Dažādi autori - Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Bija dēls uzlēca zilganpalsā zirga mugurā, palaida pavadu vaļā, un zirgs pats aizauļoja ātrāk par vēju. Ilgu vai neilgu laiku zirgs tā au|oja, grūti pateikt, tikai pēdīgi viņš atauļoja pie bagātas, skaistas mūra sakļas, skaļi iezviedzās un piedauzīja ar pakavu pie zemes.

Tai pašā mirklī uz sliekšņa parādījās skaistule, par kuru skaistākas bija dēls vēl nebija redzējis. Viņa lūdza bija dēlu ienākt iekšā, sacīdama: — Esi mūsu viesis! Saki — kāda vajadzība tevi spieda šeit ierasties? Ko varam tev palīdzēt?

— Jaunākais no brāļiem Abokoviem ir savārdzis. Milzis viņam ar bultu caururba krūtis, un viņš jau droši vien ir miris.

Izdzirdusi šādu vēsti, skaistule ievaimanājās un nokrita zemē kā beigta. Tad iznāca ārā cienīga izskata vecs vīrs ar baltu bārdu. Viņš pacēla skaistuli un ienesa sakļā, pēc tam atkal iznāca un dusmīgi vaicāja:

— Ei, jātniek, kādu vēsti tu atvedi manā mājā?

— Jaunākais no brāļiem Abokoviem ir ievainots. Milzis viņam ar bultu caururba krūtis, un viņš droši vien jau ir miris.

— Viņš nav darījis gudri, ielaizdamies ar tevi darīšanās! — vecais vīrs noburkšķēja.

Aši apseglojis savu zirgu, vecais pavēlēja:

— Rādi ceļu!

Kā uguns bultas abi zirgi drāzās uz priekšu. Atauļojuši uz to vietu, kur norisa cīniņš, jātnieki ieraudzīja, ka jaunākais no brāļiem Abokoviem jau tuvu pie miršanas. Vecais vīrs nolēca no zirga, ar zobiem izvilka no džigita krūtīm bultu, pārsēja brūci un uzsēdināja to milža zirgam mugurā.

Dzīdami sev pa priekšu zirgu baru, visi trīs atgriezās vecā vīra mājās.

Jaunāko brāli apguldīja gultā, un vecais iesāka viņu prasmīgi dziedināt… Bet bija dēlu uzņēma kā viesi, cienāja gods godam — katru dienu cēla priekšā citādu ēdienu.

Kad ievainotais sāka atlabt, vecais vīrs ataicināja bija dēlu uz viesu istabu. Tur viņu gaidīja daudz skaistu meiteņu, kas bija atnākušas apsveikt viesi.

— Vai šo meiteņu pulkā pazīsti to, kura bija iznākusi tevi sagaidīt? — vecais vīrs vaicāja.

— Es viņu tūlīt pazītu, bet viņas te nav. Viņa ir skaistāka par visām šīm skaistulēm kopā!

— Re, kur viņa! — vecais vīrs sacīja. — Viņa bija visskaistākā no manām meitām, bet tu viņu satrieci ar briesmīgo vēsti. Nabadzīte smagi sasirga un pazaudēja savu skaistumu. Tava rīcība nav vīra cienīga!.

Pēc tam vecais vīrs bija dēlu aizveda uz pieliekamo kambari, atvēra lādi, pilnu zelta, un sacīja:

— Ņem zeltu, cik vari aizvest, un jāj projām!

Bija dēls piegrāba pilnas abas kabatas un kopā ar jaunāko brāli devās uz mājām. Jaunākais jāja uz milža zirga un dzina sev pa priekšu zirgu baru.

Ceļā jaunākais brālis bija dēlam sacīja:

— Milži, kurus es pieveicu, nobeidza manus vecākos brāļus. Visi pieci nolika galvas šo zirgu dēļ.

Kad līdz dzimtajam aulam bija atlicis mazs ceļa gabals, jaunākais brālis nokāpa no milža zirga, novilka dārgās drēbes un atsēja zobenu, tad uzmeta mugurā veco, novalkāto apmetni un ieguva savu agrāko izskatu.

— Ja kāds par mani ievaicāsies, pieraugi, neizpļāpā, ka es esmu atdzinis zirgus un nogalinājis milžus, — viņš piekodināja bija dēlam.

Pēdīgi viņi nonāca savā aulā.

Bija dēls atradis jaunāko brāli un atdzinis zirgus! — ļaudis priecājās.

Bet, kad kaimiņi sāka bija dēlu izprašņāt, kā viņam tas palaimējies, viņš nenoturējās un atzinās:

— Šos zirgus atdzina viņš, jaunākais brālis.

Bija dēla sieva, ieraudzījusi jaunāko brāli dzīvu un veselu, atkal gudroja, kā viņu nomaitāt.

Pa to starpu sapulcējās kopā aula vecie vīri un atnāca pie jaunākā Abokova. Sasveicinājās ar viņu kā līdzīgi ar līdzīgu.

— Kālab tu, dēls, izlikies par muļķīti un mūs, grēka gabalus, piemānīji? — viņi vaicāja.

— Godātie mana tēva draugi! Jums visiem labi zināms, cik mani vecākie brāļi bija drošsirdīgi džigiti un lieli spēkavīri… Piecus nonāvēja milži… Vienīgi es paliku starp dzīvajiem, jo tolaik vēl biju mazs zēns. Ja milži būtu saklausījuši, ka no Abokoviem palicis viens dzīvs, viņi arī mani būtu pazudinājuši. Es izlikos par nejēgu un muļķi, lai cilvēki nevarētu teikt: «No spēkavīru Abokovu dzimtas ir vēl viens palicis starp dzīvajiem!»

Vecie vīri uzteica jaunekli par apķērību.

— Bet tagad, mana tēva draugi, — jaunākais brālis sacīja, — izspriediet, kurš no mums vainīgs. Nezinu, ko ļaunu esmu nodarījis bija dēla sievai, bet viņa piespieda savu vīru aizvest mani meža biezoknī un tur pamest vilkiem par barību. Mūsu mājas, lopi, zeme — viss, kas mums ir, pēc taisnības pieder man … Mūsu mājās viņa nepazīst trūkuma. Tad kālab viņa liedza man maizes kumosu? Saki visu cilvēku priekšā — ko ļaunu tev esmu darījis? — jaunākais brālis uzrunāja bija dēla sievu.

Sieva stāvēja un cieta klusu. Viņai nebija ko teikt. Tad jaunākais brālis izņēma no savas tarbas zvaniņu un pašķindināja — tūdaļ atauļoja neredzēts zirgs. Jaunākais brālis uzsēdināja tam mugurā ļauno sievu ar seju uz to pusi, kur atrodas zirgam aste, un palaida zirgu stepē.

Pēc tam viņš sadalīja milžu zirgus aula ļaudīm un sarīkoja varenas dzīres. Visi — kā lieli, tā mazi — ēda, dzēra un līksmojās vairākas dienas no vietas…

Senos laikos kādā aulā dzīvoja vecs vīrs, kas uzraudzīja kņaza zirgu barus. Šim vīram bija dēls, vārdā Zubeirs. Viņiem mājās piederēja tikai viens zirgs. Zubeirs ik dienas to jāja dzirdināt … Aka atradās tālu aiz aula. Šurp sajāja savos zirgos visi apkaimes jaunekļi un pa ceļam sarīkoja zirgu sacīkstes.

Zubeira zirgs allažiņ palika pēdējā vietā, un tālab Zubeiru māca liels kauns. Pēdīgi viņš neizturēja un pasūdzējās tēvam:

— Mīļais tēvs, tu pats zini, ka es cītīgi kopju mūsu zirgu, dodu tam sienu, cik tas spēj apēst, bet sacīkstēs šis tik un tā paliek pēdējais. Tēvs, nopērc man īstu zirgu!

Vecais tēvs apsolīja. Viņš zināja — ja dēlam būs labs zirgs, no dēla iznāks kārtīgs džigits. Otrā dienā vecais tēvs piecēlās agri un, nebildis nevienam ne vārda, aizjāja uz kņaza pļavu. Vecais labi pazina zirgus. Visu cauru dienu viņš tos pētīja. Tomēr to vidū neatrada pietiekami laba, kas būtu cienīgs viņa dēla.

— Jāj tālāk, — viņam deva padomu zirgu gans. — Kņazam bez šiem zirgiem ir vēl citi, kas ganās astoņās pļavās.

Vecais aizjāja uz otru pļavu un apskatīja tur tūkstoš zirgu, tomēr arī to vidū neatrada vajadzīgo.

Tā vecais vīrs jādelēja deviņas dienas. Pabija visās deviņās pļavās, apskatīja visus deviņus tūkstošus kņaza zirgu, taču to vidū neatrada tādu auļotāju, kāds bija vajadzīgs Zubeiram.

Vecais jau gribēja atgriezties mājās, bet pārdomāja. «Kas ir, apskatīšu vēl kaimiņu kņaza zirgus, kas ganās viņa pļavās,» viņš nosprieda.

Garu vai īsu ceļa gabalu vecais vīrs nojāja, kad pamanīja ceļa smiltīs svaigu riteņu sliedi. Pēc arbā iejūgtā zirga pēdām viņš tūdaļ saprata, ka šis ir ilgi meklētais zirgs!

Vecais vīrs tagad jāja pa šīm pēdām, līdz pievakarē sasniedza kādu aulu. Tur viņš pamanīja, ka arba uz brīdi pieturējusi pie sakļas, kas atradās pašā aula malā. Vecais vīrs iegāja mājā un apvaicājās, kas braucis arbā un uz kurieni devies tālāk.

— Šīs arbas saimnieks izskatījās pēc plika nabaga, — viņam pastāstīja. — Un tas aizbrauca tālāk uz kaimiņu aulu.

Vecais vīrs panāca arbu un vaicāja: