Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Mednieks paklausīja caunu, ielīda viņas ādā, un cauna aizšuva ādu ciet tā, ka nebija pamanāma ne vīlīte, tad aizvilka mednieku pie kņaza pils un atstāja žogmalē.

No rīta pamodās kņaza meita, paņēma rokās burvju spoguli.

Pa tam kalpi viņai pavēstīja:

— Kņaze, pie vārtiem atradām beigtu caunu. Lielu caunu! Un cik skaists tai akots!

Kņaza meitai patika caunas spalva. Viņa sacīja:

— Atstājiet caunu man pie kājām. Ar tās ādiņu es apšūšu savam tērpam apmali.

Tā pateikusi, sāka meklēt mednieku.

Viņa pagrieza spoguli pret debesīm — pārmeklēja sauli, mēnesi un zvaigznes. Tad pārlūkoja kalnus un upes, mežus un jūras. Meklēja gan zemē, gan zem zemes, gan ūdens atvaros, gan dziļās dzelmēs. Bet nekur mednieku neatrada!

Pievakarē, pagalam nogurusi, kņaza meita sacīja:

— Nāc laukā, puis, lai tu būtu kur būdams!

Mednieks atārdīja caunas ādu un nostājās kņazes priekšā.

Kņaza meita aiz dusmām nosvieda spoguli zemē — tas saplīsa sīkās lauskās.

Mednieks sapulcināja visus apkaimes ļaudis un tiem sacīja:

Tagad spogulis vairs nekalpos kņaza meitai, jo zaudējis savu burvestības spēku. Es došos prom, bet cietsirdīgo kņazi atstāšu jūsu pašu taisnīgai tiesai.

Hožas dēls reiz aizveda uz tirgu kazu pārdot. Divi brāļi, kas bija lieli jokdari, arī bija atnākuši uz tirgu. Viņi, uzmetuši acis kazai, savā starpā norunāja: «Teiksim šim zēnam, ka viņa kaza nav kaza, bet zoss. Tu pieiesi pirmais un to pasacīsi viņam. Tad paiesi maliņā. Un tad pieiešu es un nopirkšu kazu, samaksādams par to kā par zosi.»

Runāts — darīts. Brāļi nopirka kazu, samaksādami par to zoss cenu.

Hožas dēls pārnāca mājās, un Hoža viņam vaicāja:

— Vai kazu pārdevi?

Bet dēls vaicāja pretim:

— Vai tad tā bija kaza?

Hoža atbildēja:

— Protams! Ja tā nebija kaza, lai allahs mani soda! Nu, kā tad ir: pārdevi kazu vai ne?

Hožas dēls palika pie sava:

— Es aizvedu uz tirgu zosi un to pārdevu par zoss cenu!

— Nu labi. Saki — kāds tas pircējs izskatījās, kas no tevis nopirka zosi?

Dēls smalki izstāstīja par abiem pircējiem.

— Ak šitie maitas gabali! Es viņus pazīstu. Nekas, gan šie pircēji kādreiz iegriezīsies arī pie manis. Tālab sagatavosimies jau iepriekš viņus sagaidīt, kā klājas, — Hoža sacīja. — Es viņiem atmaksāšu pēc nopelniem!

Un ar mājiniekiem visu norunāja.

Kad atnāks tie pircēji, kas nopirka zosi, uzņemsim viņus gods godam, — Hoža pieteica. — Tev, dēls, viņiem dzirdot, es teikšu: «No rīta piecēlies, tūliņ ej uz stalli un iztīri bērīša steliņģi!» Pirms tam tu samaini dažus rubļus sīknaudā un izkaisi monētas mēslos. Tad sāc tīrīt mēslus, reizē uzlasīdams paša izkaisītās kapeikas. Bet es tikām vedīšu viesus uz stalli un tiem teikšu: «Nāciet līdz, parādīšu jums reti jauku bērīti!»

Necik ilgi, un pie Hožas ieradās tie paši pircēji. Hoža visu izdarīja tā, kā bija izdomājis. Viņš aizveda ciemiņus uz stalli un tiem parādīja bērīti, kādu citur nekur neatrast. Ciemiņiem šāds zirgs loti patika, un viņi nosprieda: «Ātrāk prom neiesim, iekāms šo brīnuma bērīti nebūsim nopirkuši. Tas visādā ziņā mums jādabū!»

Pēc ilgas lūgšanās Hoža beidzot viņiem pārdeva zirgu par brangu naudu.

Pircēji jāja mājup, priecādamies, ka tagadiņ tiks pie lielas bagātības — zirgs pagādās.

Pārveda zirgu mājās.

Pūļu netaupīdami, viņi zirgu kopa, taču no zirga neieguva ne plikas kapeikas.

Abi brāļi noskaitās uz Hožu un nosprieda bērīti, lai maksātu ko maksādams, atdot viņam atpakaļ.

Hoža, apķērīgs būdams, to jau bija paredzējis.

— Tie, kuri nopirka zosi, atvedīs bērīti atpakaļ, — viņš mājiniekiem sacīja. — Sagatavosimies jau laikus viņus sagaidīt. Darīsim tā — noķersim divas lapsiņas. Vienu piesiesim, re, šajā istabā, bet otru noslēpsim siena šķūnī. Tiklīdz tie ciemiņi, kuri atvedīs bērīti, ieies mājā, jūs skrieniet mani meklēt, saukdami: «Tad ta nelaime — tieši patlaban saimnieka nav mājās!» Brītiņu mani pameklējiet, tad izliecieties, ka nekur nevarat atrast, un sakiet: «Cits nekas neatliek kā sūtīt lapsiņu sadzīt saimnieku rokā!» Atsieniet lapsiņu un, laizdami ārā, tai piekodiniet: «Skrej nu, lapsiņ, un pārved saimnieku!» Es pa to laiku ielīdīšu šķūnī, paņemšu to otro lapsiņu un, turēdams rokās, ienākšu mājā, pie sevis runādams: «Manu gudru lapsiņu! Esi tikpat gudra arī uz priekšdienām! Skat, tikko viesi klāt, tā šī pavēstī. Redziet, cik man reti gudra lapsiņa!»

Un notika tā, kā Hoža bija paredzējis.

Viesi brīnēdamies brīnījās:

— Tā tik ir lapsiņa! Tīrais brīnums! — Un klusībā jau nolēma: «Lai cik lielu naudu Hoža prasītu, lapsiņa jānopērk.»

Viņi Hožam sacīja:

— Pārdod mums lapsiņu.

Hoža nekādi nebija ar mieru.

— Kā tad lai pārdodu? Viņa man tak viena — nemitīgi sūtu to visādās darīšanās!

Viesi ilgu laiku lūdzās, līdz pēdīgi ar saimnieku vienojās, piesolīdami makten augstu cenu. Nopirkuši lapsiņu, viesi devās mājās.

Lapsiņu paturēja viens brālis, bet otrs aiziedams piesacīja:

— Ja kas atgadās, sūti pēc manis lapsiņu!

— Labi, — pirmais brālis apsolīja.

Pēc kāda laika pirmajam brālim ievajadzējās otra brāļa, un viņš aizsūtīja tam pakaļ lapsiņu. Bet lapsiņa neatgriežas. Diena jau sveras uz vakara pusi. Pienāk otra diena. «Kas gan lapsiņai būtu atgadījies, ka šī tik ilgi kavējas?» Tā prātodams, pirmais brālis devās pats pie otrā brāļa.

— Ko tas nozīmē? — viņš sacīja. — Lapsiņa, ko aizsūtīju tev pakaļ, neatgriezās. Arī tu pats neatnāci.

— Vai tad tu sūtīji pēc manis lapsiņu?! — pārsteigtais brālis vaicāja.

— Sūtīju, kā nu ne.

— Bet viņa tak nebija pie manis atskrējusi!

— Tad re, kā esam apšmaukti! Pamatīgi gan mūs Hoža pārmācīja.

— Redzi nu, kādā bagātībā iedzīvojāmies no tās zoss! Tā nenesa mums laimi. Veltīgi sagudrojām šo joku paši sev par postu. Jāmet šāda māžošanās pie malas, citādi, kazi, nāksies samaksāt ar savu dzīvību, — brāļi nosprieda.

Ar to viss arī beidzās.

Hoža aizjāja ar ēzelīti mežā pēc malkas. Izraudzīja labi resnu un garu koku, piesēja pie tā ēzeli un pats, uzkāpis kokā, sāka cirst to zaru, uz kura sēdēja.

Garām gāja kāds vīrs. Tas skatās un redz: Hoža sēd uz zara, kuru pats cērt. Vīrs izbrīnījās un vaicaja:

— Ko tu dari?

— Ko daru? Vai ta neredzi? Cērtu zaru — vajadzīga malka. — Hoža tam atbildēja.

— Ai, Hoža, vai akls, to zaru cirzdams?! Tu tak nokritīsi zemē kopā ar visu zaru, — garāmgajējs piemetināji.

— Ej vien savu ceļu tālāk. Pats zinu, ko daru, — Hoža atbildēja.

Garāmgājējs aizsoļoja uz priekšu.

Notika tā, kā vīrs bija sacījis: Hoža nožāvās ar visu zaru zemē.

Vaidēdams uztrausās kājās un domā: «Ja šis vīrs varēja paredzēt, ka es nokritīšu no koka, kazi, viņš var paredzēt, kad es miršu?»

Hoža panāca garāmgājēju un tam sacīja:

— Labais cilvēk, ja tu iepriekš prati pateikt, ka es nokritīšu, varbūt pateiksi arī to, kad es miršu? Esi tik labiņš, pasaki!

Garamgājējs viņam atbildēja:

— Tiklīdz tavs ēzelis trīs reizes iebrēksies, tava nāves stundiņa būs klāt.