Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Vai bija briesmīgi? Vai tu maz drīksti to stāstīt 9 Varbūt tev ir aizliegts? — Vālodze vaicāja.

— Neko tādu neteica. Es domāju — tas nav nekāds noslēpums. Tu esi mana māsīca — ,v iāsa, ar tevi par to var parunāt. Nebija nekā briesmīga, pāri mums nedarīja. Daži no puišiem raudāja aiz bailēm. Vie­nubrīd gan kļuva mazliet baisi, jo mums bija jātur rokā degoša ogle. Daži no vecākajiem puišiem pretojās ar dūrēm, un vīriem nācās ar varītēm iespiest ogles viņu plaukstās. Daži sauca pēc mammas, bet tas, pro­tams, nelīdzēja. Sos te vīri uzmeta vairākkārt gaisā, un es sapratu, ka asaras un kaukšana nelīdzēs. Galu galā tā ogle nemaz tik briesmīgi karsta nebija. Droši vien mans ģīmis saviebās, bet asaru nebija. Ogle bija ^aujā tikai mirkli, tad vīri to aizmeta. Pēc tam mums lika nogulties uz vēdera un šaustīja mūs ar loku stieg­rām — tīrais nieks. Beigās jomta mūs svinīgi sveica, piekodināja būt labiem u i nepārkāpt likumus

— Kādus likumus?

— Nu, medību likumus. Ka, piemēram, nav atļauts ieiet pie slimas sievietes pirms medībām un tam­līdzīgi.

— Vai par zvejošanu nepieminēja?

— Nē. Laikam viss attiecās uz briežu medībām, par trušiem un putniem nebija runas. Tu taču esi redzējusi, kā mana māte gatavo slazdus trušiem, un tu redzēji, kā daktere Dūkure zvejo.

— Jā, bet viņa bija daktere un pati pieņēma sev likumus.

— Bet vai atceries tās briežu medības, kurās gājām kopā ar tuksneša Antilopēm? Piedalījās ari mana māte un Antilopju sievietes.

— Tā bija sveša zeme, droši vien ar citiem liku­miem.

— Kā tas var būt, ka viņu likumi par labo un ļ°uno ir citādi?

— Nu. bet visur, kur mēs pabijam pagājušā va­sara, varējam redzet, ka svešiem ļaudīm ir citi stāsti un citi likumi. Kas vienā vietā labs, otrā slikts.

— Hm!

— Tā tas ir!

— Es nezinu, pavaicāšu savam tēvam.

— Labāk pajautā Antilopei! — teica Vālodze. — Viņa zina vairāk nekā tēvocis Lācis. Viņa ir sle­penās biedrības biedre, bet tēvocis Lācis ir tāds pats muļķis kā tu!

— Es NEESMU muļķis!

— Tu esi, bet kālab tu uztraucies? Tu man patīc tāds, kāds tu esi. Tu būsi labs mednieks, tu celsi stip­ras mājas, tu būsi labs kareivis un drošsirdīgs vīrs.

— Bet es negribu būt kareivis, man tas šķiet muļ­ķīgi. Es gribu būt labs mednieks. Zvēru gaļu var ēst, bet cilvēkus, kurus karā nogalina, taču neēd!

— Ir vietas; kur tos ēd! — teica Vālodze.

— Tu joko?! — Lapsēns iesaucās.

— Esmu dzirdējusi . . . Parunā ar Tsimmū. Viņš man teica: kādreiz ēdot to cilvēku sirdis, kurus karā nogalina.

— Tas jau pavisam kas cits — ēst tikai sirdi! — Lapsēns iesmējās. — Apēdīsi sirdi, būsi tikpat droš­sirdīgs kā tas, kuru esi nogalinājis.

— Tu runā niekus un negribi atzīties, ka esi ne­jēga. Tu būsi veikls kareivis un mednieks ar tukšu pauri.

— Un Tsimmū tev ir tas labais! VIŅŠ ir labs med­nieks. viņš ēd savu ienaidnieku sirdis, turklāt viņam ir ļoti gaiša galva!

— Ak, aizveries! — Vālodze atmeta ar roku. — La­bāk pastāsti man, kas tur vēl notika tajā rituālu namā.

— Ieradās vairāki jomtas un ar asiem kramiem iegrieza mums mugurā divas vai trīs švīkas. Man grieza Bruņurupucis, vecais vīrs. Tad runāja virsaitis un viņa palīgs, un ar to viss beidzās. Tagad esmu piln­tiesīgs vīrietis — saprati?

— Manās acīs tu vēl aizvien esi mazs, jocīgs pui­sēns, mans brālēns.

— Man laikam bus tevi jāiekausta, Vālodze, lai iedzītu tevī cieņu!

— Pirmkārt, tu esi par lēnu, lai mani noķertu. Otrkārt, tev ir jāparāda kādas saprāta pazīmes!

— Tev tas Tsimmū prātā, vai ne? Vai viņš ir tevi iekaustījis?

— Tu esi ķerts!

— Tev viņš patīk, vai ne, Vālodzīt?

— Protams. Tev jau ar viņš patīk.

— Ne jau tā. Tu met acis uz viņu.

— Traks, galīgi traks! Man viņš vienkārši patīk, pat ļoti. Es negribu vīru, es gribu būt ārste. Vīrs tādā gadījumā ir traucēklis, — smējās Vālodze un meta Lapsēnam ar zāles sauju.

— Tu pati nezini, ko gribi, — Lapsēns pikti atteica.

Lāču ļaudis uzkavējās ciemā vairākas dienas pēc iesvētīšanas. Lapsēnam, Vālodzei un Tsimmū bija prāvs pulciņš draugu, kas izveidojies no visām ģime­nēm, kuras bija atceļojušas, lai redzētu rituālu. Vā­lodze ļoti iemīļoja Balto pērli un uztraucās par mei­tenes bālumu.

— Vai tu jau ilgi slimo? — viņa vaicāja.

— Es neesmu slima, — atbildēja Baltā pērle. — Tās ir mātes muļķīgās iedomas. Es vienīgi esmu klusa. Viņa ir laba māte, laba sieviete, bet pārāk skaļa. Man nepatīk troksnis.

— Tu tik skaisti dziedi, Baltā pērle.

— Es tev varētu iemācīt dziesmas par mīlestību.

— Nē, nē . . . Man nepatīk vīrieši.

— Nepatīk?! Kā tad tā?? Vīrieši ir brīnišķīgi!

— Ņem manu tiesu. Man viņi visi šķiet nejegas.

Vakarā jaunie ļaudis sasēdās aplī un dziedaja dzies­mas, kurās apcēla cits citu. Viņi dziedāja derību dzies­mas, medību dziesmas, pastarpām arī dziesmas par mīlestību. Kad viņi lūdza Tsimmū nodziedāt kādas ziemeļu zemes mīlestības dziesmas, viņš atbildēja:

— Es jau visu laiku jums tās dziedu, tā sauktas raižu dziesmas.

Vīrietis, kuru nomāc kāda rūpe vai raize, atstāj savu māju un aizklejo vientuļās vietās — kalnos, mežos, pie nomaļiem ezeriem, viņu dzen raizes, un viņš dzied. Sādā garā viņš dabū sev tinihauī, aizstāvi, un reizēm pat … to, ko sauc par damaagoml — zāles, kuras der ārstam.

Lapsēns nomurmināja, ka viņam nepatīkot raižu dziesmas, un vēl piebilda:

— Kāpēc vīrietim nav dziesmu, ar kurām pievi­lināt sievieti? Mums ir dziesmas, kas pievilina brie­žus, bet es nezinu nevienu dziesmu, ar kuru es varētu atrast meiteni.

— Ak, tu jocīgais! — smējās Vālodze. — Tev ir jādomā par briežiem, nevis par meitenēm. Meitene atradīs TEVI.

— Vai tā ir tiesa, māt?

Antilope skanīgi iesmējās: — Puslīdz tiesa, dēls. Tā jau es savaņģoju tavu tēvu. Reiz viņš bija atnācis uz mūsu ciemu, un, kad es ieraudzīju, nolēmu dabūt viņu savā īpašumā.

— NEKAS TAMLĪDZĪGS! — Lācis skaļi ieaurojās.

— Mieru, mieru, jaunāko brāl! — Pelēkais uzsauca.

— Nesauc mani par jaunāko brāli!

— Labi, labi . . . Vecāko brāl . . . Hm!

— Es neesmu arī tavs vecākais brālis! Es esmu tikpat jauns kā tu! — Lācis nevarēja rimties.

— Labi, brāl, kas tikpat vecs vai jauns kā es, pa­klausies, izstāsti mums, kāpēc tu esi tik satraukts.

— Es viņu medīju. ES medīju šo sievieti. Es biju izdomājis visādus ieganstus, lai nokļūtu viņas ciemā.

— Kāpēc?

— Jā-ā-ā . . . Nezinu. Reizēm pats brīnos.

Visi sāka smieties. Lācis piecēlās kājās, savieba seju un teicās paskatīties, vai lietus nav pārstājis.

Kilelī, viens no puišiem, kas bija atnācis kopā ar Baltās pērles ģimeni, bija lielisks teiku un stāstu tei­cējs. Viņš zināja stāstus par milžiem un pārdabiskām būtnēm — par cilvēkiem, kuriem ir tikai viena ķer­meņa puse.

— Pastāsti mums kaut ko! — visi lūdzās.

— Labi, — teica Kilelī. — Es jums pastāstīšu par Tsisnama ārprātu . . .

. . . Cauna un Zebiekste, divi izcili mednieki, dzīvoja un medīja kopā, bet jau ilgāku laiku viņiem neveicās; šķita, ka bija uzkritusi nelaime.

Netālu kaimiņos dzīvoja Mežakaķi, kuri rīkoja kādai no savām meitenēm pubertātes deju. Reiz naktī meitene redzēja spilgtu sapni par Caunu . . . Cauna, par to dabūjis zināt, dusmīgi nošņācās: