Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

«Kā tu domā, vai mūsu vērsis nav sasirdzis?» jaunākais brālis vaicāja vecākajam.

«Nedomāju vis. Viņš augu dienu plūca zāli, bet patlaban gremo. Ūdeni gan viņam sen neesmu devis… Varbūt tam sagribējies dzert? Aizdzīsim uz dzirdinātavu.»

Labi. Brāļi veda vērsi uz dzeršanas vietu. Tas ar vienu malku izdzēra visu jūru. Brāļi sadomāja paganīt vērsi uz salas, kas bija redzama jūras vidū.

Kad viņi nonāca pie salas, pārliecinājās, ka tā nav sala, bet zivs mugura. Zivs atplēta rīkli un vērsi aprija. Brāli nepaguva ne attapties, kad šai zivij no mākoņiem uzklupa ērglis un pacēlās ar visu gaisā.

Ērglis ar laupījumu nolaidās stepē. Tur vecs aitu gans ganīja aitas. Viņš bija apsēdies sava āža bārdas ēnā atpūsties. Ērglis notupās uz šā āža raga un notiesāja i zivi, i zāli, i kokus, kas auga uz šā raga.

Kad ērglis beidza tiesāt zivi, viņam no knābja izkrita vērša lāpstiņas kauls (vērsi bija aprijusi zivs) un trāpīja vecajam ganam tieši acī. Gans paberzēja aci, sacīdams:

«Laikam kāds gruzītis iekrita!»

Pārdzinis vakarā aitu ganāmpulku mājās, vecais gans palūdza meitu:

«Izvelc man no acs gruzīti.»

Meita iesēdās laivā, paņēma airus un īrās pa tēva aci krustām šķērsām. Pēdīgi atrada vērša lāpstiņas kaulu, aizķēra to ar mazā pirkstiņa nagu un izmeta pa logu.

Lāpstiņa nokrita zemē nepālu no akas. Necik ilgi, un pie šīs akas apstājās uz nakti karavāna, kurā bija deviņdesmit kamieļu. Karavānas ļaudis jau posās gatavot vakariņas, kad pēkšņi tiem zem kājām sāka drebēt zeme. Viņi nobijās, sakrāva kamieļiem mugurā nastas un pasteidzās atstāt šo vietu. Tikko viņi devās ceļā, drebēšana aprimās.

Kas tas bija? — tu man vaicāsi.

Tas bija, vei, kas. Karavānas ļaudis bija sakūruši uguni uz vērša lāpstiņas, bet garām skrēja lapsa un, sajutusi gardu smārdu, sāka lāpstiņu grauzt. Kad viņa to grauza, ļaudīm likās, ka sākusies zemestrīce.

Vēlu vakarā, kad karavānas ļaudis un lopi gulēja, pie akas atnāca sieviete. Viņa ieraudzīja lapsu, iezvēla tai ar nēšiem un nosita, bet ādas dīrāšanu atlika līdz rītam. Taču karavānas ļaudis pamodušies ieraudzīja lapsu un nodīrāja tai pusi ādas; otru pusi atstāja, jo deviņdesmit vīri nespēja lapsu pagriezt uz otriem sāniem. No šīs pusādas viņi nosprieda pašūt visiem karavānas ļaudīm kažokus.

Karavāna saposās un devās ceļā. Tad atnāca sieviete, paspēra ar čuvjaka purngalu lapsu un apgrieza to uz otriem sāniem. Apgriezusi iegrima domās: diez vai pietiks lapsas pusādas tās jaundzimušā dēla cepurītei?

Izšķir nu tagad pats: kurš šai stāstā bija vislielākais? Vai vērsis, kurš ar vienu malku izdzēra jūru sausu un vēl nespēja dzesēt slāpes? Vai zivs, kura norija vērsi? Vai āzis, uz kura raga notupās ērglis? Vai vecais gans, kuram acī iekrita vērša lāpstiņa? Vai lapsa, no kuras ādas puses iznāk deviņdesmit kažoki? Vai jaundzimušais puika, kura cepurītei vienas lapsas ādas puses par maz?

— Skaidrs, ka vislielākā ir zivs! — Zubeirs atbildējā.

To dzirdēdama, kņaza meita nenocietās un iebilda:

— Nav tiesa! Vislielākais ir šīs sievietes bērns! Ja no vienas lapsas ādas puses var pašūt deviņdesmit kažokus, bet no otras neiznāk pat mazulītim cepurīte, tad jāvaicā, cik liels ir šis mazulis?

Zubeirs kļuva priecīgs. Viņš pasauca kņazu un lūdza to parunāties ar savu meitu, kas nule bija sākusi runāt.

Aiz lieliem priekiem kņazs lika kalpiem vīkšt kāzas.

Kāzās tika aicināti visi: veci un jauni, klibi un greizi, gudri un muļķi. Trīs dienas un trīs naktis no vietas ilga kāzu dzīres.

Kad kāzas bija nodzertas, Zubeirs pārveda uz pili arī savu veco tēvu. Un viņi visi dzīvoja tālāk laimīgas dienas.

Mēs paši nepieredzējām to, par ko pasakā stāstījām; lai tad nepieredzam arī nedz rūpestus, nedz bēdas.

Senos laikos kādā aulā dzīvoja vecs mednieks. Karačaju zemē nebija otra tik laba mednieka — viņš nekļūdīgi varēja trāpīt putnam lidojumā.

Vienreiz vecais mednieks medīja augu dienu, taču neko nenomedīja. Negribējās iet mājās bešā, tālab sadomāja pārnakšņot turpat meža biezoknī zaru būdā. No rīta pamodies, viņš neticēja savām acīm: ap būdu bija aptinis savu resno asti kā virvi milzīgi liels, briesmīgs pūķis. Mednieks izrāva no maksts dunci un jau grasījās briesmoni sagraizīt gabalos. Te pūķis ierunājās cilvēka balsī:

— Pagaidi, medniek! Es tev nekā ļauna nedarīšu, palaidīšu vaļā sveiku un veselu, tikai ar vienu norunu. Stāsta, tev esot trīs lieli dēli. Pārnācis mājās, tūlīt atsūti vienu pie manis. Ja to neizdarīsi, tad vaino pats sevi: tev pasaulē dzīves vairs nebūs!

Ko medniekam atlika darīt?

— Labi. Ja tā, apsolu atsūtīt pie tevis vienu savu dēlu, — viņš atbildēja.

Mednieks pārnāca mājās, izstāstīja, kāda nelaime notikusi, un vaicāja dēliem:

— Mani dēli, kurš no jums ar mieru iet pie pūķa?

Vecākie brāļi atsacījās, bet jaunākais, Karabatirs, sacīja:

— Neraizējies, tēv. Es rīt mazā gaismiņā došos uz mežu.

Iepriekšējā vakarā Karabatirs sakārtoja savas bruņas un kaujas ieročus, bet agri no rītiņa jau bija ceļā. Meža biezoknī viņš uzmeklēja zaru būdu, ielīda tajā un aizsnaudās.

Karabatirs pamodās no trokšņa. Palūkojies ārā, ieraudzīja briesmīgu pūķi, kas bija apvijies ap būdu kā gredzens.

Jauneklis izrāva mirdzošo zobenu un atvēzēja to virs pūķa galvas. Briesmonis ierunājās cilvēka balsī:

— Drošsirdīgais džigit, nesteidzies ar mani uzsākt cīniņu! Labāk seko man, kurp tevi vedīšu!

Karabatirs nolēma izdibināt, kas notiks tālāk. Viņš iebaza zobenu makstī un devās pakaļ pūķim.

Abi gāja, gāja, līdz nonāca gluži svešā vietā. Pūķis ieveda Karabatiru plašā pagalmā, apjoztā ar zedeņu žogu. Pagalma vidū stāvēja nams. No tā iznāca sirms vecītis un, zemu palocīdamies, saņēma atnācējus. Šis vecītis bija galvenais čabans aitu ganu pulkā.

Drīz vien atsteidzās arī citi čabani, runādami savā starpā:

— Eku, mūsu vecākais čabans atradis sev znotu!

Karabatirs izbrīnījās: «Kālab viņi dēvē mani par šā vecā vīra znotu?»

Nepaguva kādam to pavaicāt, kad čabani viņu paņēma zem rokām, ieveda namā, apsēdināja pie galda un pacienāja kā visdārgāko viesi. Kad bija beiguši ēst un dzert, istabā ienāca neparasti skaista meitene: vaigi zied kā rozes, garās skropstas bikli nolaistas un bize tik gara, ka stiepjas līdz pašai grīdai.

Karabatiram melnacainā skaistule tūliņ iepatikās, un viņš apņēma viņu par sievu. Kāzās sabrauca viesi no visas plašās apkaimes. Septiņas dienas un septiņas naktis ilga kāzu dzīres.

Auls, kurā dzīvoja vecākais čabans, bija bagāts. Ļaudis dzīvoja pārtikuši un laimīgi. Viņiem piederēja neskaitāmi aitu ganāmpulki un tīrasiņu zirgu bari. Vienīgi zemes platības nebija lielas, tālab lopus vajadzēja ganīt tālās, svešās vietās. Bet, kurš devās ar ganāmpulkiem uz tālajām ganībām, tas vairs atpakaļ nepārnāca. Pazuda gan zirgi, gan ļaudis.

Dabūjis to zināt, Karabatirs sadomāja doties turp, no kurienes vēl nebija atgriezies neviens čabans. Jauneklis atnāca pie vecākā čabana un sacīja:

— Atļauj man, vecākais, izmēģināt laimi. Gribu doties turp, no kurienes neviens nav pārnācis.

Vecais čabans pašūpoja galvu un sacīja:

— Mans dēls, tu esi sadomājis bīstamu gājienu! Tur pazuduši daudzi cilvēki, un neviens nezina, kas ar tiem noticis. Ej, ja paļaujies uz savu spēku, bet, ja netici saviem spēkiem, tad labāk paliec mājās.