Dažādi autori - Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

— Tad klausies. Tavu stropu zaglis ir lācis. Viņš piezogas dravai no kreisās puses un stropu aizstiepj.

Dravnieks kļuva priecīgs, patencināja Domāju un tai pašā dienā lāci izsekoja. Kad lācis piezagās pavisam tuvu dravai — šāviena attālumā —, dravnieks izšāva un lāci ievainoja. Ķepainis tik tikko paguva aizmukt.

Pateicīgais dravnieks iedeva Domājām solītos simt stropus un piedevām vēl arbu, ar ko tos aizvest mājās.

Tagadiņ Domajs devās uz alu, kurā mitinājās lapsa. Tur viņš pievāca visu naudu un dārglietas un tad brauca mājup.

Domajs ieradās savā aulā ar arbu, piekrautu ar stropiem, un ar apaļu simtu aitu, kas tecēja arbai nopakaļis.

Aula ļaudis nobrīnīties vien nevarēja, redzēdami Domāju sveiku un veselu, jo Tojmazs viņiem bija sastāstījis, ka tas, cīnoties ar milzi, esot aizgājis bojā.

Ļaudis nu saprata, cik Tojmazs bija nelietīgi izrīkojies ar Domāju. Viņi visi pulkā aizgāja pie Tojmaza un atņēma tam no milža atdzītos zirgus. Domajs sev nepaturēja neviena zirga un visus līdz pēdējam atdeva aula nabadzīgajiem ļaudīm. Bez tam viņš ļaudis vēl apdāvināja ar dārglietām.

Bet Tojmazs staigāja pa aulu, neuzdrošinādamies pacelt acu, tāpēc ka visi viņu ienīda par otra nodevību.

Tad viendien Tojmazs atnāca pie Domaja un sacīja:

— Esmu vainīgs tavā priekšā. Mantas man nekad nav trūcis, tomēr allaž bija licies, ka tās vēl par maz. Es redzēju, ka tu negribi laupīt svešus zirgus, tomēr piespiedu jāt man līdzi. Bez tam vēl pametu tevi vienu apmetnē. Piedod man, Domaj!

Domajs nosprieda, ka Tojmazs nožēlo savu agrāko dzīvi, un izstāstīja viņam, kā ticis pie milzīgās bagātības.

To dzirdot, Tojmazu sagrāba skaudība par Domaja veiksmi, un viņš nākamajā dienā, neko neteicis, devās asakai uz pamesto apmetni. Sakūra tur ugunskuru, tad nolīda no salmiem pītajā stropā, kā to bija darījis Domajs, un sāka gaidīt, kad ieradīsies zvēri. Necik ilgi, un atnāca lācis, pēc viņa — vilks un lapsa. Satupās visi trīs ap ugunskuru un sāka stāstīt, kā pa šo laiku katram klājies.

— Es gāju pa pazīstamo celīti. Negaidot dravnieks izšāva uz mani un ievainoja — tik tikko aizmuku! — lācis sacīja.

— Arī mani čabans pamanīja, kaut gan es zagos no tās pašas neredzīgās acs puses, — sacīja vilks.

— Bet manā alā ieradās kāds cilvēks un aiznesa visu zeltu, — sūdzējās lapsa.

— Netieku gudrs, kāpēc visas šīs nelaimes mūs piemeklēja vienā dienā? — lācis nopūtās.

— Bet es gan zinu, — pēkšņi ieteicās lapsa. — Kāds cilvēks būs noklausījies mūsu sarunu un par to pastāstījis i dravniekam, i čabanam. Viņš būs aiznesis ari manu zeltu.

— Kā lai šeit gadītos cilvēks? Šī apmetne taču jau sen stāv tukša, — lācis sacīja.

— Pārbaudīsim. Kas zina, arī patlaban mūs kāds noklausās, — sacīja lapsa un pirmā devās apskatīt apmetni.

Viņa nonāca pie salmu stropa, ielūkojās iekšā — bet tur tup Tojmazs!

Zvēri metās virsū nenovīdīgajam, netaisnajam cilvēkam un saplosīja to gabalos.

Tā vecais pasaku meistars Soltans beidza savu pasaku.

Reiz dzīvoja džigits. Dabūjis zināt, ka tālā aulā dzīvo neredzēta skaistule, viņš sadomāja to apņemt par sievu. Džigits sapulcināja draugus, visi sēdās zirgos un jāja uz šo aulu. Viņi jāja ilgu laiku, līdz izjāja plašā stepē. Te skatās un redz: stepē kāds vīrs skraida pakaļ plēsīgajiem putniem, piesējis pie kājām dzirnakmeņus.

Džigiti izbrīnījās un viņam vaicāja:

— Kas tu tāds esi, labais cilvēk, un ko šeit dari?

— Es esmu ātrkājis, — vīrs atbildēja, — un ganu plēsīgos putnus.

— Saki — kālab tev pie kājām piesieti dzirnakmeņi?

— Lai nevarētu ātri paskriet. Ja atsiešu dzirnakmeņus, aizskriešu uz pašu pasaules malu un pazaudēšu putnus. Bet uz kurieni jūs jādami?

— Mēs jājam uz tālo aulu — gribam turienes skaistuli saprecināt ar mūsu draugu.

— Ņemiet mani līdzi — kazi, būžu noderīgs.

Džigiti bija ar mieru un paņēma ātrkāji līdzi. Jāja visi tālāk un atkal redz: priekšā slienas augsts kurgāns, tā galā stāv vīrs, raugās uz visām pusēm un smaida. Džigiti piejāja viņam klāt.

— Kas tu tāds esi un ko šeit dari? Kālab grozies uz visām debess pusēm? — Šie vaicāja.

— Es esmu tālredzis, — vīrs atbildēja. — Stāvu uz kurgāna, raugos tālumā un redzu, kas notiek vistālākajās zemes malās. Bet uz kurieni jūs jādami?

— Mēs jājam uz tālo aulu — gribam turienes skaistuli saprecināt ar mūsu draugu.

— Ņemiet mani līdzi — kazi, būšu noderīgs.

Džigiti paņēma tālredzi līdzi.

Jāja visi tālāk un atkal ierauga: ceļa malā guļ vīrs, nolicis galvu starp diviem skudru pūžņiem, un smejas pilnā kaklā.

Džigiti piejāja viņam klāt.

— Kas tu tāds esi? Kāpēc guli starp diviem skudru pūžņiem un smejies? — šie vaicāja.

— Es esmu visdzirdis, — vīrs atbildēja. — Guļu starp diviem skudru pūžņiem, klausos, ko runā skudras, un smejos. Ai, cik jocīgus atgadījumus viņas stāsta! Bet uz kurieni jūs jādami?

— Mēs jājam uz kaimiņu aulu — gribam turienes skaistuli saprecināt ar mūsu draugu.

— Ņemiet mani līdzi — kazi, būšu noderīgs.

— Labi, — jājēji bija ar mieru. — Jāj mums līdzi.

Jāja visi tālāk. Te ierauga priekšā upi, kurā stāv vīrs un dzer ūdeni: ieņem vienu malku, un puse upes tukša. Tad izlaiž ūdeni atpakaļ.

— Kas tu tāds esi un ko šeit dari? — džigiti vaicāja.

— Es esmu ūdenstempējs, — vīrs atbildēja, — ieņemu mutē ūdeni kopā ar zivīm, tad ūdeni izlaižu atpakaļ, bet zivis noriju. Un uz kurieni jūs jādami?

— Mēs jajam saprecināt vienu skaistuli ar savu draugu.

— Ņemiet mani līdzi — kazi, būšu noderīgs.

Džigiti paņēma ūdenstempēju līdzi. Visi jāja, jāja, līdz pēdīgi aizjaja uz tālo aulu. Iejāja skaistules pagalmā. Uzzinājuši, kalab džigits ar draugiem atjājis, aula ļaudis, smagi nopūzdamies runāja:

— Eku, atjājis vēl viens nelaimīgais! Jau deviņdesmit deviņas galvas noripojušas no pleciem šās meičas dēļ. Līdz apaļam simtam trūkst tikai vienas. Redzams, šis džigits grib, lai viņa galva būtu simtā.

Pagalmā iznāca skaistules tēvs un džigitam vaicāja, ko vēloties.

— Vēlos apņemt javu skaisto meitu par sievu, ja tu to neliegsi, — atbildēja jaunais džigits. — Bet, ja liegsi, aizvedīšu paslepeni.

— Labi, esmu ar mieru tev atdot savu meitu, tikai ar vienu norunu, — sacīja skaistules tēvs.

— Kāda būs šī noruna?

— Tu pats vai tavs ātrkājis lai noskrien mūsu veco zintnieci, kas ir žiglāka par visiem.

Jaunais džigits noskuma. Viņš atgriezās pie saviem draugiem un izstāstīja, ko skaistules tēvs teicis.

Vīrs ar dzirnakmeņiem pie kājām sacīja:

— Nebēdā, draugs! Es viņu noskriešu. Liecies mierīgi uz auss un atpūties.

Jaunais džigits nolikās gulēt.

No rīta skaistules tēvs padeva džigitam ziņu, ka laiks posties pildīt norunu: lai vedot savu ātrkāji. Džigits ar draugiem devās ārā no aula.

Pēc neilga laiciņa šurp atveda izģindušu vecenīti tumšiem, iekritušiem vaigiem. Pār plecu tai pārmesta kule un aiz jostas aizāķēta neliela krūka, pagatavota no ķirbja.

— Kur ir tavs ātrkājis? Lai nāk ar vecenīti skrieties, — skaistules tēvs sacīja.

Iznāca priekšā vīrs ar dzirnakmeņiem pie kājām un sacīja:

— Es iešu skrieties!