Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Karabatirs bija cieši izlēmis.

— Ja esmu sadomājis — iešu! Vai nu es pirmais turp dodos, bet, kas zina, būšu pēdējais, un ļaudis vairs neies bojā.

Pazīdams sava jaunā znota vīrišķību, vecais čabans sacīja:

— Tad posies, sakārto kaujas ieročus un bruņas! Ceļā sastapsi aitu un zirgu ganus, paciemojies pie viņiem, atpūties, pirms dodies tālāk.

Karabatirs tā arī darīja. Sagatavoja bruņas un ieročus, uzasināja zobenu, uzlēca zirgā un devās ceļā.

Viņš jāja, jāja, līdz piejāja pie augstas, stāvas klints. Pēkšņi nezin no kurienes viņa priekšā nostājās varen liels kalnu azis. Azis izslējās pakaļkājās un trieca ar līkajiem ragiem zirgam sānos, pāršķeldams zirgu uz pusēm, bet pašu jātnieku iemezdams dziļā aizā.

Karabatirs attapās aizas dibenā, un, līdzko uztrausās kājās, āzis viņu sāka bīdīt ar ragiem uz priekšu. Neko darīt — jauneklis gāja arī. Pievakarē viņi nonāca pie liela kazu bara, ko aizdzina uz milzīgu klints alu. Alas dziļumā, spīdinot vienīgo aci pierē, sēdēja milzis. Ieraudzījis āzi, milzis sacīja:

— O, mans mīļais āzi! Mans uzticamais kalps! Jaušu, ka esi pagādājis kārtīgas vakariņas.

Milzis iedzina kazu baru alā un aizvēla tās ejai priekšā pamatīgu akmens bluķi. Tad iekūra pavārdā uguni un nosēdināja Karabatiru sev līdzās, bet pats atlaidās guļus, gaidot, kad uz uguns sakarsīs dzelzs iesms. Milzis vēl nepaguva kārtīgi apgulties, kad iesāka krākt.

Pēc brītiņa Karabatirs ieraudzīja, ka iesms jau nokaitis sarkans. Viņš paķēra to un ietrieca milža vienīgajā acī. Milzis pietrūkās kājās kā dzelts, sāka skraidīt pa alu; tam pakaļ rikšoja arī azis.

Karabatirs atvēzēja zobenu un nocirta āzim galvu. Tad nodīrāja ādu un uzspīlēja sev platajos plecos.

Aklais milzis skraidelēja pa alu, tomēr nespēja jaunekli noķert. Tad viņš aiztaustījās līdz alas ieejai, drusciņ atvēla akmeni un sāka laist kazas pa vienai ārā. Pienāca kārta Karabatiram. Milzis nobrauca jauneklim ar roku pa muguru un noturēja to par savu mīļoto āzi.

— O, manu staltradzīt āzīt! Tagad visas cerības uz tevi, sargā manu ganāmpulku!

Tikko milzis izteica šos vārdus, viņš izdzirda Karabatiru saucam:

— Ei, aklais briesmoni, es esmu šeit! Ķer mani rokā!

Milzis cirtās, pakaļ žiglajam jauneklim, taču, lai kā viņš šaudījās, nespēja to noķert. Tad milzis nomauca sev no pirksta gredzenu un meta uz Karabatira balss pusi.

— Nelaimīgais! — milzis iesaucās. — Še gredzens, tas tev palīdzēs!

Karabatirs noticēja un uzmauca gredzenu sev pirkstā. Tai pašā mirklī gredzens iedziedājās, un tagad milzis sāka ķerstīt jaunekli pēc gredzena skaņām.

Daudz negudrodams, Karabatirs pieskrēja pie kraujas malas, norāva no pirksta gredzenu un iemeta to bezdibenī. Bet milzis, klausīdamies gredzena dziedāšanā, skrēja tam pakaļ, nespēja apstāties un nogāzās lejā — uz asiem akmeņiem.

Karabatirs ielūkojās bezdibenī un tur — lejā ieraudzīja plašu pļavu. Tās vidū gulēja beigtais milzis, bet visapkārt pļava bija kā nosēta ar bojā gājušo līķiem.

«Tad re, kur palikuši aitu un zirgu gani!» Karabatirs bēdīgs nodomāja. Te negaidot viņš pamanīja, ka viens beigtais sakustējās, pamirkšķināja plakstus un atvēra acis.

— Ei, labais cilvēk! — viņš ierunājās, skatīdamies uz Karabatiru. — Tu drosmīgi uzvarēji ļaunumu, nu tev jāatdzīvina arī mūs! Alā, kurā tu biji, atrodas tumša apkalta lāde. Atver to un pašā dibenā atradīsi pudelīti, kurā glabājas pulveris. Ar šo pulveri apkaisi cilvēku kaulus, un bojā gājušie ļaudis atdzīvosies!

Karabatirs atgriezās alā, uzmeklēja tumšo lādi, atrada pudelīti. Tad nokāpa bezdibenī, un, tiklīdz apkaisīja satrūdējušos kaulus ar burvju pulveri, no zemes piecēlās dzīvi cilvēki.

Palocījies viņu priekšā, Karabatirs sacīja:

— Tagad jūs, brāļi, atkal esat dzīvi! Nav vairs pasaulē nedz ļauna vienača milža — cilvēkēdāja, nedz viņa uzticamā kalnu āža, kas bija jūs pazudinājis. Jūs esat brīvi un varat iet, kurp vēlaties.

Ļaužu vairums nolēma palikt kopā ar Karabatiru, pārējie aizgāja uz mājām.

Karabatirs ar izglābtajiem cilvēkiem laimīgi atgriezās ganu zemē.

Priecādamies un līksmodami viņus sagaidīja aitu un zirgu gani un ar lielu godu pavadīja varoni uz viņa sievastēva — veca čabana mājām. Ļaudis Karabatiram par godu sarīkoja svinīgas un lepnas dzīres.

Jau sen bija pāri pusnaktij, kad Karabatirs ieradās pie savas jaunas, skaistās sievas, kas viņu jau sen gaidīja.

— O, mans jaukais virs Karabatir! — viņa sacīja. — Tu esi varonīgs un drosmīgs. Tu nobeidzi ļauno milzi, kam bija viena acs pierē, un tā atbrīvoji mani no ļaunā lāsta. Tagadiņ varu tev atklāt noslēpumu: pūķis, kas tevi atveda pie galvenā čabana, biju es pati. Ielūkojies mūsu pūne — tur glabājas nomestā pūķa ada!

Tad ta brīnumi! Nemaz nezināju, ka cīnos ar briesmoni, lai atbrīvotu tevi. Tagad tu, mana mīļā, vari dzīvot mierīgi, jo vienacis milzis tevi vairs nebaidīs. Man sirdī liels prieks, ka spēju paglābt ļaudis no ciešanām un nāves. Bet pūķa ādu nedrīkst glabāt — ļaudis no tās baidīsies. — To sacīdams, Karabatirs iemeta spīdīgo ādu ugunī.

No ugunskura pacēlās smirdīgi melni dūmi, bet, kad āda bija sadegusi, debesis virs ganu zemes tapa dzidras un tīras.

Kopš tā laika, stāsta, tur vairs neesot nedz negaisu, nedz vētru. Un ļaudis tur dzīvojot mierīgi un laimīgi.

Karabatirs pēc kāda laika sāka ilgoties pēc dzimtās puses un kopā ar sievu atgriezās savā aulā pie tēva — mednieka.

Jaunais pāris uzcēla sev māju pašā aula malā un sāka tur dzīvot lielā saticībā un draudzībā.

Tāltālos vecos laikos Karačajā dzīvoja slavens mednieks, vārdā Magomets. Caurām dienām un naktīm viņš klejoja pa kalniem, medīdams un ikreiz pārnesdams mājā bagātīgu medījumu.

Taču viendien nelaimējās neko nomedīt. Viņš jau gribēja iet mājās, kad pēkšņi, pacēlis galvu, ieraudzīja gara dižskābarža galotnē tupam ērgli. Citā reizē viņš ērgli nebūtu šāvis. Bet šoreizīt ko viņam atlika darīt? Tiklīdz mednieks uzvilka stiegru, ērglis ierunājās cilvēka balsī:

— Nenogalini mani, labo šāvēj! Varbūt es kādreiz tev noderēšu. Še mana spalva! Ja tev ievajadzēsies manas palīdzības, pasildi spalvu virs uguns, un es tai pašā mirklī būšu klāt. — To pateicis, ērglis nometa medniekam spalvu.

Magomets pacēla ērgļa spalvu, noglabaja kabatā un devās tālāk. Viņš gāja, gāja pa mežu, līdz nonāca mežmalā. Tur ieraudzīja meža kazu. Mednieks nepaspēja vēl nomērķēt, kad kaza cilvēka balsī ierunājās:

— Nenogalini mani, labo šāvēj! Varbūt mēs kādreiz vēl satiksimies un es tev noderēšu. Ja tev ievājadzēsies manas palīdzības, pasildi manu sprogu virs uguns, un es tai pašā mirklī būšu klāt.

To pateikusi, kaza izplūca sev vilnas kušķi un ielika to medniekam tieši rokās.

Magomets noglabāja kazas vilnas kušķi kabatā un devās tālāk, sūrodamies par neveiksmi. Tā viņš klaiņoja līdz vēlai naktij, bet nakti uzmeklēja kuplu dižskābardi, uzkāpa tajā un pazarē iekārtojās uz guļu.

No rīta mednieks nokāpa no koka, izstaigāja kalnus, mežus, ielejas, taču viss veltīgi — nekur neredzēja ne zvēra, ne putna.

Ko iesākt? Mednieks devās pie jūras. «Noķeršu kādu zivi,» viņš prātoja, «un būs maltīte.»

Magomets atnāca pie jūras, sadabūja āķi, ko allaž nēsāja sev līdzi, paņēma makšķeres auklu, pagatavotu no zirga astriem, un sāka ķert zivis. Viņš izvilka lielu jo lielu zivi, bet tā pēkšņi ierunājās cilvēka balsī: