Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Sabojāta mana mednieka laime!

Pubertātes deja ilgst desmit naktis no viet s, un šai laikā meitene aizvada dienas vienatnē, mazā zaru slietenī atstatu no ciema. Desmitajā dienā, kad visi gatavojās dejai, Cauna ielavījās pie meitenes un lika tai aizbēgt kopā ar viņu.

Vakara pusē vecais vīrs Mežakaķis teica sava: sie­vai:

— Ej, ved šurp to skuķi. Laiks uzsākt deju.

Māte atgriezusies milzīgā uztraukumā paziņoja tēvam, ka meitenes nav, ka viņa izstaigājusi biezokni pa labi un pa kreisi, bet neesot varējusi ne atrast, ne sasaukt.

Viss Mežakaķu ciems skriešus devās meklēt mei­teni. Pagāja vesels mēnesis, tika izložņātas malu maliņas. Meitenes jaunākais brālis meklēja visizmisī- gāk. Beidzot visi bija spiesti mest mieru. Viņi atgrie­zās mājās, nosmērēja sejas ar piķi un raudāja. Bet jaunākais brālis nepārnāca, viņš vēl aizvien meklēja savu māsu. Viņš raudāja tik žēlabaini, un skumjas bija tik ārdošas, ka viņš galīgi zaudēja prātu.

Jaunākais brālis kļuva par Tsisnamu — viņa zobi izauga gari kā ilkņi, bārda savērpās lēkšķerēs līdz nabai, un viņam gribējās cilvēka gaļu. Viņš iesprauda matos divas putnu spalvas un laidās dejā. Izkratījies un izālējies Tsisnams devās mājup. Ciema smiltīs rotaļājās mazs bērns. Tsisnams to paķēra un apēda un pēc tam lēkāja un rukšķēja, līdz lēcienā metās virsū bērnu baram, kuri muka spiegdami un klieg­dami. Kāds no pieaugušajiem kliedza:

— Viņš baidās no ūdens!

Ļaudis iesmēla grozos ūdeni, iešļāca to Tsisnamam sejā, un viņš atkāpās. Bet viņš drīz atgriezās un pa­slēpies nogaidīja. No mājām iznāca cilvēki. Viņš bruka virsū un aprija šos nabadziņus. Un dejoja atkal.

Mežakaķi nezināja, ko iesākt. Viens bija skaidrs — viņi nevarēja tur palikt uz dzīvi. Pametuši savas mājas, viņi aizbēga līdz Niedru ezeram un apmetās ezera vidū uz salas.

Cauna bija aizvedis Mežakaķu meiteni uz savu māju. Viņš iedeva viņai trušādas segu un norādīja vietu, kur viņai jāguļ. No rīta meitene pamodās un nevarēja vien saprast, kur atrodas.

Cauna salasīja priežu skujas, novārīja tās un nomaz­gāja meiteni no galvas līdz kājām. Turpat tupēja Zebiekste, kas vēroja Caunu, un brīnījās: — Kur tu ķēri to skuķi??

Cauna neko neteica. Viņš pasniedza meitenei briež­ādas, ar kurām apsegties, un tad paziņoja, ka abi ar Zebieksti ies medībās, piekodināja meitenei palikt uz vietas un gaidīt viņus mājās. Atvadoties viņš pakāra pie sijas savu Dzeloņcūkas astes ķemmi un teica: ja ķemme nokritīs, tad meitene zinās, ka viņš ir miris.

Cauna aizgāja un nogalināja briedi, nezinādams ka šim pašam briedim seko spēka pilna Briesmīgā ķir­zaka — tā, kas pazaudēja savus bērnus. Noskatījusies, kā Cauna nošauj viņas medījumu, ķirzaka rēca:

— Kā tu uzdrošinies, plukata tāds, zagt manu tie­su?! Nu es ar tevi izrēķināšos! — Viņa izlīda no brikšņiem, kuros bija tupējusi un tuvojās Caunam, vil­tīgi ņurdēdama:

— Liels briedis, vai ne? Izcepsim? Sadalīsim?

Caunam mati slējās stāvus, viņš bija nobijies ne pa

jokam un atbildēja:

— Nekas, nekas, ņem visu, jā tev tīk.

Ķirzaka nodīrāja briedi un izcepa.

Ēzdama un šņakādama kumosus, viņa raka bedri, ik pēc brīža uzmezdama skatienu Caunam.

Cauna nojauta, ka Briesmīgā ķirzaka grasījās aici­nāt viņu uz cīņu, un tālab ielīda krūmājā, lai atsauktu savu «medicīnu». Viņa kājas un rokas pārvērtās par sarkankoka saknēm. Viņš apsēja sev ap vidukli garu cīpslu un otru galu nostiprināja Sastas kalnā. Un tad Cauna atgriezās pie Briesmīgās ķirzakas.

Ķirzaka pa to laiku bija notiesājusi briedi. Viņa pie- svempās kājās un aicināja Caunu cīkstēties. Viņas no­doms bija iegrūst Caunu bedrē, taču ik reizes, kā viņa meta Caunu, cīpsla nostiepās un Cauna atlēca atpakaļ. Pēdējā reizē cīpsla pārtrūka; Briesmīgā ķirzaka iesvie­da Caunu bedrē un uzkrāva degošu malku. Taču sar­kankoka saknes bija zaļas; tās pačurkstēja, bet lāgā ne­dega. Ķirzaka pusceptu Caunu izvilka no bedres, pār­svieda pāri plecam un devās uz Caunas māju.

Kad ķemme nokrita no sijas, Zebiekste un Mežakaķu skuķis saprata, ka Cauna ir miris. Meitene nojauta, ka tuvojas Ķirzaka. Viņa iedeva medniekam Zebiekstem nazi un lika viņam nostāties pie galvenā staba. Vina pati ieņēma vietu pie kāpnēm.

Drīz ieradās Ķirzaka. Viņa iesvieda puscepto Caunu pa dūmu caurumu mājā un sāka plosīties pa jumtu, pūlēdamās māju sagraut. Taču izrādījās, ka tas viņai nebija pa spēkam, un viņa metās mājā iekšā, kur viņu gaidīja Mežakaķu skuķis. Meitene sagrāba Ķirzaku ap vidu un piespieda pie galvenā staba. Zebiekste veikli pārgrieza ar nazi neģēlei kāju mus­kuļus, un Ķirzaka saļima uz grīdas. Zebiekste nocirta tai vienu kāju — PUM! Ķirzakas ļaudis, tālumā izdzirdējuši šo skaņu, saprata, ka ir kaut kas atga­dījies.

Zebiekste nocirta otru kāju — PUM!

Zebiekste nocirta vienu roku — PUM!

Zebiekste nocirta otru roku — PUM!

Ķirzakas ļaudis devās ceļā, lai atriebtos.

Tsisnams sāka dzīvot savu piederīgo ļaužu ziemas mājā, kuru tie bija pametuši, bēgdami no viņa. Tsis­nams ķēra blusas un savēra tās smilgā. Pēcāk viņš sūkāja blusas mutē un, lūpas šmakstinādams, tīksmi košļāja: tšu-tšu-tšu-tšu . . . Pirmais «PUM!» un otrais «PUM!» neatstāja uz viņu nekādu iespaidu, taču tre­šais «PUM!» bija tik skaļš, ka Tsisnams no tiesas sa­trūkās. Viņš izskrēja no mājas un, paostījis gaisu, juta atkal kāri pēc cilvēka gaļas.

Ķirzaku ļaudis steidzās atriebt Ķirzakas nāvi, bet Mežakaķu meitene jau bija ar to rēķinājusies. Pirms neilga laika viņai bija piedzimis bērns. Pazīdījusi ma­zuli, viņa to rūpīgi noslēpa un pie reizes padzina Ze­bieksti no mājas, teikdama, ka viņa tiks galā viena pati. Viņa paslēpās zem atkritumiem. Drīz pēc tam ieradās Ķirzakas un, neatraduši nevienu, lielās dus­mās sagrāva māju.

Mežakaķu meitene pārvērtās putnā un ar bērnu pie krūts izlidoja no postažas. Ķirzakas dzinās viņai pakaļ pa zemi. Meitene izrāvās priekšā un nolaidās, lai pazīdītu bērnu. Tuvojoties Briesmīgajai ķirzakai, vi­ņa pārvērtās par dadža pūku, un vējš viņu nesa prom uz viņas bijušajām mājām. Pārvērtusies atkal par Me­žakaķi, viņa laidās lejā pa dūmu caurumu un mājās uz kāpnēm satika Tsisnamu, kurš rāpās ārā.

— Bēdz! Tūlīt ķers un slaktēs! — meitene kliedza.

— Bēdz! Tūlīt ķers un slaktēs! — Tsisnams mēdī­jās un sāka aiz smiekliem kratīties. Mežakaķe pa­spruka viņam garām, un tad jau Ķirzakas bija klāt.

Pirmā jau rāpās iekšā pa dūmu caurumu, kad — šņāks! — Tsisnams to sagrāba un aprija.

— Tsisnams! Tsisnams! Glābiet savas ādas! — klie­dza Ķirzakas cits caur citu un muka uz visām pusēm. Tsisnams paspēja noķert un notiesāt visas Ķirzakas un tad ar smagu vēderu vilkās atpakaļ uz māju.

Pa to laiku Tsisnama māsa bija paguvusi savākt un piepildīt ar ūdeni visus traukus, kādus vien varēja sameklēt. Tad viņa sakrāva sev blakus malku un apsē­dās kopā ar bērnu sagaidīt Tsisnamu. Brālis noklun- kuroja pa kāpnēm, ievilkās kaktā un glūnēja uz meiteni.

— Es esmu tava māsa! — Mežakaķe teica. — Vai tu mani nepazīsti?

— Es esmu tava māsa! Vai tu mani nepazīsti? — Tsisnams atņirdza.

— Es esmu tā, kuras dēļ tu aiz sērām zaudēji prātu, vai tad tu mani nepazīsti??

Taču Tsisnams visu atkārtoja un izturējās gluži vienaldzīgi pret māsas izmisīgajiem vārdiem. Māsa pielika bērnu pie krūts un sāka to zīdīt.