Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Nesiet man savas krelles! Nesiet man savu naudu!

Ļaudis skrēja uz mājām un stiepa galvai savas krelles un naudu, ko sakrāva kaudzē pie galvenā staba. Tad galva dobjā balsī pavēlēja visiem atstāt rituālu namu, teikdama, ka tai esot šādas tādas darī­šanas ārpus ciema un lai neviens neiedomājas tikmēr spert kāju namā. Galva izripoja no rituālu nama, izri­poja no ciema un aizripoja līdz tai vietai, kur Koijots

to bija atsvabinājis no sava rumpja. Te k'mIvii pielipa pie kakla, un dīvainais rumpja stumbenis vilkās uz priekšu ar vienu priekškāju, kamēr aizvilkas līdz otrajai priekškājai. Rāpodams ar abām priekškājām, Koijots vilkās pie nodauzītās pakaļkājas. Nu jau pa­visam jautrā omā Koijots veikli aizlēca līdz otrai pakaļkājai un, atguvis visus locekļus, kā jaunpiedzimis aizdrāzās un savāca savu noplukušo asti un pec tam pa kaklu pa galvu joņoja uz rituālu namu, lai pie­vāktu bagātību, ko ļaudis bija viņam sanesuši.

Zilais sīlis tupēja uz sijas un ķērca:

— Tā jau es domāju! Tā jau es domāju! Vēl viens meistara Koijota triks!

Koijots piemiedza vienu aci un smīnēdams teica:

— Hei, veči, iedodiet man kādu grozu!

— Turpat jau stāv, vai neredzi?

— Kur? Kur?

— Tur — ārā.

Koijots izskrēja ārā, un pa to laiku ciema ļaudis aizstiepa sanestās mantas.

Koijots atkal klimta pa ciemiem ubagodams . . .

Visi smējās.

— Zināt, ko? — piebilda vectēvs Koijots. — īstās beigas ir šādas: šoluat boluat joluat buhuluat . . . šoooo . . . No rietumiem, no dienvidiem, no ziemeļiem, no austrumiem — pīles laižas pāri ezeram un pašķir rītausmu. Vecajos laikos stāstus stāstīja citu pēc cita līdz rītam.

— Kad tad viņi gulēja?! — iesaucās Vālodze.

— Tad, kad viņi nestāstīja stāstus, gudriniec, — smējās Lapsēns.

['S'/r^j

kV 7

Toruden lielajā ezera ciemā bija paredzēta puišu iesvētīšana. Jau labu laiku tā bija palaista garām — vismaz četrus gadus, un viena daļa jauno vīriešu, kas nebija iesvētīti, bija gandrīz pieauguši. Bija pēdējais laiks virsaitim un viņa četriem palīgiem izsūtīt uz mazākajiem ciemiem ielūgumus un aicināt ļaudis pie­dalīties iesvētībās.

Līdz ar to Lāču ģimene devās uz ciemu, kas saucās Lielais kalns pie ūdens, un, kad viņi tur ieradās, virsai­tis apsveica viņus ar runu pārspīlēti augstā balsī, kā tas bija pieņemts. Tad viņa balss nolaidās līdz paras­tajam tonim un viņš teica:

— Vai zini, Lāci, vakardien ieradās tavs brālēns ar savu sievu un meitu. Viņi ir apmetušies tepat ne­tālu un droši vien gaida, kad jūs piebiedrosities viņiem. Saradies daudz tautas, būs labas iesvētības.

Dodoties pie brālēna, Lācis stāstīja Pelēkajam:

— Sī vīra māte ir manas mātes māsa, tāpēc es viņu saucu par brāli. Līdz ar to viņa sieva ir mūsu «apce­ļamā radiniece». Vai jums ziemeļos ir tāda paraža?

— Tu domā — tā paraža, kad, pēc ilgiem laikiem satiekoties, mums pienākas viņu apcelt un viņai jāap­ceļ mūs? Jā, jā, es domāju, ka šī paraža ir zināma visās ciltīs.

Lāča un Pelēkā svaine bija kupla — pat resna — un izskatīga sieviete. Viņa sēdēja pie ugunskura un vira zīļu putru, mezdama tajā karstus akmeņus. Viņa apbēra atnācējus ar zobgalīgām piezīmēm, visulaik smiedamās, un tie centās atmaksāt viņai, kā vien spēja. Tas viss norisa pēc paražas, un visiem bija skaidrs, ka viņa pēc dabas ir jautrs un dzīvespriecīgs cilvēks. Viņa apkampa Lapsēnu, kurš taujāja pēc savas māsīcas Ralpitau. Ralpitau, Baltā pērle, bija viņas meitiņas vārds.

— Kaut kur tepat ir . . . Sameklē viņu un pasaki, lai nāk šurp.

Kad Lapsēns bija aizgājis, lielā sieva nopūtās un sacīja:

— Es nezinu, ko iesākt ar to savu skuķi. Viņa galīgi ierāvusies sevī, klimst viena pati nezin kur un velk sērīgas dziesmas. Pārējie bērni viņai nav ne prātā. Man maļas galvā visādas domas: vai nav slima, vai nav kāds viņu saindējis, varbūt viņai ēna pazudusi . . . Vai nemeklēt beigu beigās ārstu?

Lapsēns drīz atgriezās kopā ar savu māsīcu Balto pērli. Viņi bija viena vecuma. Meitene bija kautrīgas dabas. Visi apsēdās, paēda pusdienas un pēc tam tai­sījās ciemos. Visapkārt dega ugunskuri, ļaudis bija saradušies no tuvām un tālām malām.

Nākamajā rītā bija iesvētīšana. Cilvēki pulcējās un, sasēdušies grupās, mala visādas valodas, bet paši iesvētāmie drūzmējās pie rituālu nama; viena daļa draiskojās, lai mazinātu savu uztraukumu. Pēkšņi viņi visi pamanīja, ka sievietes un meitenes ir nozu­dušas, un puiši centās cits citam pierādīt, ka nener­vozē. No desmit iesvētāmajiem Lapsēns bija visjaunā­kais. Daži no puišiem bija paprāva auguma. Klaigā­dami un ķerdami cits citu, viņi laiku pa laikam ar satrauktām sejām meta acis uz meža pusi. Kaut kas tur kustējās, pazibot starp kokiem. Pieaugušie vīri stāvēja attālāk un visu vēroja.

Tad no rituāla nama atskanēja lielo bungu rībieni — bum-bum-bum-bum-bum . . . Piepeši no meža izskrēja Kuksū. Viņam bija liela, spalvaina galva ar izstieptu, dzeltenu knābi. Viņš rokā turēja garu kārti, kurai galā bija ķeksis, — ar tādu kārti vilka no koku lapot­nēm sausos zarus, kurus izmantoja malkā.

Viens no puišiem kliedza:

— Re, kur šis nāk! Bēgam!

Zēni metās uz ezera pusi, taču no niedrāja izlīda vēl viens Kuksū. Zēni aizdrāzās citā virzienā, bet no krūmiem iznāca trešais Kuksū un aizsprostoja viņiem ceļu. Četru Kuksū ielenkumā puiši tika dzīti uz rituālu namu. Daži no puišiem vēlreiz centās mukt, bet visi Kuksū ar garajām kārtīm aizšķērsoja viņiem ceļu. Viss bars pazuda rituālu namā.

Lācis, Tsimmū un Pelēkais sēdēja pakalnā. — Var­būt mums nevajadzētu te uzturēties, mēs esam sveši­nieki, — teica Pelēkais.

— Nē, nē, paliksim tepat. Visi taču zina, ka tu esi mans brālis, kaut arī neesi uzaudzis šeit, bet citos apstākļos. Un es visiem pateicu, ka uzņemšu Tsimmū kā savu dēlu, tātad nevajag uztraukties.

Viņi ieraudzīja, ka uz rituālu nama jumta kāpa augšā kāds vīrs. Viņam rokās bija dīvains priekš­mets — tas bija pagatavots no diviem dēļiem un klāts ar sarkanām un melnām svītrām. Lielākais koka gabals bija ievērts garā auklā un īsākais piesiets tā, lai ta smailais gals tikko pieskartos liela koka augšē­jam — noapaļotajam galam.

— Tas ir Pērkona vīrs, — teica Lācis. Nonācis pie dūmu cauruma, vīrs sāka virpināt dēļus sev ap galvu. Ātrāk un ātrāk tie griezās, radīdami dīvainu, caur­urbjošu skaņu, kas atgādināja milzīga bišu spieta dūkoņu. Likās, ka skaņa nāca no visurienes un ta pašā laikā no nekurienes, — it kā tā karātos gaisā. Reizēm mazais koka gabals noklakšķēja pret lielo koku — klak-klak-klak-klak-klak . . .

— Ārprāts, tas ir gan atbaidošs troksnis! — iesau­cās Tsimmū. — Vai iesvētāmie puiši zina, kā tas rodas?

— Iespējams — kāds no viņiem zina. Es labi atceros savu iesvētīšanu. Lai gan es zināju, kas rada šo skaņu, tai brīdī, kad gulēju uz vēdera kopā ar pārējiem pui­šiem, par to vispār nedomāju. No trokšņa palika tā jocīgi ap sirdi, — stāstīja Lācis.

Tad vēlreiz atskanēja lielo bungu rībieni. Rībienu starplaikā varēja sadzirdēt galvenā jomtas, iesvētību vadītāja, balsi. Viņš uzrunāja puišus. Runa nebija pā­rāk gara, un drīz pēc tam no rituālu nama iznāca iesvē- āmie, tādi kā nobijušies, pavisam pakļāvīgi. No bra­vūras nebija vairs ne vēsts. Viņiem līdzās soļoja pie­augušie vīri, ķircinādami puišus. Lielākoties pavadī­tāji bija puišu mātesbrāļi. Lapsēns turējās pie Bruņu­rupuča, vecā vīra, rokas. Bars izklīda, un no mājām iznāca sievietes un meitenes, un viss atkal ritēja gluži ikdienišķā gaitā. Lapsēns satika Vālodzi, un, aizga- juši līdz ezera krastam, viņi nosēdās zemē.