Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Es gribu to bērnu apēst, — Tsisnams kāri iz­dvesa.

— Tas ir tavas māsas bērns, un tu nedrīksti viņu apēst. Es esmu tava pazudusī māsa. Vai tiešām tu mani neatceries, brālīt? Es esmu tā, kuru Cauna no­zaga. Tu no bēdām esi zaudējis prātu!

Tsisnams cieši nopētīja māsu, un viņam gandrīz vai atausa gaisma. Tad viņš mēģināja nogrābt bērnu, bet māsa, kas sēdēja starp ūdens groziem, iešļāca viņam sejā ūdeni, un Tsisnams ievilkās atkal kaktā.

Malkas kaudze bija sarukusi, un Mežakaķu meite­nei izdevās pierunāt brāli iet ārā paķerstīt Ķirzakas. Kamēr brālis medija, māsa lielā ātrumā savāca atkal prāvu malkas kaudzi. Atnācis mājās, brālis centās vai­rākkārt sagrābt mazuli, un māsa palika visu nakti no­modā, šļakstinādama brālim ūdeni sejā. No rīta neiz- gulējusies un nīgra, māsa izlēma, ka jātiek no Tsis- nama vaļā, un viņa devās ceļā pie savas ģimenes, atstādama mazuli ūdensgrozā brāļa uzraudzībā!

Mežakaķi dzīvoja uz salas ezera vidū. Meitene aiz­ņēmās no vecākiem laivu un brīdināja, lai viņi saga­tavojas uz pašu ļaunāko.

Tsisnams sēdēja un vēroja mazo, nepārtraukti rīdams siekalas. Beidzot viņš nenocietās, pieliecās pie groza un sāka laizīt bērnam kāju pirkstiņus. Viņš būtu ievilcis mutē un sācis košļāt bērna kājiņu, taču mazulim kutēja, un tas sāka spārdīties, iešļakstinā­dams Tsisnamam sejā ūdeni. Tsisnams atrāvās. Viņš necieta ne piles ūdens. Viņš vairākkārt centās nogar­šot savas māsas bērna kājiņu, taču veltīgi.

Māsa, drīz atgriezusies, sabāra Tsisnamu: — Kāpēc tu šeit dirni? Salā dzīvo daudz cilvēku, tev būs pulka, ko ēst. Man ir laiva, es varu tevi aizvest. — Māsai izdevās pierunāt Tsisnamu.

Viņa lika Tsisnamam iekāpt lielā grozā un sāka steidzīgi šūt ciet vāku. Brālis gan centās galvu izbāzt pa spraugu, bet māsa teica, ka tādā gadījumā viņu noteikti ieraudzīšot un visi aizmukšot. Brālis smilk­stēja — vismaz lai dižās spalvas paliekot ārā . . . Nē, tā nevarot. Un ūsas? Arī ne. Un ar to viss bija pa­veikts — vāks aizšūts. Māsa īrās pāri ezeram un māja savējiem, kas stāvēja uz salas un skatījās. Mežakaķi sakāpa laivās un devās pretī.

— Vai mēs jau esam tuvu? — no groza atskanēja Tsisnama balss.

— Nav vairs tālu . . .

Mežakaķu meitenes un viņas ģimenes laivas satikās pusceļā.

— Cik vēl ilgi jānīkst šai grozā? — Tsisnams īdēja.

— Tūlīt, tū-ū-l-ī-ī-t … — Un meitene ievēla grozu ūdenī. Radi vēl virsū uzmeta akmeņus.

Mežakaķi atgriezās savās vecajās mājās. Viņi gata­vojās varenam mielastam, un Mežakaķu meitene izsū­tīja uz visām pusēm ielūgumus. Viņa vēlējās sastapt Zebieksti. Ieradās daudz cilvēku. To vidū meitene pazina Zebieksti. Caunas mājā viņi atrada Caunas pusceptās atliekas un izraka tās no zemes. Zebiekste nopēra mironi ar salvijas zaru, un Cauna atdzīvojās.

Ezera dibenā dziedāja Tsisnams. Viņš izplūca no matiem putnu spalvas. Viņš izrāva no mutes ilkņus. Viņš izplēsa savu bārdu. Izkūņojies no groza, viņš izpeldēja krastā. Viņš atkal bija cilvēks.

Māsa, viņu ieraudzījusi, teica:

— Nu jāiet paskatīties, vai mans brālis nav apēdis manu bērnu!

Tsisnams nebilda neviena vārda. Viņš nokāra galvu aiz kauna . . .

Antilope runājās ar savu brāli! — Man būtu pa­tiess prieks, ja Baltā pērle piebiedrotos mūsu pulkam. Viņas ar Vālodzi ir tik ļoti sadraudzējušās, varētu pie mums kārtīgi izciemoties.

— Tā nav peļama doma, — atteica brālis. — Pār­maiņas viņai nāktu tikai par labu. Viņa nav slima, viņa ir augošs bērns, un nebūtu slikti, ja skuķis uz kādu laiciņu tiktu prom no savas mātes. Māte uztraucas par katru sīkumu un ir ieņēmusi galvā domu, ka Balto pērli kāds ir saindējis. Māte pat atsauca zāļu vīru. Atnāca ērms ar triku maisu, atstiepa grabuļus, žāvē­tus zirnekļus, žāvētas ķirzakas — un no tā visa nebija nekāda labuma. Tā bija niekošanās!

— Kapec tu pats nearsteji meitu? — vaicaja Anti­lope. — Tu taču esi ārsts.

— Es NEESMU ārsts. Kur tu ķēri tādu domu? Pats savu bērnu nemaz nedrīkst dakterēt. Pie tam Baltā pērle nav slima.

— Vai māte atļaus Baltajai pērlei paceļot?

— Kāpēc gan ne? Es domāju, ka varēšu viņu pār­liecināt. Es iestāstīšu viņai, ka tavs svainis Pelēkais lācis ir ziemeļzemes ārsts.

Antilope smējās: — Varbūt tavos vārdos slēpjas arī patiesība, brāl. Nebūtu pārsteigta, ja uzzinātu, ka viņš patiešām ir ārsts. Viņš ir īpatnējs cilvēks, savrupnieks, un man ir tāda sajūta, ka viņu visu laiku pavada skumjas.

— Kā tad tā? Viņš daudz joko un smej.

— Jā, bet tas ir ārēji. Mani viņš apceļ pieklājības pēc, jo esmu viņa svaine. Savu brāli viņš apceļ prieka pēc, taču neesmu vēl redzējusi, ka viņš ar kādu citu tā dzītu jokus. Dīvaini, ka viņš nekad nepiemin savu sievu . . . Varbūt viņam nav bijusi sieva? Varbūt viņa sieva nebija cilvēks? — Antilope noteica un maigi iesmējās. — Labi. Aiziešu pie mistera Pelēkā, iestās­tīšu, ka viņš būs zāļu vīrs.

Tsimmū bija cieši sadraudzējies ar austrumnieku Kilelī, lielo pasaku teicēju.

— Kad tu dosies atpakaļ uz savu zemi ziemeļos, es labprāt ietu tev līdzi, — teica Kilelī.

— Nāc vien! Pavadīsi ziemu pie mums. Es gan palūgšu atļauju Antilopei; ja mēs atrastos manā zemē, man tas nebūtu viņai jāprasa … Es domāju: viens vīrs vairāk vai mazāk — tas neko nemaina, ja vienā ziemasmājā var mitināties piecdesmit vai seš­desmit cilvēku.

Antilopei nebija nekādu iebildumu, un viņa atteica, ka neesot vēl satikusi cilvēku, kuram nebūtu vietas draugu draugiem.

Laiks bija apmācies, un vējš pūta no ziemeļiem.

— Smaržo pēc lietus, — teica Lācis. — Jāsakravā somas un jādodas mājup.

Ceļotāji devās prom. Viņi soļoja gar ezera krastu ziemeļu virzienā. Priekšgalā raiti kātoja abi vecie vīri — Koijots un Bruņurupucis.

— Tie divi veči gan ir apbrīnojami — iet kā jauni buki. Kā tu domā, Lapsēn, — vai mēs viņu gados būsim tikpat ņipri? — Tsimmū iegrūda Lapsēnam dunku sānos.

— Cik vecs ir vecais vīrs Bruņurupucis? — Lap­sēns vaicāja savam tēvam.

— Kas to lai zina?! Viņš jau vecs bija tad, kad es biju mazs knauķis.

— Vai Koijots, vecais vīrs, ir vecāks par viņu?

— Nezinu.

— Kāpēc? Viņš tak ir mūsējais.

— Kā to ņem. Ne jau nu gluži. Vai tad tu esi aiz­mirsis, ka mēs viņu atradām būdiņā — tālā, tālā kalnu ielejā?

— Vai, jā! Tas liekas tik sen.

— Neviens nemācēs pateikt, kur ir Koijota, vecā vīra, dzimtā puse. Mēs zinām, ka viņš ir bijis visur un ka visur viņu pazīst, bet neviens nezina, no kurienes viņš ir atnācis un cik viņš ir vecs. Varbūt viņš ir miris vairākas reizes un vairākkārt augšāmcēlies. Ir pat tāda iespēja, ka vecais vīrs, kas tur tik ņipri soļo, ir tas pats Koijots, kurš bijis iejaukts pasaules radīšanā.

Un tā viņi soļoja — tras . . : tras . . . tras … pa šauru stigu, kas līkumoja gar ezera krastu uz zieme­ļiem. Pļapadami, tērzēdami un dziedadami viņi gaja uz mājām.

Laiks turējās labs. Grozu pinēji un tīklu, slazdu taisītāji rosījās ārpus savām mājām. Lai gan saule bija blāva, grozu pinēji drīz pārcēlās uz ēnaināku vietu, lai šķiedras tik ātri neizžūtu.

Tikuši mājās, visi nodevās darbam. Lapsēns un Tsimmū paveica mazāk nekā pārējie, jo lielākoties viņi aizrautīgi strīdējās, it sevišķi par to, kā radusies pasaule.