Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

— jo labāk, — hoža atbildēja.

— Ak tu blēdis! — pircējs iesaucās un bruka Hožam virsū. Taču Hoža veikli izlocījās un aizmetās prom. Atskrējis uz tirgu, viņš nopirka gaļu un rīsu un mājās pagatavoja saviem viesiem gardu plovu.

Reiz ziemā Hoža nopirka no kaimiņa nelielu zemes gabalu. Viņi pirkumu nokārtoja, kā likumā paredzēts. Pirkšanas līgumā bija ierakstīts arī šāds noteikums:

«Ar šo viss, kas uz šīs zemes atrodas, pieder Hožam.»

Hoža priecājās par pirkumu: tagadiņ viņam būs pašam savs sakņu dārzs, kur varēs stādīt kartupeļus, sīpolus, gurķus un citus sakņaugus.

Viņš katru dienu gāja apraudzīt savu dārzu — nespēja vien sagaidīt pavasari, kad varēs zemi uzrakt un apsēt.

Viendien Hoža atnāk un redz: pa viņa zemi bradā tā paša kaimiņa, kas bija pārdevis zemi, trīs makten brangas bifeļmātes. Hoža tūliņ atcerējās līgumu: viss, kas uz šīs zemes atrodas, pieder viņam. Viņš iedzina bifeļmātes savā šķūnī un aizslēdza.

Vakarā pie Hožas atnāk bifeļmātīšu saimnieks un saka:

— Hoža, atdod manas bifeļmātes!

— Vai tad tu esi aizmirsis mūsu līgumu? — Hoža šim atbild.

Kaimiņš ilgi pūlējās Hožu pārliecināt, ka tam jāatdod bifeļmātes atpakaļ, tomēr Hoža palika pie sava.

Tad iesim pie tiesneša, lai izšķir, kam taisnība, — kaimiņš lika priekšā.

Abi aizgāja pie tiesneša. Vispirms kaimiņš izstāstīja, kā viss noticis, tad — Hoža. Viņš izņēma no kabatas pirkšanas līgumu un sacīja:

— Izlasi, efendi, kas šeit rakstīts. Tas nozīmē, ka bifeļmātes pieder man.

Tiesnesis izlasīja līgumu un izsprieda lietu Hožam par labu. Hoža viņam par to bija apsolījis pusi krējuma, ko iegūs no bifeļmātīšu piena.

Solīt gan apsolīja, taču šķirties no krējuma bija žēl: viņš neaiznesa tiesnesim krējumu vienu dienu, otru, trešo. Ceturtajā pie Hožas ieradās aizvainotais tiesnesis pats un pikti vaicāja:

— Kāpēc tu, krāpniek, nenes man krējumu?

— O, cienītais efendi, kālab tā steigties? Patlaban ir rīts, bet vakarā es visādā ziņā krējumu aiznesīšu.

Vakarā Hoža paņēma lielu bļodu, pielika pilnu ar biezu mālu un tikai pašā virsiņā uzlēja krējumu. Tad šo bļodu aiznesa tiesnesim.

Tiesnesis bija priecīgs. Viņš tūdaļ tvēra karoti un gribēja pamieloties ar krējumu. Te starp zobiem tam nošņirkstēja māls. Tiesnesis iebļāvās:

— Nepateicīgais Hoža! Es izšķīru jūsu lietu tev par labu, bet tu man krējuma vietā atnesi mālu!

— Nedusmo, cienītais efendi! Tu pats biji ar mieru ēst mālu jau tai brīdī, kad piespriedi bifeļmātes man un nevis tam, kuram tās no tiesas piederēja!

Hoža daudzkārt bija dzirdējis mullu stāstām par aizkapa dzīvi paradīzē. Mulla paradīzi iztēloja tik brīnum jauku, ka Hoža neizturēja un devās pie mullas ar lūgumu:

— Palīdzi man, godajamais mulla, kaut reizīti paciemoties paradīzē!

— Es ar lielāko prieku tev palīdzētu, — viltīgais mulla atbildēja, — tikai, redzi, paradīzē tu vari iekļūt tikai tad, ja man atnesīsi kārtīgu dāvanu un pēc tam, uzkāpis augstā kalnā, skaitīsi lūgšanas.

Hoža atnesa mullam dāvanu un devās uz kalnu. Uzkāpis pašā tā virsotnē, pacēla rokas pret debesīm un lūdzas:

— O, allah, atvēli man kauču reizi paciemoties paradīzē! Ja tur klājas tik jauki, kā stāsta mūsu mulla, tad es gribētu pēc nāves tur dzīvot.

Allahs atļāva Hožam ienākt paradīzē.

Hoža paradīzē ilgi nenodzīvoja, jo tur visi tikai ēda, dzēra un uzjautrinājās, bet viņu, Hožu, mājās gaidīja bērni un citas rūpes. Sagribējās atpakaļ uz mājām.

Aiziedams Hoža nolēma pielietot viltu un slepus atstāja tur zābaku.

Pagāja kāds laiciņš, un atkal viņš sadomāja iegriezties paradīzē. Atnāca — bet šo nelaiž iekšā.

— Ielaidiet, — Hoža lūdzās, — es te, paradīzē, aizmirsu savu zābaku. Man tas tak ir jāpaņem!

Reiz Hoža palika bez naudas. Noskumis apsēdās pie pavarda un sāka gudrot, kā dzīvot tālāk. Izgudrojās visādi — bet kur lai nabags ķer naudu?

Ja allahs man neparādīs savu žēlsirdību un nepalīdzēs, mani bērni atkal ies gulēt tukšiem vēderiem. Cik jauki būtu, ja viņš atsūtītu simts zelta naudas gabalus, — Hoža skaļā balsī aizprātojās. — Bet, ja viņš atsūtītu kaut par vienu gabalu mazāk, es neņemtu šo naudu, — viņš vēl piebilda.

Šos vārdus noklausījās Hožas bagātais kaimiņš. Viņš sadomāja pārbaudīt: vai Hoža tik tiešām atteiksies no naudas, ja trūks viena zelta gabala?

Kaimiņš iesēja lakatiņā deviņdesmit deviņus zelta gabalus un iemeta pa dūmu lūku Hožas sakļā. Hoža vēl nebija paguvis izteikt savu vēlēšanos līdz galam, kad pēkšņi pie kājām kaut kas iešķindējās. Viņš pacēla lakatiņu, atsēja vaļā un redz: nauda! Hoža kļuva priecīgs un ķērās to skaitīt, taču saskaitīja tikai deviņdesmit deviņus zelta gabalus. Viņš aizvainots pasvieda naudu malā un sacīja:

— Ek, allah, tev tika žēl viena naudas gabala! Deviņdesmit deviņus es neņemšu.

Brītiņu pasēdējis. Hoža pārlika prātā un nosprieda, ka viņš veltīgi atsakās no tik lielas naudas.

Paņēma lakatiņu ar naudu atkal rokās un sacīja:

— Ko es velti uz allahu piktojos! Viņš man atsūtīja uz mata tik, cik lūdzu, jo lakatiņš arīdzan maksā vienu naudas gabalu. Iznāk, ka esmu dabūjis tieši simts zelta gabalus. Kā tūliņ to neaptvēru?

Izdzirdis šādu Hožas valodu, bagātais kaimiņš atskrēja pie viņa un sacīja:

— Hoža, atdod manu naudu, ko iemetu pa dūmu lūku!

Hoža izbrīnījies paskatījās kaimiņā.

— Paklau, kaimiņ, es tev naudu neesmu prasījis — es sarunājos ar allahu. Allahs man to atsūtīja. Ar viņu arī norēķināšos, līdzko varēšu. Bet tu manās un allaha darīšanās nebāz degunu!

Reiz naktī Hožas mājā ielavījās zagļi. Hoža dzird, ka šie jau okšķerē — meklē ko paņemamu, un viņš paslēpās vecā lādē. Zagļi pārmeklēja visas vietiņas, bet, izņemot cauru katlu, neko citu neatrada. Viens zaglis sadomāja ieskatīties lādē — varbūt tur kas atradīsies?

Viņš pacēla vāku, skatās — lādē tup paslēpies Hoža.

— Kālab tu še ielīdis? — zaglis vaicā.

Līdzko izdzirdu, ka jūs ielaužaties manā mājā, atcerējos, ka nekā laba pie manis neatradīsiet. Un tā aiz kauna paslēpos lādē.

Kopš seniem laikiem Kaukāza kalnu centrālajā daļā — Elbrusa pakājē dzīvo divas tautas: balkāri un karačaji, kas cēlušies, vietējām kalniešu ciltīm saplūstot ar alaniem, bulgāriem, kipčakiem, hazāriem. Abām tautām ir kopīga karačaju-balkāru valoda, kura pieder pie tjurku grupas, un rakstība, kas no 1936. gada izveidota uz krievu alfabēta pamata. Tagad balkāri dzīvo Kabardas — Balkārijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā, bet karačaji — Karačaju — Cerkesu autonomajā apgabalā.

Abām šīm tautām ir kopīga ne tikai etniskā izcelšanās, bet arī dzīves apstākļi, nodarbošanās, paražas. Un uz šā pamata izveidojusies arī kopīga folklora. Lai labāk varētu izprast tās morālās un praktiskās dzīves atziņas, ko pauž abu tautu mutvārdu daiļrade, mazliet aplūkosim seno balkāru un karačaju sadzīves un dabas apstākļu īpatnības, kuras guvušas atspogujojumu viņu pasakās.