Eduards Jansons - Ķetaurītis un Letenīte

Letenīte, kārklājā paslēpusies, bailēs trīcēja.

Ķetaurītis, cik ātri vien varēdams, kustināja visas četras kājas. Tā viņam izdevās pacelties virs ūdens un noturēties virs­pusē. Viņš sprauslādams un spurkšķēdams visiem spēkiem cīnī­jās pret straumi.

Viņš cītīgi ar ķepām airējās uz krasta pusi, bet Pinkaine rūkdama baidīja viņu projām. Ķetaurītim kļuva karsts no izmi­sīgās cīņas ar auksto ūdeni. Kad māte vairs nerūca, viņš izpel­dēja malā.

Krastā kāpjot, viņam atklājās vēl kas jauns: kažoks bija kļu­vis smags kā svins. Bet, kad ūdeni no spalvas izpurināja, kļuva atkal viegli.

Ķetaurītis turējās no mātes attālāk. Drošs paliek drošs, ka ne­iemet vēlreiz ūdenī.

Pinkaine nu meklēja Letenīti. Viņa pa pēdām uzoda, kur Le­tenīte bija nolīdusi. Pinkaine ar ķepu izrausa viņu no krūma apak­šas un bīdīja uz krasta pusi. Nebēdne pretojās. Viņa rēca, spārdī­jās, pat purnu mātei sapekāja. Pinkaine sadusmojās un bārās:

— Kur tas redzēts? Māti iedrošinies neklausīt. Es tev gan rādīšu!

Viņa paņēma Letenīti aiz galvas savā lielajā mutē un stiepa uz upi. Nabadzīte ar visām četrām ķepurojās, ķepurojās, bet at­svabināties nespēja.

Pinkaine ar visu nesamo iebrida upē, iegremdēja to ūdenī un šļaukāja uz vienu un otru pusi. Tad ar vienu ķepu piespieda Letenīti sev klāt, bet ar otru berza tai muguru. Letenīte gan rūca, gan vaimanāja. Viss veltīgi! Nelīdzēja ne dusmošanās, ne gaušanās. Tikai tad, kad pēc Pinkaines saprašanas nebēdne bija diezgan pārmācīta, viņa to vēlreiz iemeta ūdenī, lai mācās peldēt.

Pēc visa pārdzīvotā Letenītei bija grūti noturēties virs ūdens. Māte viņu satvēra un izmeta krastā. Letenīte kā akmens iekrita sausas zāles kūlā un palika nekustīgi guļot.

Ķetaurītis piegāja klāt un, ar purnu viegli pabikstīdams, pa­žēloja māšeli.

Beidzot Pinkaine labsirdīgā balsī ieņurdējās:

— Iesim nu atpakaļ uz mežu!

Viņa sāka soļot, un lācēni paklausīgi sekoja mātei. Letenīte brāļukam iečukstēja ausī:

— Brr! Kāda tā peldēšanās.

— Bet atspirdzinoša gan, — Ķetaurītis atrūca.

Zemenājus meklēdama, Pinkaine aizveda Ķetaurīti un Lete­nīti Aicnieku kalna pakājē.

Lācēni iztālēm ieraudzīja nokalnē kaut ko rūsgani dzeltenu lēkājam. Letenīte ieminējās:

— Kas tas varētu būt?

Ķetaurītis iesaucās: — Skriesim apskatīties!

Un lācēni skrēja, cik ātri varēdami, pa nogāzi augšup, ar­vien tuvāk lēkātājam.

— Zaķēns! — iesaucās Ķetaurītis un vedināja Letenīti paro­taļāties ar zaķēnu.

Bet zaķēns, lācēnus pamanījis, ļekatāja, ko kājas nes, taisni uz pašu kalngalu. Lācēni dzinās vēl ātrāk bēglim pakaļ. Kalna vir­sotnē zaķēns bija gandrīz jau panākts. Bet te tas pēkšņi pame­tās sāņus un ielēca biezā krūmājā. Gūstītāji to neievēroja. Viņi joza tikai uz priekšu.

Pēc dažiem mirkļiem notika kaut kas pārsteidzošs. Lācēnu galvas atdūrās pie zemes, tad viņi novēlās uz muguras un kā­jas pacēlās gaisā. Tad atkal un atkal uz kājām, uz galvas, uz muguras... Kūleņiem vien, kūleņiem vien lācēni vēlās no kalna lejā. Nemaz vairs nevarēja apstāties un uz kājām nostāties. Par laimi, ceļā pagadījās koks, pret kuru Ķetaurītis atsitās un palika sēdus. Letenīte atsitās pret Ķetaurīša muguru. Brītiņu viņi sē­dēja kā sastinguši — Ķetaurītis bija aptvēris koka stumbru un Letenīte apkampusi savu brāļuku.

Letenīte attapās pirmā. Viņa, no vietas neizkustēdamās, pa­staipīja priekškājas: izmēģināja, vai tās vēl klausa. Arī Ķetau­rītis atžilba no dabūtā belziena. Puns pierē viņam ļoti sāpēja.

Viņš aptaustīja galvu, vai tā vēl turas savā vietā.

Brīnums, kāpēc viņi nebija varējuši uz kājām noturēties? Jā, viņi vēl nezināja, ka lāči ar savām īsajām priekškājām un garajām pakaļkājām no kalna lejup drīkst skriet tikai slīpā vir­zienā. Ja to neievēro, tad gribot negribot jāmet kūleņi.

Sausā priedē ielaidās raibs putns ar sarkanu pakausi. Ar nagiem mizā ieķēries un uz astes atbalstīdamies, viņš sāka ar knābi pa stumbru dau­zīt, ka viss mežs skanēja.

Ķetaurītis paskatījās uz ašo, spārnoto dauzī­tāju un nobrīnījās:

— Tāds knauķis vien ir, ne lielāks par dziedātājstrazdu, bet kas par varenu bungotāju!

— Atkal tas dižraibais dzenis trokšņo kā pats nelabais, — Pinkaine pukojās. — Neļauj ne dien­dusu nosnausties.

— Aizbaidīsim trokšņotāju! — Letenīte iesau­cās.

Pinkaine to jau bija nodomājusi darīt. Viņa pieslējās pie priedes stumbra un ar priekškājām sita pa to. Letenīte palīdzēja. Priede nodrebēja un dobji ieskanējās. Dzenis nobijās un aizlaidās projām. Pēc maza brītiņa viņš bungoja citā kokā.

Pinkaine ar lācēniem aizgāja uz gravu un kraujā nolīda zem klintsbluķa pārkares.

— Te būs klusi. Nedzirdēsim pusdienas miera traucētāju, — Pinkaine teica un atlaidās guļus. Kad viņa bija aizsnaudusies, lācēni aizzagās atpakaļ uz mežu.

— Pabungosim arī mēs tāpat kā dzenis! — Ķetaurītis sku­bināja māšeli.

Letenīte metās pie tuvākā koka un dauzīja to ar savām ķe­pām. Vareni skanēja, bet ne tā kā dzenim.

Ķetaurītis uzmeklēja sausu priedi. Viņš nesita ar visu ķepu, bet tikai ar vienas ķepas nagiem padauzīja pa stumbru. Cita lieta! Skaņa bija tāda, it kā kaltu dzenis. Ķetaurītis vēl pavin­grinājās, lai viņa bungošanas ritms saskanētu ar dzeņa sitienu ritmu. Papūlējās un izdevās.

Pēc brītiņa dzenis atlaidās pie tās priedes, kur bungoja Ķe­taurītis. Viņš meklējoši lidinājās ap priedi, jo domāja, ka te ieradies kāds cits viņa ciltsbrālis. To viņš dzītu prom un pats paliktu šeit. Bet no lācēna viņš nobijās un aizlidoja. Ķetaurītis centās gan dzeni vēlreiz atmānīt, bet vairāk tas viņam neizdevās.

Letenīte uzgāja mednieku būdu, kurā mednieki ziemā, medību laikā, pārguļ naktis. Tagad tā bija tukša. Letenīte ar priekšķepām bungoja pa būdas durvīm, ka viss mežs skanēja.

Ķetaurītim apnika bungot dzeņa ritmā. Viņš steidzās pie māšeles, lai palīdzētu viņai rībināt mednieku būdu. Dimdēja sienas, čīkstēja durvis, žvadzēja kliņķis, klabēja piekaramā atslēga. Tāds troksnis, ka vai nu!

— Ka tik māte neizdzird, — Letenīte baiļojās. — Dabūsim pa ādu.

— Šodien pietiks. Iesim uz gravu, kamēr māte nav pamoduies! — Ķetaurītis ieteica.

Lācēni aizgāja. Kraujmalā nonākot, Ķetaurītim radās jauns priekšlikums:

— Māte droši vien vēl guļ. Nav vērts tik ātri atgriezties. Pacelsim labāk akmeņus!

Letenīte bija ar mieru.

Visapkārt gulēja daudz dažāda lieluma akmeņu. Ķetaurītis pielika plecu pie viena no tiem un pabīdīja to uz priekšu. Akmens, kraujmalai pārsvēries, lidodams un lēkādams traucās pa stāvo nogāzi lejup, saceldams troksni un putekļu mākoni.

Pirmais akmens vēl nebija noripojis, kad Ķetaurītis un Letenīte palaida pa nogāzi nākošos. Tie aizrāva sev līdzi citus akmeņus, kas, viens gar otru triekdamies, šķīla uguns dzirkstis. Grava dārdēja, un nogāze drebēja. Lācēni, galvas pašķiebuši, skatījās un brīnījās, Ķetaurītis priecājās: