenajiem mežiņiem netālu no mājas auga sar­kankoks. Taču visdīvainākais — pa mājeles dūmvadu grīstē vijās DŪMI.

— Varbūt es kļūdos, bet man šī vieta atgādina apkārtni, kur atradām Koijotu, veco vīru. Mēs viņu iztraucējām no miega, un viņš iesākumā bija visai īgns, — stāstīja Lapsēns.

Neilgi pēc tam ieradās meitenes un pēdīgi Koijots, vecais vīrs, Lācis un Antilope. Viņus pārņēma satrau­kums — kāds bija ievācies vectēva Koijota mājā. Neuztraucās vienīgi Koijots. Viņš stāvēja, rokas sakrustojis, un tad pēkšņi iesmējās.

— Man liekas, es zinu, kas tur ir ieperinājies, — viņš teica un pēc tam klusēja.

Viņi devās turp. Ap māju nejuta nevienas dzīvības pazīmes, izņemot dūmu strūklu. Koijots atvēra muti un sauca. Sauca otrreiz, trešoreiz. Beidzot atskanēja ņurdīga balss: — Vai tu akls, vai? Durvis ir jumtā.

Koijots, vecais vīrs, sāka smieties: — Tā taču ir mana vecākā brāļa, Dienvidu pasaules Koijota, balss. Viņš ir tāds parupjš, bet sirds viņam laba.

Lācis, Antilope un pārējie bija itin pārsteigti, taču rāpās nopakaļ Koijotam un, nezinādami, kas tos sagaidīs, kāpa pa trepēm mājā iekšā. Visi nostājās gar sienām, un kādu brīdi apmulsumā klusēja.

— Jo Sumē — esi sveicināts, vecāko brāl no

Dienvidu pasaules, manā mājā! Kā dzīvo ļautiņi tavā pusē? Vai visi veseli? — Koijots, vecais vīrs, uzrunāja savu brāli.

— Jo Sumē Pie mums viss ir kārtībā. Ļautiņi dzīvo rāmi un godīgi. Seko mūsu plānam. Jau ilgāku laiku man nav bijis nekādas vajadzības viņus iznīci­nāt. Tālab devos ciemos pie tevis. Gribēju palūkot, vai jaunākajam brālim nav jāpalīdz.

— Paldies, vecāko brāl, paldies! Biju aizgājis palū­kot, kā dzīvo ļaudis, jo sapratu, ka pietiek man mirkli iesnausties, un cilvēki tūdaļ krāpjas un dara blēņas. Esmu priecīgs, ka satikāmies. Jo Sumē\

Koijots no Ziemeļu pasaules paņēma mazo briež­ādas maisiņu, kas karājās viņam kaklā, un sameklēja tajā pīpes kātu. Viņš satvēra kāta galu pirkstos un vilka, vilka, vilka, kamēr izvilka pīpi — divas pēdas garu. Tajā bija iegrebti ezeru, koku, upju, zvēru un cilvēku attēli. Koijots, vecais vīrs no Ziemeļiem, uzpīpēja.

Koijots no Dienvidu pasaules izvilka no sava briež­ādas maisiņa savu pīpi un arī uzpīpēja. Tad abi Koi­joti piecēlās kājās un četras reizes, ievērodami senu paražu, apgāja viens otram apkārt. Tad abi samai­nījās ar pīpēm un teica:

— Jo Sumēl Mums pūtīs labs ceļavējš; mums neuz- bruks ienaidnieki; mēs nesaslimsim; mēs satiksim savus vecos draugus un iegūsim jaunus. Tā tas būs! — Vēlreiz viņi apgāja viens otram apkārt četras rei­zes — šoreiz tikai pretējā virzienā — un atkal samai­nījās ar pīpēm.

Lāču bars pavadīja atlikušo dienas daļu, labodami savus apavus un kārtodami ceļasomas, un ik pa brī­dim stāstīja cits citam stāstus. Siem ļaudīm nekad neapnika atkal un atkal klausīties vienus un tos pašus stāstus. Ј)aži no viņiem, piemēram, Kilelī, prata stās­tīt veikli un saistoši. Citi, piemēram, Baltā pērle, kautrējās, pārteicās un sapinās pati savos vārdos.

Izrādījās, ka atšķirt Dienvidu pasaules Koijotu no Ziemeļu pasaules Koijota bija ļoti grūti, taču Lapsēns pamanīja, ka Dienvidu Koijotam astes galā ir spalvu kumšķis.

— Brīnums, kā es pats to nebiju pamanījis! — sacīja Koijots, vecais vīrs, aptaustījis savu asti.

Koijots, vecais vīrs, zināja teikt, ka šais vientulī­gajos kalnos kaut kur ir Zebiekstes māja. Gadījās, ka kārtējā strīdā Vālodze Kilelī izaicināja:

— Tu nevari un nevari atrast tinihauī — spēku. Nu ir radusies iespēja — ej un sameklē Zebiekstes māju! Ja uziesi, varbūt Zebiekste kļūs par tavu spēku!

Kilelī pazuda, neteicis neviena vārda. Vālodze vai­noja sevi, klusībā nožēlodama asos vārdus, ar kuriem bija dzēlusi puisi. Bet Tsimmū meiteni mierināja:

— Neuztraucies. Gilaks viņu nepaķers. Un, ja viņš grib kaut ko sasniegt, tad viņam ir jāriskē.

— Vai TU, Tsimmū, riskētu?

— Nē! Es neesmu ārsts, bet mednieks. Un, kas attiecas uz medībām, man jau ir savs tinihauī, un tas ir Vilks.

Tātad Kilelī pameta pārējos un aizgāja paklejot. Sādu rīcību sauc par intsimalao. Kilelī gadījumā tomēr tas nebija īsts intsimalao, bet kaut kas ļoti līdzīgs. Sādā stāvoklī cilvēks ir gandrīz vai traks.

Viņš klejo bez jēgas, raižu, vientulības, skumju dzīts. Cilvēks nesaprot, kas viņam lēcies. Kilelī bija nokļu­vis šādā stāvoklī. Viņš šķērsoja vairākus pakalnus, iedams paralēli Lāčiem. Viņš zināja, ka pat vēlā vakara stundā spēs atrast viņu nometni. Si nebija pirmā reize, kad viņš viens pats devās nepazīstamā, neapdzīvotā vidē. Viņam nebija bail, un viņš bija apņēmies pierādīt Vālodzei, ka var stāvēt aci pret aci ar Zebieksti. Un tagad, steidzīgiem soļiem mērīdams ceļu, Kilelī atdūrās pret māju — vientuļā un nemīlīgā vietā, ko ielenca tumšu akmeņu grēda.

Kilelī iegāja mājā. Tur neviena nebija. Pa dūmu caurumu ieslīdēja saules stari, ar tiem mijās zilas dūmu virtenes. Ik pa laikam nosprakšķēja uguns, taču citādi māja bija klusa.

«Šis noteikti ir Zebiekstes miteklis,» domāja Kilelī. Iekšā nākdams, puisis nebija sadzirdējis tradicionālo joku: «Vai akls, vai? Durvis ziemeļu* pusē!» Puisis noskurinājās. Viņu bija pārņēmusi baiļu sajūta, un viņš centās apvaldīt sirdi, kas dauzījās krūtīs. Neuz­drošinājies izložņāt kaktus, Kilelī nometa savu nastu pie ugunskura un apsēdās uz tās. Viņam pat uznāca dusmas, ka Vālodzes dēļ bija spēris tik pārgalvīgu soli.

— Kāds nupat ienāca, — ierunājās Galvenais stabs, — taču tas nav mūsu tēvs.

— Kad tēvs pārradīsies, viņš izaicinās šo jauno cilvēku uz sacensībām un nošaus viņu. Tad mums būs svaiga gaļa! — piebilda Galvenā sija.

— Jā, sen neesam baudījušas ceptu gaļu, — sprēgāja Ugunsmēlītes.

— Man žēl šī jaunekļa. Laikam jau drošsirdīgs, ja sper soli svešā mājā, lai pieņemtu izaicinājumu. Man