Eduards Jansons - Ķetaurītis un Letenīte

Cīņa ar vilkiem bija norisinājusies tikai nedaudzus mirkļus. Arī Pinkaine bija dabūjusi dziļu brūci plecā.

Ķetaurītis izlaizīja mātes ievainojumu, Letenīte — Ķetaurīša asiņojošo cisku, un Pinkaine ar savu mēli iztīrīja Letenītes sa­kosto ķepu. Tad vēl katrs sakārtoja savu izspūrušo spalvu.

— Nu ir laiks ieturēt stirnas «cepeti»! — Pinkaine teica. Ķetaurītim un Letenītei, kas pirmo reizi baudīja šādu kārumu, tas ļoti garšoja.

Letenīte, lūpas laizīdama, ieminējās:

— Es pirmīt vēl domāju, ka vilki mūs aprīs ar visu stirnas cepeti.

Ķetaurītis, apzinādamies, ka arī viņam ir savi nopelni vilku pieveikšanā, svarīgi sacīja:

— Kas nu mums, lāčiem, vilki par pretiniekiem!

— Tā vis nesaki! — Pinkaine iebilda. — Ne jau vienmēr ar vil­kiem tik viegli var tikt galā kā šoreiz. Dažreiz jāpiedzīvo zaudē­jumi arī lāčiem. Protams, ja ar izmaņu dodas kautiņā, tad vilks nav tik liels kā vilka kauciens.

Pinkaine iznāca no meža ēnas saulainā un zālainā klajumiņā. Aiz viņas iztipināja Ķetaurītis un Letenīte. Visapkārt zālienai slē­jās tumši zaļas egles, kas, savas smailās galotnes kā šķēpus gaisā pacēlušas, sargāja ziedošās pļaviņas mieru. Dienvidus saulē tvei­cīgais gaiss virmoja un ņirbēja. Visvisādu kukaiņu tikko sadzir­dama vienskanīga sīkšana atgādināja, ka dzīvība un rosība ne mirkli nemitas pat visklusākajā un vientuļākajā dabas stūrītī.

Pinkaine un lācēni klusēdami čāpoja pa svaigi zaļo un da­žādu krāsu ziediem izraibināto meža noriņu, kas kā krāšņs pa­klājs pletās uz visām pusēm. Visveiksmīgākais audējs nebūtu spējis noaust tik brīnišķīgu paklāju.

Bet ko lāči saprot no skaistuma?

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ar savām platajām ķepām no­lieca un nomina zāli, nolauza puķes. Zāle gan atkal pamazām pa­cēlās, bet nolauztie ziedi palika guļot un saules svelmē sāka izdvest vītuma smaržu.

Pinkaine apstājās pļaviņas vidū, visskaistākajā vietā.

— Ķersimies pie paklāju ritināšanas! — viņa skubināja Ķe­taurīti un Letenīti.

Bet lācēni nesaprašanā stāvēja un brīnījās.

— Kur tad ir tie paklāji? — Ķetaurītis pabailīgi iejautājās.

— Tepat acu priekšā.

Lācēni vēl neticīgāk raudzījās visapkārt. Tikai tad, kad Pin­kaine sāka urķēt velēnu, viņi noprata, kas darāms. Abi palīdzēja mātei viņas sāktajā darbā.

Ķetaurītis vel nebija velēnu apversis, kad jau kļuva ziņkā­rīgs:

— Kādēļ mums jādara tāds netīrs darbs?

— Pacieties mazliet! Tad uzzināsi, — māte aizrādīja.

Drīz visi trīs bija uzplēsuši velēnu un apmetuši uz otru pusi.

— Pakodieties nu zāļu maigās saknītes! — Pinkaine mudi­nāja lācēnus.

— Ak tādēļ mums vaja­dzēja savus purnus nosmē­rēt! — Ķetaurītis iesaucās un meklēja melnajā augsnē sulīgās saknītes.

— Barības dēļ ne tādi darbi vien jādara, — Pin­kaine paskaidroja.

— Garšīgas gan! — Letenīte slavēja, pirmo kumosu košļā­dama.

— Būs vēl garšīgāki kumosi, — Pinkaine teica un rādīja uz resnu slieku, ko bija izrušinājusi.

— Tad ir vērts pūlēties, — Ķetaurītis iečukstēja Letenītei ausī un sāka rakņāties tā, ka zemes pikas lidoja uz visām pusēm.

Kad apvērstajā velēnā maigās saknītes bija noēstas, kukaiņi un kāpuri izlasīti, Pinkaine vēla to tālāk: pārmeklēto pusi ap­svieda un jaunu uzgrieza virspusē. Lācēni sāka rakņāties pa to, bet Pinkaine stingri noteica:

— Tagad ķerieties katrs pie sava rituļa!

Neko darīt. Mātes pavēli vajadzēja izpildīt. Gabaliņu nostāk lācēni naski vien sāka ritināt katrs savu velēnu.

Letenītes purns, velēnu ceļot, piedūrās kaut kam mīkstam, sa­nošam. Tai vietā no zemes izlīda lielas, spīdīgi melnas kamenes, kas dūkdamas pacēlās gaisā un riņķoja ap Letenītes galvu. Letenīte ļoti nobijās un skrēja pie mātes. Kamenes lidoja pakaļ.

Kamēr Letenīte, no kamenēm vairīdamās, bēguļoja, Ķetaurītis piesteidzās pie māšeles velēnas. Viņš paurķēja, paurķēja. Tik pie­vilcīgi salda smarža iesitās nāsīs. Drīz lācēns izrausa no zemes brūnu, medus pilnu šūniņu čemuru, pieplaka pie zemes un, ar ķe­pām aptvēris atradumu, aplaizīja šūniņas un izsūca medu. Viņš jau gribēja apēst visu čemuru, kad atminējās māšeli.

— Letenīt, nāc pie medus! — viņš sauca.

Kamenes, kas visu laiku bija apstājušas Letenīti, pārlidoja uz Pinkaini. Nu Letenīte varēja skriet pie brāļuka.

— Še, māsiņ, zemes bišu saldumiņš, — Ķetaurītis teica un sniedza Letenītei pustukšīto šūniņu čemuru.

Letenīte, brāļuku tencinādama, notiesāja pāri palikušo medu ar visām šūniņām.

— Tādu gardumu varētu vēl ēst, — lūpas laizīdama, viņa teica un sāka izošņāt velēnu. Bet medu viņa vairs neuzgāja.

Visu pēcpusdienas cēlienu Pinkaine un lācēni vēla tikai uz priekšu katrs savu velēnu un mielojās ar saknītēm un kāpuriem, kamēr vairs negribējās.

Kad Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte atgriezās mežā, pļaviņā palika trīs velēnu vīstokļi — viens lielāks, divi mazāki — sariti­nāti kā paklāju rituļi.

Kādā vasaras rītā Pinkaine ar lācēniem čāpoja pa Brūkļu purvu. Rasas pilieni brūklenājā, pirmo saulstaru apmirdzēti, spī­guļoja kā dimanta actiņas. Tās apbrīnodams, Ķetaurītis ierau­dzīja uz ciņa kaut ko sarkanbrūnu ar tumšu līku loču svītru uz muguras, gredzenā saritinājušos, mierīgi guļam. Tuvāk pieejot, gredzens sakustējās un, visā garumā izstiepies, žigli aizlocījās pa sūnekli.

Ķetaurītis skrēja pakaļ veiklajai ložņai. Tā iešņākdamās spēji pavērsās pret sekotāju un, galvu augšup pacēlusi, draudoši at­plēta muti. Zvērojošas acis raudzījās pretī. Ķetaurītis apstājās.

— Ak tu, sūnu loža, lāci baidīt iedomājusies! — viņš nici­noši iesaucās un tvēra draudētāju.

Acumirklī divi gari, asi zobi iecirtās lielībnieka ķepā.

Ķetaurītis saniknots kodīja un purināja uzbrucēju, bet tā, iz­misīgi pretodamās, dzēla viņam, kur pagadījās, — purnā, vaigā, ausī.

Piesteidzās māte un nobāra dēlēnu:

— Neaiztiec odzi!

Bet bija jau par vēlu. Dzēlumi sāka sūrstēt: odzes inde bija ekļuvusi asinīs. Galva uzpampa liela kā ķirbis. Auss izauga kā milzu beka. Ķepa uztūka bluķa resnumā. Iekaisušās vietas dega kā ugunī. Ne kāju pie zemes pielikt, ne galvu plecos noturēt.

Ķetaurītis ar mokām aizvilkās līdz purva ezeram. Viņš ielīda meldros un sāpīgo ķepu un purnu mērcēja vēsajā ūdenī, bez mitas kunkstēdams un vaidēdams.

Letenīte ar līkumu paskrēja garām pieveiktajai odzei, kas nekustīgi gulēja sūnās. Viņa arī devās uz meldrāju un nepameta brāļuku vienu.

Letenīte iemērca ķepu ūdenī un tad vēso veldzi pilināja uz Ķetaurīša aiztūkušo aci, pūta dvašu uz sāpīgo ausi, bet viņas paīdzība neremdēja sāpes. Nabadziņš vaidēja, kā vaidējis.

Ķetaurītis neko vairs neēda. Māsiņa pienesa viņam gan bara­viku, gan brūkleņu ķekaru, gan kameņu medus kanniņu, bet ne ar ko viņu nevarēja iekārdināt.