Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Tur tāda laba vieta . . .

Viņi ķērās pie darba. Viņi izraka apmēram divdes­mit pēdu platu bedri un izlīdzināja gar malām zemi. Ap pusdienas laiku, kad vectēvs Koijots un Bruņuru­pucis, vecais virs, ieradās, lai izteiktu savu viedokli, viņi bija ierakušies līdz viduklim. Protams, Bruņuru­pucis, vecais vīrs, pukojās un pēla izvēlēto vietu, taču visi smaidīdami turpināja darbu.

Tad Lācis devās uz mežu meklēt mājai galveno stabu. Sarkankoks bija pats labākais, bet, tā kā baltie gremzdi ātri izpuva un tikai pati serde bija lietojama, tad bija nepieciešams tik milzīgs koks, ka divi vīri to knapi spēja apņemt ar rokām. Paietu vesela vasara, kamēr tādu milzi nogāztu. Koijots, vecais vīrs, ieteica citu koku, kam nebija tik garš mūžs, bet tas bija stiprs un izturīgs.

Atraduši mežā šo koku, viņi vairākas dienas to dedzināja, atgriezdami un tēsdami apsvilušās vietas, līdz varēja aizvilkt koku uz mājas vietu.

Tapa sijas un čukurs. Lācis bija izlēmis, ka dūmu caurums būs domāts tikai dūmiem, un tālab viņi izraka zemes valnī ap bedri tādu kā tuneli, kas kal­potu par mājas ieeju. Viņi noklāja jumtu ar priežu mizām un pēc tam uzbēra zemi. Uz jumta ar laiku sadīgs zāle.

Māja bija pabeigta, un tajā varēja dzīvot.

— Lieliski, — Lācis atviegloti uzelpoja. — Kuru katru brīdi var uznākt lietus. Antilope, kurš mēnesis pašlaik ir?

— Vai tad jūs spējat saskaitīt savus mēnešus?! — Tsimmū iesaucās. — Vai tad jūsu nakts mēneši ne­skrien ātrāk par jūsu saules mēnešiem? Mūsu gadā ir trīspadsmit, bet katru ceturto gadu mēs atmetam vienu mēnesi nost.

— Mēs darām tāpat, — Antilope klusi noteica.

— Kā tad tu zini, bet mans brālis to nezina? — vai­cāja Pelēkais.

— Tāpēc, ka es par mēnešiem neinteresējos, — Lā­cis pats atbildēja. — Antilope ir slepenajā biedrībā. Viņi visi interesējas par tādām lietām.

— Pie mums, — sacīja Tsimmū, — nav tadas sle­penās biedrības. Mēs jebkurš kaut ko sajēdzam no šīm lietām. Protams, vecie vīri zina vairāk neka jau­nie. Ziemu viens no mums iedur sniegā kociņu līdzas saulrieta saulei. Ja nākamajā dienā saule riet uz dienvidiem no kociņa, tad droši zinām, ka vēl jāgaida ziemas vidus.

— Var iztikt arī bez kociņa, — teica Antilope. — Pietiek pavērot saulrietu un iegaumēt, kādā zvaigžņu pulkā saule riet.

Kādu laiciņu visi skatījās ugunī un neko neteica. Tad pēkšņi Lapsēns iesaucās:

— Cik tā pasaule ir sarežģīta! Es arī gribu iestā­ties slepenajā biedrībā!

Vectēvs Koijots iesmējās. — Tikai pēc iesvētībām, jaunais cilvēk. Tev drīz būs jādodas kalnos meklēt sev tinihauī — savu aizstāvi. Jāskrien, ko kājas nes, lai sasniegtu virsotni pirms saulrieta. Tur jāpavada nakts vai arī divas trīs naktis. Pārtiku nedrīkst ņemt līdzi. Kamēr neesi dabūjis sev aizstāvi, nav ko mājās rādīties. Dažs labs puisis nojūk — met akmeņus vai bēg, ja viņam cilvēks tuvojas.

— Vai tev arī tā bija?

— Protams! Tu domā, ka man gribējās atgriezties mājās bez aizstāvja kā tādam diegabiksim?

— Vai tu dabūji sev aizstāvi? — vaicāja Vālodze.

— Kā tad! Par aizstāvi dabūju sev Vilku. Uzrāpos kalnā, likos uz auss, lai nosnaustos — turpat pie neliela ezera. Vieta nebija patīkama — vientuļa, ezera ūdens — melns, melns. Te pēkšņi kāds pieskārās manai galvai. Es pamodos un redzēju, ka man līdzās stāv Vilks. Viņš atvēra muti, lai ko teiktu: «Ko tu

te snauduļo, jaunais cilvēk? Ej vien mājās pie saviem cilvēkiem, viņi tevi apraud. Bet man tevis žēl, es tev palīdzēšu. Ieklausies manā dziesmā.»

Vilks nodziedāja dziesmu un pateica: ja es gribot viņu atsaukt pie sevis, tad man atliekot tikai nodzie­dāt dziesmu, un viņš, to izdzirdējis, atnākšot. Un tad viņš teica, ka man jālecot'ezerā. Es miršot, bet viņš mani izglābšot. Zināt — tas ezers izskatījās baismīgs. Tai brīdī rietēja saule un ūdens liesmoja kā uguns. Bet, vienalga, es lēcu.

— Vai tad tu nomiri?! — Lapsēns iesaucās.

— Nu jā, taču!

— Kā tad tu varēji nomirt, ja šobrīd tu esi šeit?

— Vilks mani izvilka.

— Neticu, — Lapsēns atteica.

— Tu nekad nekam netici! — iesaucās Vālodze. — Vai atceries dakteri Dūkuri un dakteri Sala- j mandru? Kas notika tai reizē, kad tu meklēji īves koku?

— Kā TU to zini!

— Varbūt tu murgo pa miegam . . . Un, kad puikas guļ zem vienas trušādas segas ar meitenēm, — meite- ļ nes aiz ziņkāres noklausās.

— Tu gribi teikt, ka es nekam neticu! Vakardien tu centies ieskaidrot, ka man ir jātic tam, kam es gribu ticēt!

— Tas nav tas pats, kā neticēt tam, kas tev nepa­tīk.

— Ko? Ko tu teici?

— Vai nav vienalga. Vectēv Koijot, pastāsti mums par savu vecvecvectēvu un mazo Uts meitenīti! Tu taču apsolīji!

— Labi. Klausieties . . . Vectēvs Koijots šķērsoja

kalnus, lai nokļūtu kaimiņu ciemā. Pa ceļam viņš satika mazu meitenīti. Tā bija Uts. Koijots uzsauca:

— Hei, čiepiņ, uz kurienu tu ej?

Meitene neatbildēja.

— Vai tu ej uz rietumiem?

Uts neatbildēja.

— Vai tu ej uz dienvidiem?

Uts neatbildēja.

— Vai tu ej uz austrumiem? Vai uz ziemeļiem?

Uts neatbildēja. Koijots sadusmojās.

— Nedomā līst manā ļipā! — Viņš atņirdza zobus un noplivināja savu asti Utij gar degunu. Tā bija noplukuši, necila aste, taču Uts meitene pamāja ar galvu un uzlēca uz tās, un Koijots devās tālāk, līdz aizmirsa viņu.

Pēc neilga laiciņa Koijots juta, ka aste ieniezas. Viņš apstājās pie koka un parīvēja asti gar raupjo mizu. Bet niezēja jo trakāk. Koijots noplēsa mizas slok­sni, apsēdās un ņēmās kasīt asti, bet — nolāpīts! — niezēja jo trakāk. Koijots pielēca kājās, ar negantu niknumu satvēra akmeni, izklāja savu asti uz celma un sāka to dauzīt ar akmeni. — He! Tā tā lieta iet! Kā senajos laikos! — Aste nokrita zemē, un Koijots devās tālāk.

Pēc neilga laiciņa Koijots juta, ka ieniezas viena kāja. Viņš uzlika kāju uz celma un sāka to dauzīt ar akmeni. Viņš nodauzīja kāju un devās tālāk, lēkdams uz vienas kājas.

Pēc neilga laiciņa Koijots juta, ka ieniezas otra kāja. Viņš pieliecās, pacēla akmeni, uztupās uz celma un sāka dauzīt niezošo kāju. Viņš stāvēja un pūta, zaudēja līdzsvaru un novēlās no celma. Koijots vil­kās tālāk uz priekškājām, taču drīz vien juta, ka ienie­zas kreisā roka. Nolāpīts! Viņš satvēra akmeni un dauzīja niezošo priekškāju, kamēr to nocirta, un tad vilkās tālāk uz ziemeļiem.

Un tomēr — niezēja! Koijots aiz dusmām gandrīz vai pārsprāga — niezēja visa pinkainā galva. Ar pēdējiem spēkiem viņš satvēra akmeni vienīgajā ķetnā un ņēmās iznīdēt niezi ar tādu spēku, ka galva drīz vien sašķobījās un atdalījusies sāka ripot lejā pa stāvo nogāzi, kas atradās līdzās.

Kalna pakājē rotaļājās ciema bērni. Ieraudzījuši, ka šurp ripo smīnošs pauris, viņi muka uz mājām, skaļi brēkdami:

— Briesmonis! Briesmonis!

— Jāiet kādam skatīties, — virsaitis domīgi no­teica, un divi drošsirdīgi vīri bija ar mieru iet. Viņi drīz atgriezās un stāstīja virsaitim, ka tā esot nere­dzēta briesmoņa galva, kas, saceldama putekļu mā­koņus, veļas pa zemi. Virsaitis pavēlēja galvu notvert ar tīklu vai grozu. Drošsirdīgie vīri nogaidīja, kad galva bija ieripojusi grozā, un tad aizstiepa to uz ciemu un, ienesuši rituālu namā, nolika pie galvenā staba dienvidu pusē. Ap grozu sapulcējās ciema ļau­dis. Pēkšņi galva izlēca no groza un sāka neganti klaigāt: