Dažādi autori - Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Nepagāja ilgs laiks, un vecais tēvs aiz sirdēstiem par dēlu nāvi nomira, bet bija dēls pārveda mājās sievu, kura jaunāko brāli nevarēja ciest ne acu galā.

— Es nespēju šo brāli redzēt! Aizvāc viņu no manām acīm! — jaunā sieva skandināja vīram no rīta līdz vakaram.

Pēdīgi vīrs ar sievu sasēja jaunāko brāli un iemeta dziļā bedrē, bet kaimiņiem pateica, ka, sak, tā un tā, pazudis mūsu jaunākais. Paši nezinām, kur viņu meklēt.

Kaimiņi mīlēja jaunāko brāli tā labsirdības un laipnības dēļ. Viņi ilgi to meklēja, taču nekur nespēja atrast. Bet ļaunajai sievai ar to vēl nebija gana. Viņa gudroja, gudroja, līdz piespieda vīru tumšā naktī izvilkt jaunāko brāli no bedres un aizvest uz biezu un dziļu mežu. Bija dēls tā arī izdarīja: uzsēdināja jaunāko brāli kleperim mugurā, pats uzlēca auļotājā un aizveda brāli uz tik necaurejamu meža biezokni, kurā cilvēka kāja nebija spērusi.

— Pagaidi mani šeit, es tūliņ atgriezīšos, — viņš sacīja jaunākajam brālim, bet pats iecirta zirgam ar pletni un aizauļoja.

Ilgs vai neilgs laiks pagāja, un bija dēls sadomāja aizjāt uz mežu palūkoties: vai vecā vīra jaunākais dēls ir starp dzīvajiem, vai to vilki nav apēduši? Viņš aizjāja tai pašā biezoknī un tai pašā vietā, kur bija atstājis jaunāko brāli, un — ko ierauga? Jaunākais brālis sēž zālē sveiks un vesels, līdzās guļ tarba, arī kleperis turpat netālu ganās.

Kad jaunākais brālis ieraudzīja bija dēlu, viņš pacēla tarbu un uzvēla to savam zirdziņam mugurā. Zirdziņš sagrīļojās un nogāzās.

— Redzi nu, brāl, cik vārgu zirģeli esi man iedevis. Šis kleperis nespēj pat tarbu noturēt uz muguras. Kā lai spēj panest mani?…

Tā pateicis, jaunākais brālis izņēma no tarbas dārgas drēbes, zobenu un dunci, kaldinātu zeltā, apģērbās, apjoza zobenu un pārvērtās par diženbrašu džigitu. Pēc tam izņēma no tarbas zvaniņu, pašķindināja, un tai pašā mirklī viņa priekšā nostājās apseglots zilganpalss, skaists auļotājs.

Bija dēls brīdi stāvēja, aiz izbrīna klusēdams, tad sameloja:

— Es ierados tev pakaļ. Jāsim mājās.

— Nu labi, brāl, sēdīsimies katrs savā zirgā un jāsim, — sacīja jaunākais brālis. — Tikai kurš no mums jās pa priekšu un kurš nopakaļ?

— Tu jāj pirmais, — bija dēls atbildēja.

Abi devās ceļā. Jaunākā brāļa auļu zirgs traucās kā uguns, bet bija dēla zirgs tik tikko spēja tam sekot.

Tā viņi jāja ilgu laiku un, jo dienas, jo ceļā satika zirgu pulkus.

— Kas ir, brāl, aizdzīsim šos zirgus! — bija dēls ikreiz sacīja, ieraudzījis ganāmies zirgu pulku.

Taču jaunākais brālis tam atbildēja:

— Šos zirgus mēs nedrīkstam aiztikt… Šais vietās es esmu bijis un zinu, kam tie pieder. Aizdzīt šos zirgus nozīmētu tikpat kā vārgai sieviņai atņemt kukurūzas plāceni.

Pa to starpu abi jau bija aizjājuši krietni tālu.

Pēdīgi brāļi ieraudzīja zļ|u pļavu, kurā ganījās neredzēti skaisti zirgi.

— Šos zirgus mēs drīkstam aizdzīt, — sacīja jaunākais brālis. Viņš izņēma no tarbas arkānu un pagrieza savu zirgu uz ganāmpulka pusi.

Brāļi vēl nebija piejājuši zirgiem klāt, kad no bara izskrēja ērzelis un auļoja prom. Tomēr jaunākais brālis nekavējās, meta arkānu un ērzeli noķēra. Viņš pieveda to pie bija dēla un vaicāja:

— Ko tu labāk darīsi — dzīsi zirgu baru vai vedīsi šo ērzeli?

— Labāk vedīšu ērzeli, — bija dēls atbildēja.

— Lai notiek. Tikai turi to labi stingri, citādi mūs piemeklēs nelaime.

— Turēšu stingri, — bija dēls apsolīja.

Atdevis ērzeli bija dēlam, jaunākais brālis sāka dzīt zirgu baru. Bet bija dēls nespēja noturēt ērzeli — tas izrāvās un aizauļoja prom.

— Ko tu izdarīji? — jaunākais brālis pārmeta. — Tagad šā ērzeļa mugurā šurp atjās milzis! Šie ir viņa zirgi… Bet tur neko vairs nevar līdzēt. Pieraugi, tikai nenosauc, viņam dzirdot, mani vārdā! Milzis nedrīkst zināt, ka es esmu jaunākais no Abokoviem. Kad sākšu ar milzi cīkstēties, tu noķer ērzeli un, pielūko, nepalaid to atkal vaļā!

— Zvēru pie allaha — tagad gan noturēšu! — bija dēls nozvērējās.

Sadzinuši zirgus barā, viņi devās ceļā. Pievakarē tālumā parādījās liels, balts mākulis.

— Atskaties un pasaki — ko tur redzi? — jaunākais brālis vaicāja bija dēlam.

— Uz mūsu pusi nāk tā kā mākulis, tā kā miglas vāls…

— Tas nav nedz mākulis, nedz miglas vāls. Tā ir elpa, ko dveš ērzelis, kuru tu nespēji noturēt. Tagad es kaušos ar milzi, bet tu tikām ķer ērzeli.

Tikko jaunākais brālis paguva to pateikt, milzis jau pieauļoja klāt.

— Kur tas suņa dzimums, kas uzdrīkstējās aizdzīt manu zirgu baru? — milzis iebļāvās. — Agrāk to darīja brāļi Abokovi, bet mēs tos visus nobeidzām.

— Vai tad bez brāļiem Abokoviem nav citu ļaužu, kas spēj sēsties zirgam mugurā? Re, es aizdzinu tavus zirgus! — atsaucās jaunākais brālis.

— Kā cīkstēsimies, mērosimies spēkiem vai akmeņus metīsim? — milzis vaicāja.

— Ja ceri uz savu spēku, tad mērosimies spēkiem!

Abi sāka spēkoties, un jaunākais Abokovs viegli nogāza briesmīgo milzi zemē un nocirta tam galvu. To redzot, bija dēls tā nobijās, ka paslēpās aiz akmens bluķa un aizmirsa par ērzeli.

— Kālab tu, brālīt, tūļājies? — jaunākais brālis bēdīgs sacīja. — Kālab neķēri? Tagad uz šī ērzeļa atjās otrs milzis. Bet nekas. Šoreizīt gan, kamēr es ar milzi cīkstēšos, nekavējies un noķer ērzeli! Vēl ielāgo — nenosauc mani vārdā!.

Tikko viņš paguva to pateikt, jau atauļoja tā paša ērzeļa mugurā otrs milzis — pulka briesmīgāks un niknāks par iepriekšējo. Ieraudzījis nobeigto milzi, tas nelabā balsī iekaucās:

— Eh, suņa dzimums! Kurš uzdrīkstējās nokaut manu brāli un aizdzīt mūsu zirgus? Agrākos laikos brāļi Abokovi nedeva miera. Bet mēs tos visus nobeidzām.

— Es nokāvu tavu brāli! Es aizdzinu jūsu zirgus! — jaunākais brālis atsaucās.

— Kā cīkstēsimies, mērosimies spēkiem vai akmeņus sviedīsim? — milzis vaicāja.

— Ja ceri uz savu spēku, tad mērosimies spēkiem!

Abi ilgi spēkojās. Pēdīgi jaunākais brālis nogāza milzi zemē un nocirta tam galvu. To redzot, bija dēls tā nobijās, ka uzrāpās augstā kokā un atkal nenoķēra ērzeli.

— Kālab tu, brālīt, tik aplam izdaries? — jaunākais brālis tīri pikts sacīja. — Nav no tevis man palīga. Labāk jāj mājās, kamēr esi dzīvs. Un ielāgo — nenosauc mani vārdā! Tagad atauļos trešais milzis… Kas zina, kurš kuru uzveiksim? … Ja uzvarēs viņš, arī tev neklāsies labi.

Bija dēls apkaunots jāja prom.

Bet viņš tikai izlikās aizjājam. Uzgājis turpat netālu alu, noslēpās tajā un gaidīja, kad ieradīsies milzis.

Necik ilgi, un tas jau bija klāt. No paskata šis milzis šķita visbriesmīgākais un niknākais. Bija dēls, to ieraudzījis, aiz bailēm novēlās zemē bez atmaņas. Taču drīz atjēdzās un sāka vērot, kā jaunākais brālis spēkojas.

Viņi abi ar milzi ilgi spēkojās, tomēr beigās jaunākais brālis pamanījās milzi nogāzt zemē. Bija dēls, domādams, ka milzis jau ir beigts, nenocietās un iesaucās:

— Ei, jaunākais no Abokoviem, sadauzi to labi krietni!

Izdzirdis Abokovu vārdu, milzis paslējās augšā, pacēla loku, un bulta trāpīja jaunākajam brālim. Ievainotais brālis tomēr paguva izraut zobenu un nocirst milzim neganto galvu.

— Vai, brālīt, tu izdarīji to, no kā es visvairāk baidījos, — vaidēdams sacīja jaunākais brālis. — Trīs raizes tevi lūdzu nenosaukt manu vārdu… Nu labi, tagadiņ sēdies manam zirgam mugurā un palaid vaļā pavadu, lai zirgs pats rikšo. Viņš tevi aizvedīs turp, kur vajadzīgs. Kad viņš apstāsies, tevi iznāks sagaidīt… Sagaidītājam neko vairāk nestāsti, vienīgi pasaki: «Jaunākais no Abokoviem ir savārdzis un lūdz jūs ierasties …»