Džeimī de Andželo - INDIĀŅU TEIKAS

— Nekā sevišķa jau nav, Lapsēn, vienīgi šis Kilelī, lai gan ir austrumnieks, tomēr uzvedas tāpat kā mēs, ziemeļnieki. Šorīt te viss rit tāpat kā manās mājās. Visi klaigā. Teikšu tev godīgi: priecājos, ka dodamies atkal uz ziemeļiem pie mežoņiem. Jūsu zemē dzīve ir patīkama, droša, kārtīga, ar labām dejām, stiprām lūgsnām. Jums ir svētās tabakas stāds. Taču nekas nekad nenotiek. Neviens netrako. Vai nu visi trakie ir miruši, vai arī iekrituši slazdos!

— Hei! — Lācis uzsauca puišiem. — Celieties augšā un nāciet brokastīs. Vai domājat, ka abi esat virsaiši, kas var gvelzt tukšu?

Atkal ceļā — tras . . . tras . . . tras . . . Vēlā pēcpus­dienas stundā viņi nonāca Vanagu ciemā.

— Vanagu virsaiti! Vanagu virsaiti!

— Ē-ēēē! Ko vajag! Vai tu akls, ka neredzi durvis?!

— Ts-sss! Tā nerunā! — Vecākais brālis apsauca savu brāli. — Varbūt tie ir draugi . . . Nāciet iekšā, nāciet iekšā, durvis ir austrumu pusē. Nāciet pa lie­lajām durvīm, ne pa mazajām . . . Vai! Tie tak mūsu draugi! Un pats Koijots, vecais vīrs! Re, kur mazais puisītis, kurš gribēja rotaļāties ar mūsu virsaiti! Tagad viņš ir jauns kareivis. Un kas tas par meitēnu, kas nule ierāpoja pa virsaiša durvīm? Vai tas pats bumbulītis, kas pagājušoreiz ceļoja mammai uz muguras? Veco virsaiti! Veco virsaiti! Hei, viņi atve­duši tev sievu!

Vanagu ļaudis smējās, bet Zvirbuļu vanags bija nikns. Viņš izlidoja pa durvīm, dziedādams savu kara- dziesmu: — Ja ja henna . . .

Nākamajā rītā Lāči pirms došanās ceļā izdalīja dāvanas — mazus, skaistus grozus, rotātus ar raibām spalvām.

Vanagu virsaitis pasauca Kilelī pie sevis. — Man patika, kā tu vakardien spēlēji mūsu spēles. Man patika tavas dziesmas. Se tev krelles. Tajās ir spēks. Noslēp tās savā matu mezglā. Nerādi nevienam. Krelles tev palīdzēs, ja nokļūsi likstā. Tu labi spēlēji, tev bija labas dziesmas.

Viņi gāja caur kādu ieleju.

— Māt, vai atceries, kā mēs gājām pa šejieni? Toreiz apstājāmies Vanagu ciemā un izcēlās strīdiņš starp tevi, Koijotu un mani?

— Tas jau nebija šeit, tas bija tālākā novadā. Tev ir aizmirsies vai arī tu kaut ko jauc. Vectēvs Koijots vēl nebija kopā ar mums, kad mēs ciemojāmies Vanagu ciemā. Bet man šķiet — es nojaušu, par ko tu runā. Strīdiņš sākās pēc tam, kad vectēvs Koijots bija izstāstījis mums stāstu par seno laiku Vanagu vir­saiti.

— Vai tu, Antilop, gribi teikt, ka Lapsēns vēl gluži maziņš mēdza strīdēties? — Vālodze vaicāja.

— Jā, viņš tāds ir piedzimis.

Kilelī gribēja zināt, kas tas bija par strīdu.

— Strīds bija par to, kā cilvēki vienlaikus spēj būt un arī nebūt cilvēki. Kad vectēvs Koijots teica, ka stāsts ir galā, tad Lapsēns iebilda, ka stāsts nav galā:

tavs vecvectēvs nodzēsa arī ugunsgrēku, apturēja plū­dus un atnesa jaunu uguni no Dienvidu pasaules. Un tad viņš dabūja rokā sauli, lai būtu gaisma. Bet pasaulē vēl nav cilvēku! Un tad ES teicu Lapsēnam, — stās­tīja Antilope, — vai tad Vanagi nav cilvēki? Vai tad Dūjas nav cilvēki? Un Žurka, Krams un pārējie? Bet Lapsēns nebija mierā ar šādu atbildi. Viņš apgalvoja, ka viņi ir cilvēki, bet tai pašā laikā nav cilvēki.

Tsimmū paskatījās uz Kilelī. — Par ko tu smej?

— Vai zini — šis pats jautājums ir nodarbinājis arī manu prātu.

— Un ko TU domā par to, Tsimmū? — vaicāja Baltā pērle.

— Es neko nedomāju. Es esmu VILKS.

— Tā nav atbilde! — spiedza Vālodze.

— Ē, dod šurp to skuķēnu, viņa taču ir smaga! — Un Lapsēns uzcēla Irbi plecos.

Tras . . . tras . . . tras . . . viņi gāja caur ieleju.

— Smejieties vien, — teica Lapsēns. — Drīz nonāk­sim Kramu ciemā un tad redzēsim, ko jūs teiksiet — vai viņi ir cilvēki vai nav?

— Vai tu gribi sacīt, ka mēs ejam uz ciemu, kura iemītnieki ir pārdabiskas būtnes? — Kilelī vaicāja.

— Ko tad TU sajēdz no šīm lietām? — Vālodze uzmeta puisim mazliet nicīgu skatu.

— Mazāk kā tu! — viņš atteica.

Visi smējās.

Lāču ļaudis bija iekļuvuši skarbākā apvidū. Pēc grūta gājiena viņi nonāca vientuļā kalnu ielejā.

— Kramu virsaiti! Kramu virsaiti!

Klakšķēdami, tinkšķēdami Krami kūleņoja ārā no

savām mājām, lai sasveicinātos ar atnācējiem.

— Mūsu draugi! Mūsu ciemiņi!

Kamēr Lāči ar visām paunām kāpa iekšā pa dūmu caurumu, Kilelī, atšķīries no pūļa, nozuda. Vienīgā, kas ievēroja viņa aiziešanu, bija Vālodze.

Pēc neilga laika rituālu namā norībēja bungas. Bum-bum-bum-bum-bum-bum . . . Ļaudis gatavojās spēlēm, draiskojās, čaloja un ģērbās fantastiskos tērpos.

— Nu, Antilopes kundze! Tevi es pazīstu, bet kur ir tavs mazulis? Kur ir Lapsēns? Āāāā — re, kur gro­zās, tur tas pieaugušais vīrs, mednieks! Vai tad vec­tēvs Koijots ir jūsu kompānijā? Nav redzēts veselu mūžību, nospriedām, ka viņa vairs nav!

— Ho, ho, ho! Mūs, Koijotus, nevar nožmiegt, mēs dzīvojam mūžīgi! — teica Koijots, vecais vīrs, nāk­dams garām.

Lāči grozījās starp Kramiem, uzlaikoja tērpus un spalvu galvassegas.

— Hei, Kram, ko grūsties? Tu mani sagraizīsi gabalos ar savām asajām malām!

Sākās spēle, viņi šūpojās ritmā — Lāči vienā pusē, Krami otrā. Tumsā gailēja, acis, acis vēroja pretinie­kus. Atskanēja viena dziesma pēc otras, un tad ritms mainījās. — HA! — iekliedzās abas puses un viena otrai rādīja spēļu kauliņus. — Metiet šurp! Metiet šurp!

— Labi dziedātāji! Abās pusēs ir labi dziedātāji, — kāds vecs Krams ar sajūsmu iesaucās. — Man pat grūti izšķirties, kuri labāk dzied.

Spēle turpinājās. Te vienubrīd likās, ka viena no pusēm gūs virsroku, taču viss pēkšņi mainījās un spēle turpinājās. Tad kāds klusām ienāca rituālu namā. Vienīgi Vālodze pamanīja ienācēju. Tas ieslī­dēja Kramu vidū un sāka šūpoties un dziedāt.

— Ai, Kilelī, austrumniek, ko tu mekle pretinieku pusē?! Tikai tāpēc, ka es tevi atraidu?

Spēle ievilkās. Visi bija noguruši un klusībā domāja par padošanos. Kāds vecs Krams piecēlās kājās un pavirzījās uz kāpņu pusi un ielika kāju ugunī.

— Hei, veco virsaiti! Ko tu dari?

— Dosimies pie miera, draugi! Stunda vēla, esmu noguris.

Kā pēc mājiena ļaudis meta spēlei mieru un meklēja guļasvietas. Smiedamies un jokodami viņi mēnesnīcas gaismā izklāja segas.

— Tā ir mana sega.

— Tev nav vajadzīga sega, tev ir blakusgulētājs!

— Ejiet gulēt, jaunie cilvēki!

— Iekursim nelielu ugunskuru.

— Es gan negulētu blakus Kramam. Viņš mani sagraizītu gabalu gabalos.

— Ko mels niekus! Tas bija sensenos laikos!

— Klusāk, jaunie cilvēki! Ļaujiet man aizmigt!

Ēnās spurdza smiekli.

Vālodze gulēja viena pati. Viņai nepatika ņudzek­lis. Pa mēnesnīcu atslīdēja ēna un nostājās viņai bla­kus.

— Nu, austrumniek … ko gribi?

— Nezinu, — atskanēja tik tikko dzirdama atbilde, un ēna aizslīdēja, saplūzdama ar tumšo mežmalu. Nometnē iestājās klusums.

Antilope piecēlās sēdus un ieklausījās nakts skaņās. Lācis krāca. — Kur Tsimmū? . . . Droši vien kopā ar kādu Kramu meiteni.

Vālodze vēroja mēnesi un čukstēja:

— Es nekad neiešu pie tevis, austrumniek. Staigā savu vientuļo ceļu! — Meitene piecēlās kājās un, paņēmusi segu, nogūlās blakus Lapsēnam un Baltajai pērlei.

Atkal ceļā. Kas par baru! Cik sens likās tas laiks, kad ciemos pie Dzērvēm bija devušies tikai Lācis, Anti­lope un Lapsēns. Tai reizē Irbīte bija pavisam klusa un kā dārgs tīstoklītis gulēja šūpuļgrozā, bet tagad viņa ir jau maza meitenīte, kura reizēm tuntuļoja pie rokas, reizēm sēdēja šūpuļgrozā Antilopei uz mugu­ras un dūdoja. Kad vecais Koijots pierāpoja pie mei­tēna un knibināja viņas kāju pirkstiņus, meitene spiegdama smējās un spārdījās kājelēm.