Dažādi autori - Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

— Kas ir, saimniek, — vai nesamainīsimies zirgiem?

Vecā vīra zirgs bija labi kopts, no paskata straujš, spožu spalvu ar zīžainām krēpēm. Turpretim nabadzīgā vīra zirdziņam ribas līda laukā, krēpes savēlušās. Tomēr vecais vīrs tūdaļ redzēja, ka nav maldījies …

— Kālab tu zobojies par mani? — nabagais ņēma ļaunā.

— Mans kleperis knapi velk kājas. Kam tāds der?

Vecajam vīram ilgi vajadzēja nabago pierunāt. Pa tam salasījās apkārt ziņkārīgo bars, sāka nabago skubināt:

— Nepalaid garām savu laimi, mainies! Maiņa — tas ir godīgs darījums!

Un pierunāja nabadzīgo vīru.

— Nu labi, ja tu nedzen jokus, maināmies arī, — viņš pēdīgi sacīja.

Vecais vīrs nolēca no zirga, noņēma seglus un aizveda savu zirgu pie arbas. Nabadzīgais vīrs izjūdza savu zirdziņu un atdeva vecajam vīram.

Zubeirs turpat vai nesāka raudāt, ieraudzījis tēva sadabūto zirgu. Arī kaimiņi smējās par veco vīru: kazi, uz vecumu izkūkojis prātu!

Bet vecais vīrs aizgāja pie kņaza un tam pastāstīja, kā meklējis savam dēlam ātru zirgu, kā kaimiņu aulā saticis nabadzīgu vīru un iemainījis no viņa īstu auļotāju.

— Kas nu tiesa, tas tiesa, — vecais vīrs beigās piemetināja, — mans zirgs no paskata patlaban atgādina kleperi, bet, ja tu palīdzētu lopiņam atkopties, tas būtu pirmais visās sacīkstēs, atnestu slavu ari tavai mājai.

Kņazam glaimoja šādi vārdi, un viņš lika iebērt vecā vīra zirgam tīras auzas no saviem apcirkņiem.

Zubeirs nu baroja jauno zirgu ar tīrām auzām un dzirdināja nevis ar ūdeni, bet pienu. Tā viņš baroja zirgu divas nedējas. Zirgs acu priekšā sāka atkopties. Zubeirs kluva priecīgāks. Arī vecais priecājās, ka nebija kļūdījies. Viņš piekodināja dēlam, lai četras nedēļas no vietas zirgu baro ar tīrām auzām, cik tikai tas spēj apēst, un ūdens vietā dod pienu dzert. Drīz vien zirgs atspirga un pārvērtās par skaistu rikšotāju, kāds tai pusē vēl nebija redzēts. Kņazs pavēlēja zirgu atvest pie sevis, apskatīja to un bija mierā. Tad nolēma pēc sacīkstēm pārvest uz savu stalli.

— Ko sēdināsim zirgam mugurā? — kņazs vaicāja vecajam vīram.

— Ar šo zirgu tiks galā vienīgi mans dēls, — vecais atbildēja.

Pārnācis mājās, viņš pamācīja Zubeiru, kā sacīkstēs uzvarēt.

Kņazs izsludināja sacīkšu dienu. No malu malām sajāja labākie džigiti, lai piedalītos sacīkstēs. Noteiktais skriešanās ceļa gabals — vienas dienas jājums.

Mazā gaismiņā jātnieki nostādīja savus zirgus rindā un pēc kņaza dotās zīmes sāka auļot uz priekšu.

Zubeirs, kā tēvs bija piekodinājis, pirms sacīkstēm zirgam pie priekškājām piesēja pa akmenim. Tālab sacīkšu sākumā viņa zirgs palika tālu iepakaļ. Nespēdams paciest šādu kaunu, auļu zirgs rāvās uz priekšu, cik spēka, un aiz piepūles viss pārklājās baltām putām. Tad Zubeirs, kā tēvs bija mācījis, atsēja akmeņus, pavadāja zirgu mazliet šurpu turpu un atkal sēdās tam mugurā. Tagad pēc tēva padoma viņš iesēja pavadā trīs mezglus. Palaidis zirgu auļos, viņš atraisīja pirmo mezglu. Nepagāja ilgs laiks — un viņš panāca tos džigitus, kuri jau bija aizjājuši tālu priekšā. Tad viņš atraisīja otru mezglu — un tai pašā brīdī aizsteidzās visiem jājējiem garām, līdz atradās jātnieku priekšgalā.

Vecais tēvs bija pieteicis trešo mezglu neraisīt vaļā. Taču Zubeirs piemirsa tēva vārdus un atraisīja arī trešo mezglu. Tikko viņš to izdarīja, zirgs aizdrāzās ātrāk par vēju, un džigits to vairs nejaudāja valdīt.

Uz vakara pusi zirgs atauļoja jūras krastā un ieskrējienā metās ūdenī. Zubeirs tik tikko paguva nolēkt smiltīs, kad zirgs jau bija pazudis zem ūdens.

Ko tagad Zubeirs lai dara vientuļajā jūras krastā? Viņš sagrieza meldrus, uzcēla telti un likās gulēt. Pamodās no ūdens šalkšanas — šķita, ka jūrā kāds peldētos. Zubeirs klusītiņām izgāja no telts un redz: turpat netālu nomestas neredzēti skaistas sieviešu drēbes, bet jūrā peldas trīs daiļas meitenes.

Zubeirs paķēra drēbes un ienesa teltī. Jūrā, izrādās, peldējās trīs māsas, kas bija burves: ja viņas uzģērba drēbes, tūliņ pārvērtās par baltiem gulbjiem. Bet, novilkušas drēbes, zaudēja savu burvestības spēku.

Māsas izkāpa krastā un redz: nav drēbju — tās kaut kur pazudušas!

— Varbūt vējš aiznesis? — jaunākā māsa ieminējās.

Bet vidējā iesaucās:

— Skatiet, māsiņas, kur smiltīs pēdas! Šeit bijis cilvēks.

Es dzirdēju, ka pasaulē ir jauneklis, vārdā Zubeirs, — ierunājās vecākā māsa. — Vienīgi viņš varēja šurp atkļūt savā auļotājā. Viņam pieder vislabākais auļu zirgs. Bet, kā rādās, zirgs jātnieku nav klausījis un aiztraucies jūrā.

Meičas ietinās savos garajos matos un aizgāja pie meldru telts.

— Vadzi, labais džigit! — vecākā māsa pasauca. — Atdod mums drēbes un par to vari lūgt, ko vēlies.

Zubeirs paslēpa drēbes telts kaktā un atbildēja:

— Es vēlos, lai mans zirgs atgrieztos pie manis!

— Tas nav mūsu spēkos, — sacīja vidējā māsa. — Zirgs nav mūsu varā. Taču mēs spējam vienā mirklī tevi aizgādāt mājās vai citur, kurp pats gribi.

— Man kauns no ļaudīm! Kā lai rādos savā aulā bez zirga?! — Zubeirs iesaucās.

— tad vienu no mums apņem par sievu, — ieteicās jaunākā, kurai džigits bija pa prātam. — Daiļāku meiču par mums nav visā pasaulē!

— Jūs esat gana skaistas, — Zubeirs atzina. — Tomēr es dzirdēju, ka vienam kņazam ir meita, kas daiļāka par visām daiļavām. Tikai kopš dzimšanas tā nerunājot, un tēvs soloties to atdot par sievu tam, kurš piespiestu viņu runāt. Izdariet tā, lai šī daiļava sāk runāt, un es atdošu drēbes.

Māsas bija ar mieru. Viņas nosolījās Zubeiru aizgādāt uz šā kņaza pili un samācīja, kas darāms, lai klusējošā dai|ava sāktu runāt.

— Es paslēpšos brokāta kažokā, kas karāsies kņaza meitas istabā, — Zubeiram sacīja vecākā māsa burve. — Tu iesit ar nūjiņu pa kažoku, un kažoks pastāstīs pasaku. Pasakā būs runa par strīdu. Tu šo strīdu izšķir nepareizi, tad kņaza meita tūliņ ierunāsies.

Zubeirs atdeva māsām drēbes. Viņas lika tam aizvērt acis, un, kad viņš tās atvēra, jau atradās kņaza pils priekšā.

Ļaudis mēļo, ka tu atdošot savu meitu par sievu tam, kurš piespiestu viņu runāt. Atvēli man to pamēģināt! — Zubeirs sacīja.

— Tas tiesa, ka esmu apsolījis savu meitu tam, kurš piespiestu viņu runāt, — kņazs atbildēja. — Bet tiesa arī tas, ka tam, kurš nespēj to izdarīt, es cērtu galvu nost. Pulka drosminieku jau izlējuši savas asinis. Ja tev nav žēl savas galvas, nāc iekšā.

Zubeirs neatsacījās no saviem vārdiem, un kņazs pavēlēja sulaiņiem aizvest viņu uz meitas istabu.

Iegājis istabā, Zubeirs bez liekas kavēšanās iesita ar nūjiņu pa brokāta kažoku un pavēlēja:

— Runā, kažok!

— Ko lai tev pastāstu, — kažoks cilvēka balsī vaicāja, — vai to, ko dzirdēju, vai to, ko pats savām acīm redzēju?

— No citiem dzirdētajam nevar ticēt. Stāsti, ko pats esi redzējis!

— Tad klausies, — kažoks iesāka. — Vienreiz es redzēju trīs brāļus. Šiem brāļiem piederēja tikai viens vērsis. Vecākais brālis ganīja vērša galvu, vidējais — vēderu, bet jaunākais — pakaļkājas. Viendien jaunākajam brālim likās, ka vērsis sasirdzis. Viņš gribēja aprunāties ar vidējo brāli un agri no rīta devās cejā; tikai vēlu vakarā viņš nonāca līdz vērša vēderam. Jaunākais un vidējais brālis apspriedās un nolēma iet pie vecākā brāļa. Rita agrumā abi devās ceļā un tikai vēla naktī beidzot bija tikuši līdz vērša galvai.