Eduards Jansons - Ķetaurītis un Letenīte

Divas nedēļas Ķetaurītis bez ēšanas mocījās ezera malā. Tikai tad viņš sāka atspirgt.

Pinkaine gāzelēdamās lēni soļoja gar Ielīces upes ūdensmalu. Ķetaurītis ļepatāja mātei vienā pusē, bet Letenīte otrā pusē.

Pēkšņi Ķetaurītis apstājās un apturēja arī māšeli, sacīdams:

— Paskaties smiltīs!

Letenīte skatījās, skatījās, bet neko īpašu neievēroja.

— Ir gan! — Ķetaurītis pukojās un ar ķepu rādīja zemē. — Nevar saredzēt, lūk, šos iedobumus!

Nu Letenīte ieraudzīja mitrajās krastmalas smiltīs savādas bedrītes. Ķetaurītis tikko bija ievērojis, kā tās rodas. Viņš lielīgi skaidroja:

— Tās ir mātes pēdas.

Letenīte šaubīdamās paostīja un tad iesaucās:

— Ož gan pēc mātes!

Kamēr lācēni apbrīnoja jauno atklājumu, tikmēr Pinkaine bija aizgājusi labā gabalā. Lācēni skrēja pakaļ mātei. Bet tā pa­grieza galvu atpakaļ un stingrā balsī ierūcās:

— Apstājieties!

Lācēni tūdaļ palika stāvot un notālēm vēroja māti. Viņa ostīja zemi, purināja galvu un sprauslāja. Tad izslējās stāvus un ska­tījās vienā virzienā pār upes līci. Lācēni kļuva ziņkārīgi un ne­pacietīgi mīņājās uz vietas.

Beidzot Pinkaine pagriezās uz viņu pusi, māja ar ķepu un sauca:

— Nāciet šurp!

Ķetaurītis un Letenīte palēkšus aizdrāzās pie mātes. Pinkaine ar labo ķepu rādīja smiltīs.

— Tās ir tavas pēdas, — Ķetaurītis iesaucās.

Māte purināja galvu.

— Nē! Cilvēka pēdas, — viņa teica.

Lācēni paostīja tās. Nāsīs iesitās nepazīstama smaka. Ķetau­rītis iespieda savu ķepu smiltīs blakus cilvēka pēdai. Ķepas no­spiedums bija tai ļoti līdzīgs.

— Kā lai atšķir cilvēka pēdas no lāča pēdām? — Ķetaurītis jautāja.

— Pēc smakas. Bet, ja cilvēks pēdas ieminis vairākas dienas atpakaļ, tad smaka izzudusi. Tad jāņem vērā, ka cilvēka pēdām papēži pavērsti uz iekšpusi, bet pirkstgali pagriezti nedaudz uz ārpusi. Turpretim lāča pēdām papēži izvērsti uz ārpusi, bet pirkst­gali pagriezti uz iekšpusi. Tādēļ arī cilvēki lāčus mēdz saukt par greizkājiem, — Pinkaine skaidroja.

Pinkaine devās uz krauju. Lācēni, cieši pie viņas turēdamies, gāja līdzi. Kraujā uzkāpusi, māte pacēlās uz pakaļkājām un, aiz resna egles stumbra slēpdamās, rādīja pāri upes līcim un teica:

— Redziet, kur aiziet cilvēks.

Lācēni kā sastinguši, uz pakaļkājām stāvēdami un purnus uz priekšu izstiepuši, vērās norādītajā virzienā. Cilvēka smaka, ko atnesa vējš, iekodās nāsīs, kaut gan pats cilvēks bija vismaz kilometru tālu.

— Brr... brr... brr... — ierūcās Pinkaine. — Cilvēks šauj un gūsta lāčus. Sargieties cilvēka! — viņa stingri noteica.

Pinkaine ar lācēniem uzturējās vairākas dienas lelīces upes tuvumā. Kādā karstā dienvidū māte iegulās vēsajā upes ūdeni atveldzēties, bet Ķetaurītis un Letenīte krastmalā aizrautīgi no­devās pēdu rotaļai. Lācēni nostājās viens otram blakus un tad abi reizē sāka soļot. Soļot vajadzēja tā, lai pakaļkāju pēdas sa­kristu ar priekškāju pēdām. Cik labi tas viņiem veicās!

Aizraudamies ar šo rotaļu, lācēni bija aizgājuši līdz patā­lam meža stūrim. Ķetaurītis vedināja māšeli:

— Iesim mežā!

— Bez mātes nedrīkst, — Letenīte iebilda.

— Tālu neiesim. Nāksim drīz atpakaļ, — Ķetaurītis noteica un devās mežā iekšā. Viņi nonāca uz iestaigātas takas. Letenīte, negribīgi sekodama, bailīgi ieminējās:

— Vai tik te nav bijis cilvēks?

— Neuztraucies! — Ķetaurītis mierināja māšeli un devās tikai uz priekšu.

Taka aizstiepās meža klajumā un ielocījās ābeļu dārzā, kurā lācēni ievēroja neredzētu celtni — mežsarga māju, kas bija klusa kā izmirusi: ļaudis gulēja diendusu.

Ziņkārības vilināts, Ķetaurītis piesardzīgi tuvojās mājai. No turienes vēsmiņa atnesa dažādas smaržas. Labi varēja atšķirt arī cilvēka smaku. Letenīte, kas bija palikusi dārza malā, raudu­līgi īdēja:

— Steigsimies atpakaļ!

— Mazdūšīgā, nečinksti! — Ķetaurītis sirdījās. — Nāc la­bāk ābolos!

Ķetaurītis uzrāpās kuplā ābelē. Letenīte sadūšojās, aizgāja un arī uzrausās tajā pašā kokā.

Lācēni plūktin plūca un ēda garšīgos ābolus.

Klusā māja atdzīvojās. Bija dzirdama durvju virināšana un cilvēku sarunāšanās. Viņi devās uz tīrumu. Lācēni, uztvēruši ag­rāk nedzirdētās skaņas, nobijās.

— Vairs nav droši! — Ķetaurītis čukstēja.

— Bēgsim! — Letenīte drebošā balsī tikko dzirdami teica. Viņa pirmā nošļūca no ābeles, pēc tam Ķetaurītis ievēlās zālē. Abi bija tā pieēdušies, ka vēderi vai plīsa. Viņi gurdeni kūņojās pa zemi.

Kur bijuši nebijuši — pieskrēja divi zēni. Viens no viņiem satvēra Ķetaurīti, otrs — Letenīti. Lācēni nepretojās. Viņi bija mierīgi zēnu rokās, kad tos stiepa uz istabu.

Istabā bija daudz jaunumu. Visu vajadzēja apošņāt, apskatīt, apbrīnot. Lācēni līda pagultē, pagaldē, uzrāpās uz sola.

— Viss ir svešs un dīvains! — Ķetaurītis dvesa.

— Nepaliksim šeit! — Letenīte lūdzās.

Bet ārā izkļūt vairs nevarēja: zēni bija aiztaisījuši durvis. Letenīte piesteidzās pie durvīm, mēģināja tās atvērt, bet veltīgi nopūlējās gan šā, gan tā. Viņa no uztraukuma nepacietīgi smilk­stēja. Ķetaurītis ar saviem spēcīgajiem nagiem skrāpēja padurvis un ar asajiem zobiem grauza stenderi. Bet velti! Durvis neat­darījās.

Viens zēns iebāza Ķetaurītim mutē cukura graudu. Cik gar­šīgs tas bija! Otrs zēns pacienāja arī Letenīti. Kā viņa laizījās, cukura graudu apēdusi!

Lācēni vairs nedeva miera zēniem. Kur viņi pakustējās, lā­cēni pakaļ. Letenīte ar purnu bikstīja viena zēna lielus, Ķetaurītis pekāja savam devējam pa rokām, lūgdamies salduma. Zēni bija devīgi. Viņi paņēma pa jaunam cukura graudam no skapja un mieloja katrs savu kārumnieku.

Kad viss cukurs bija izēdināts, lācēni sāka pievērst vairāk uzmanības pašiem kāruma devējiem. Viņi atkāpās kaktā un pa­cēlās visā augumā. Lūpas izstiepās un trīcēja. Abi nekustēdamies stāvēja, pie sienas piespiedušies, un baiļu pilnām acīm vērās zēnos.

— Cilvēki! — Ķetaurītis un Letenīte nopūtās.

Zēni, istabas vidū nostājušies, izbrīnā raudzījās lācēnos, kas tik pēkšņi bija pārvērtušies.

legrabinājās atvērtais logs. Tajā parādījās Pinkaines galva. Pinkaine dobji ierūcās un ielēca istabā. Zēni paguva izskriet un aizcirst durvis.

Ķetaurītis un Letenīte traucās mātei pretī, pieglaudās viņai klāt, priecīgi smilkstēja un laizīja tās purnu. Pinkaine paņēma Ķetaurīti zobos aiz skausta un izmeta pa logu ārā. Pēc tam ar Letenīti mutē izlēca arī pati laukā. Visi trīs steigšus devās caur ābeļu dārzu uz mežu.

Zēni bija aizskrējuši uz tīrumu, kur strādāja pieaugušie, un sacēluši trauksmi. Kliegdami un izkaptis un dakšas vicinādami, ļaudis steidzās uz māju. Kad cilvēki piesardzīgi tai tuvojās, Pin­kaine, Ķetaurītis un Letenīte atradās jau tālu mežā.