Eduards Jansons - Ķetaurītis un Letenīte

— Tā tik ir rīboņa! Lai dzenis i nemēģina mūs pārbungot!

Pinkaine, nevarēdama tikt ārā no klints bluķa apakšas, pilnā balsī sauca:

— Vai traki esat palikuši? Klinti sagāzt gribat?

Lācēni ļoti nobijās, domādami, ka nu māte būs pagalam.

Ķetaurītis un Letenīte vairs nevēla akmeņus no augšas. Mitē­jās to grūšana arī pa nogāzi.

Pinkaine izlīda no aizsega, izpurināja no kažoka putekļus un akmeņu drumslas un tad lieliem soļiem kāpa pa nogāzi augšup. Lācēni sakņupuši gaidīja, kas nu būs.

— Šurp, palaidņi! — Pinkaine, kraujmalu sasniegusi, uzbrēca. — Blēņas vien jums ir galvā.

Lācēni, pie zemes pieplakuši, līšus līda mātei tuvāk.

— Mēs nekādas blēņas nedarījām. Tikai paritinājām akme­ņus, — Letenīte taisnojās.

Pinkaine rādīja lejā uz tikko nobrukušo akmeņu blāķi un tur­pināja:

— Daudz netrūka, ka tas būtu uzgāzies man virsū.

Ķetaurītis un Letenīte lūdzošā un nožēlas pilnā balsī smilk­stēja. Māte saprata, ka ļauns nodoms lācēniem nav bijis, tādēļ viņa tos nesodīja, bet piekodināja:

— Atcerieties: pa nogāzi palaists akmens var nodarīt lielu postu.

Pinkaine ar lācēniem apmetās Denderu gravas krūmājos pār­laist tveicīgo dienvidu. Viņi palīda zem kupla cera. Pinkaine drīz aizsnaudās, Ķetaurītim un Letenītei nenāca miegs.

Ķetaurītis, pie mātes sāniem tupēdams, aiz garlaicības nezi­nāja, ko iesākt. Viņš klusi aizzagās soļus pārdesmit projām pie kāda celma, kas bija saplēsts vienās šķembās.

Kādā spraugā lodāja kāpurs. Ķetaurītis gribēja to noķert. Viņš pavilka vienu šķembu, lai piekļūtu kāpuram. Bet tā izspruka no ķetnas un atšāvās atpakaļ. Pret celmu atsitoties, šķemba iedžinkstējās kā kokles stīga: — Dzinn...

Ķetaurītis, galvu ieslīpi turēdams, vērīgi klausījās. Viņam šī skaņa patika. Kad džinkstēšana mitējās, viņš atkal pavilka kok­snes šķiedru kūli un palaida to vaļā. Atkal atskanēja: — Dzinn...

Aizrautīgais muzikants tā atkārtoja vēlreiz un vēlreiz, jūs­modams par katru izraisīto trīcošo skaņu.

Letenīte klausījās, klausījās, un viņai pašai arī iegribējās pa­spēlēt!

Celma tuvumā zemē gulēja pērkona saspārdītas priedes stumbrs. Letenīte sāka to džinkstināt.

Pamodās māte. Lācēnu muzicēšanas aizkustināta, tā pati pie­stājās pie vēja aizlauztas priedes. Viņa ar plecu kustināja stumb­ru, un priede līgodamās čīkstēja un dzerkstēja. Lācēni vēl aizrau­tīgāk raustīja šķembas.

Ķetaurītis, koksnes šķiedru skaņu iejūsmināts, balsi locīdams, gari īdēja. Letenīte smalkos toņos vilka līdzi. Pinkaine reižu rei­zēm ielaida starpā savu rupjo balsi.

Dienvidus klusumā tālu skanēja meža koklētāju koncerts.

Kādā vasaras priekšpusdienā Pinkaine ieveda Ķetaurīti un Letenīti meža ietvertā klajumā, kas bija kā nosēts ar dažāda lieluma akmeņiem. Ķetaurītis paslēpās aiz viena no tiem. Letenīte skraidīja un meklēja brāļuku, bet nevarēja atrast. Šis gulēja nekustīgi, zemei pieplacis, un līdzinājās savam apsūnojušajam slēpējam.

Taču drīz vien Ķetaurītim apnika tā gulēt. Viņš uzrāpās uz akmens. Nu Letenīte pamanīja brāļuku un piebiedrojās tam.

Abi lācēni no paaugstinājuma vēroja māti. Un Letenīte iesaucās:

— Redz, kā viņa spēkojas!

— Skriesim palīgā! — Ķetaurītis attrauca. Un abi aizauļoja pie mātes.

Pinkaine bija satvērusi milzīgu akmeni pie apakšas, cēla to augšā un, ar galvu piepalīdzot, apvēla otrādi. Atklātajā vietā zeme bija gluži kaila un valgana, vadziņām izlīkumota un aliņu ieejām izraibināta. Simtkāji, gaismas un siltuma izbijušies, šau­dījās šurpu turpu, sliekas vilkās atpakaļ savās aliņās, un kailgliemeži meklēja ēnu.

Pinkaine ar lūpām un mēli uzlasīja iztraucētos dzīvnieciņus un kāri tos apēda. Arī Ķetaurītis un Letenīte piedalījās ēšanā. Viņiem visvairāk garšoja sliekas. Tās viņi meklēja arī aliņās, no­raušot ar ķepām zemi.

Kad šai vietā vairs nebija ko ēst, Pinkaine, meklēdama kāru­mus, apvēla citu akmeni. Tur viņa vairs nelaida mazos klāt. Neko darīt. Lācēniem nu pašiem vajadzēja pūlēties.

Tai dienā lāču ģimene apvēla daudz akmeņu, kamēr izsalkums bija apmierināts.

Kad Pinkaine ar saviem bērneļiem devās atpakaļ uz mežu, viņa pārliecinājās, ka akmeņiem apvērstā mitrā puse bija nožuvusi gluži sausa.

Ķetaurītis dižojās: — Lielu darbu esam padarījuši.

Ķetaurītis uzgāja savādas pēdas, kādas līdz šim viņš vēl ne­bija redzējis.

— Kas šīs pēdas ieminis? — viņš jautāja mātei.

Pinkaine apskatīja, apostīja pēdas un bez apdomāšanās atbil­dēja:

— Šeit ir gājuši aļņi.

— Aļņi? — Letenīte gari novilka un paskatījās uz Ķetaurīti. — Tos mēs vēl neesam redzējuši.

— Uzvedieties pavisam rātni! — māte piekodināja. — Tad varbūt redzēsiet.

Viņi visi trīs noslēpās purvmalas krūmājos un to aizsegā vē­roja visu plašo purvāju. Drīz viņi ieraudzīja pretējā pusē alneni ar alnēnu, kas plūca un ēda krūmu atvases.

— To alnēnu mums vajadzētu noķert, — Pinkaine teica. — Būtu pamatīgas vakariņas.

Ķetaurītis jau gribēja skriet taisni pār purvu, bet māte viņu satvēra aiz kājas un norāja:

— Izjauksi mums medības. Skrienot pār klaju purvu, alnene mūs pamanītu un aizbēgtu. Purvs jāapiet slepus tā, lai viņā pusē iznāktu iešana pret vēju. Tad alnēna māte nevarēs mūs saost.

— Kamēr mēs tādu lielu līkumu apmetīsim, aļņi var aiziet citur un pazust, — Ķetaurītis mēģināja iebilst. — Varējām labāk aulekšiem skriet taisni virsū. Gan mēs viņus panāktu, ja viņi, mūs ieraudzījuši, muktu prom.

— Kur nu mēs aļņus panāksim! — māte gandrīz vai pikti ie­saucās. — Alnis ar savām garajām un tievajām kājām aizbrāž kā vējš. Pat purvs nespēj viņa ātro gaitu aizkavēt: izplešot nagus, viņa kājas neiestieg dūkstī kā mūsējās. Mums jādodas tādā virzienā, kā es jau teicu, tad aļņi mums nepazudīs. Saodīsim un tiksim uz pēdām. Viens gan stingri jāievēro: visu laiku jāizturas gluži klusi.

Pinkaine ar saviem draiskuļiem, mežmalas krūmājos slēpda­mās, pamazām virzījās uz rietumu pusi. Visi spēra soļus tik pie­sardzīgi, ka neradās ne mazākais troksnītis: ne zariņš brīkšķēja, ne lapiņa čabēja, ne pazares šmīkstēja. Abas kājas ķermeņa vienā pusē vienlaicīgi uz priekšu liekot, kā to lāči parasti dara, viņi visi ejot savādi līgojās.

Nonākot meža līkumā, Pinkaine uzmanīgi pavērās caur za­riem uz gājiena mērķi un čukstēja:

— Alnēns neturas vairs mātes tuvumā. Viņš pat nāk uz šo pusi. Būs viegls ķēriens. Alnene nepagūs ne atjēgties.

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ar vēl sasprindzinātāku uz­manību tuvojās alnēnam, kas, briesmas nenojauzdams, mierīgi mielojās ar ievas lapām.