Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Hoža atgriezās pie koka, uzkrāva ēzelim mugurā malkas nastu un devās uz māju pusi. Ceļš veda pāri augstam kalnam. Ēzelim ar smago nastu nebija viegli, jo arī Hoža sēdēja malkai virsū.

Ezelītis sāka kāpt kalnā un aiz piepūles iebrēcās.

Hoža, to dzirdēdams, sacīja:

— Viena reize jau skaitās! Mana dvēsele nupat šķiras no miesas.

Ēzelis uzkāpa līdz kalna vidum un atkal iebrēcās.

Hoža, to dzirdēdams, sacīja:

— Divas reizes jau skaitās! Tagad mana dvēsele mani atstāj pavisam.

Ēzelis, uzkāpis turpat vai pašā kalna galā, atkal iebrēcās. Hoža sacīja:

— Nu ir trīs reizes! Tagadiņ es esmu miris — mana dvēsele aizlidojusi projām.

Pienāca vakars. Hoža izraka sev bedri un apgūlās tajā. Nakti atskrēja vilki un ēzeli apēda.

Rītausmā Hoža, to ieraudzījis, sacīja:

— Ko lai dara? Kam nav galvas uz pleciem, tam vilki apēd ēzeli.

Viņš atkal apgūlās bedrē. Pēkšņi dzird troksni. Pacēla galvu un redz — no kalna dodas lejup gara kamieļu karavāna. Uz mugurām tie nes māla podus.

Hoža izlēca no bedres un sāka bļaut. Kamieļi nobijās, metās skriet un skrienot sadauzīja visus podus. Tikai viena kamieļa nastā podi bija palikuši nesaplēsti.

Kamieļu dzinēji klupa Hožam virsū un ņēmās šo kaut. Bet Hoža sauca:

— Neaiztieciet mani! Es esmu miris!

Kamieļu dzinēji tomēr Hožu pamatīgi piekāva un likās uz auss.

Tad Hoža uzsēdās tam kamielim mugurā, kura nastā podi bija palikuši veseli, un jāja no kalna lejā.

Kalns bija stāvs un augsts.

Hoža griezās pie allaha ar lūgšanu:

— Ak, allah, palīdzi man laimīgi tikt no kalna! Kad pārdošu šos podus, naudu sadalīsim uz pusēm.

Hoža jāj lejā no kalna, viss iet gludi.

Palicis pavisam mazs gabaliņš līdz kalna pakājei.

Te Hoža ņem un atzīstas ailaham:

— Ai, allah, es tak tevi piemānīju! Tu neko no manis nedabūsi!

Tieši tai brīdī kamielim samisējās kājas un viņš paklupa: podi nolidoja zemē un saplīsa.

Nu Hoža ailaham teica:

— Esi gan tu nesajēga — nemaz jokus nesaproti!

Tā Hoža atgriezās mājās tukšā.

Hožam bija ēzelītis, un pēkšņi tas pazuda. Hoža devās ēzelīti meklēt. Nomeklēja augu dienu, bet neatrada.

Vakars jau klāt — un saulīte grimst aiz apvāršņa.

Hoža domā: «Kā tagadiņ tumsā lai sameklēju ēzeli?»

Un griezās ar lūgšanu pie allaha, solīdamies:

— O, allah! Ja es atradīšu savu ēzeli, rīt pat to pārdošu par vienu vienīgu rubli!

Viņš nepaguva izrunāt šos vārdus līdz galam, kad ieraudzīja — pretim nāk viņa ēzelis.

Hožam tika žēl, ka bija devis Šādu solījumu, tomēr pie sevis domāja: «Nevar tak allahu krāpt…»

No rīta viņš aizveda ēzeli uz tirgu, lai pārdotu par vienu rubli. Taču ēzelim pie sāna piesēja kaķi un nu vadā to šādā izskatā pa tirgus laukumu.

Ļaudis, to redzēdami, Hožam vaicā:

— Vai tu ēzeli pārdod?

— Pārdodu.

— Par cik?

— Tikai par vienu rubli.

— Vai, cik lēti!

— Jā, lēti gan, jo allaham esmu tā nosolījies.

— Labi, tad es pirkšu.

Bet Hoža sacīja:

— Redzi, šo ēzeli pārdodu tikai kopā ar kaķi.

— Un cik prasi par kaķi?

— Deviņdesmit deviņus nieka rublīšus, — Hoža atbildēja.

Augu dienu Hoža sabija tirgū, taču pircēju ēzelim kopā ar kaķi tā arī neatradās. Pienāca vakars. Saule jau grima aiz apvāršņa. Hoža griezās pie allaha:

— Redzi nu, allah, saulīte man lieciniece, ka neesmu tevi krāpis. Neviens negrib pirkt ēzeli par vienu rubli. Ko lai nu daru? Būs jāved vien mājās.

Tā Hoža atgriezās mājās kopā ar savu ēzeli.

Reiz Hoža iezagās kaimiņu dārzā, sāka raut gurķus, ķirbjus — visu, kas gadījās pa rokai, — un bāzt sava maisā.

Te pienāca klāt vecs dārznieks un vaicāja:

— Kā tu še, dārzā, gadījies?

Hoža atbildēja:

— Sacēlās stiprs vējš un mani atpūta.

Vecais dārznieks prašņāja tālāk:

— Bet kālab tu rauj laukā dārzeņus?

Hoža atbildēja:

— Es turos aiz lakstiem, lai vējš neaizpūš tālāk.

— Dārznieks tad sacīja:

— Tas būtu skaidrs. Vējš tevi atpūta, pārsvieda pāri zedeņu žogam, un tu turies aiz lakstiem, lai tas neaizpūš tālāk. Bet saki — kālab tad gurķi, ķirbji un citi dārza augļi nokļuvuši tavā maisā?

Hoža atbildēja:

— Es pats nezinu. Tagadiņ sēžu te un lauzu galvu, kā tas varēja gadīties.

Hoža reiz sadomāja vārīt buzu — stipru dzērienu, bet nebija piemērota katla. Viņš aizgāja pie kaimiņa un aizņēmās, nosolīdamies, ka, līdzko buzu izvārīšot, tūliņās katlu atnesīšot atpakaļ.

Vispirms Hoža katlā cepa prosu, pēc tam to vārīja. Tad negaidot katls pārplīsa.

Ko lai tagadiņ iesāk? Katls tak jāatdod saimniekam!

Hoža domāja, domāja, līdz sadomāja, ko darīs.

Viņš sadabūja mazu katliņu un palika to lielajam apakšā.

Katla saimnieks gaidīja, gaidīja, kad Hoža atnesīs katlu, bet tā arī nevarēja sagaidīt. Tad pats devās katlam pakal.

— Atdod manu katlu, Hoža! — viņš atnācis sacīja.

— Lūdzams, ņem! Re, tur tas stāv, — Hoža atbildēja.

Katla saimnieks nu cels katlu aiz stīpiņas, bet tas turpat izjuka.

— Kas tad tas? Mans katls pagalam! Re, no tā izkritis kaut kads mazs katliņš! — saimnieks iesaucās.

— Ko es tur varu darīt? Tavās paša rokās katls izjuka. Un vai zini, kādēļ? Tādēļ ka tavam katlam atskrēja mazs katliņš.

Reiz vakarā pie Hožas ieradās negaidīti viesi. Kā par nelaimi, mājās nebija nekā ēdama. Hožas sieva ķērās jaut mīklu, lai izceptu pīrāgus, bet Hoža, paķēris māla krūku, aizskrēja uz tirgu pēc krējuma.

Nopircis krējumu, viņš diedza uz mājām. Mājas jau tikpat kā ar roku aizsniedzamas — jāpāriet tikai laipa, kas pārmesta pār upīti.

Hoža uzmanīgi sper kāju pie kājas — baidās iekrist upē.

«Pasarg dies, ja iekritīšu, saplēsīšu krūku un palikšu bez krējuma! Ko tad darīšu? Bet allahs to nepieļaus, jo viņš zina, cik es esmu liels nabags,» viņš domā.

Hoža uzmanīgi pārgāja turpat jau visu laipu, vēl atlika mazs solītis. «Nu jau arī bez allaha palīdzības tikšu otrā krastā,» viņš nosprieda un vairs neskatījās zem kājām.

Tikko Hoža tā nosprieda, negaidot paklupa un nozvēlās gar zemi. Krūka izkrita no rokām, un krējums izlija.

— Ek, allah, ļaudis saka, tu esot gudrs! — Hoža, pacēlis acis uz augšu, aizvainots sacīja. — Ja tu būtu bijis gudrs, tad saprastu jokus. Es tikai pajokoju, bet tu manus vārdus ņēmi par pilnu.

Ko Hožam atlika darīt? Nav vairs ne naudas, ne krējuma. Bet viesi gaida cienastu.

Viņš salasīja krūkas lauskas, sadauzīja tās smalkā pulverī un, aizgājis uz ciematu, staigā apkārt, skaļā balsī saukdams:

— Jaunas zāles pret blusām! Steidzieties nopirkt jaunās zāles pret blusām!

Tajā ciematā retā mājā nebija blusu. Viens, divi — Hožam izķēra visu pulveri, un viņš atkal devās uz tirgu.

Negaidot viens pulvera pircējs panāca Hožu un sacīja:

— Pulveri mēs gan nopirkām, taču aizmirsām pavaicāt, kā tas lietojams.

— Gaužām vienkārši, — Hoža atbildēja. — Noķeriet blusu un apkaisiet to ar pulveri. Sākumā tā taps akla, bet pēcāk nobeigsies uz galvošanu.

— ja es noķeršu blusu, man tak vieglāk to nospiest!