Dažādi autori: Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

— Palaid mani atpakaļ jūrā, medniek! Varbūt es tev kādreiz noderēšu. Še, ņem manu zvīņu! Pasildi to virs uguns, un es tai pašā mirklī būšu klāt.

Neko darīt, mednieks palaida zivi atpakaļ ūdenī, bet zvīņu noglabāja kabata.

Magomets devās atpakaļ uz mežu, iegāja pašā biezoknī.

Te viņš ieraudzīja kokā caunu. Nomērķēja, bet nešāva — cauna bija pārlieku skaista!

— Lai jau paliek! — mednieks noteica, ielikdams bultu atpakaļ bultu makā.

— Tencinu tevi, — sacīja cauna cilvēka balsī. — Varbūt es tev kādreiz noderēšu. Še, ņem manu spalviņu un noglabā! Ja tev ievajadzēsies manas palīdzības, pasildi spalviņu virs uguns, un es tai pašā mirklī būšu klāt.

Neko darīt, mednieks noglabāja caunas spalviņu kabatā un gāja tālāk.

Viņš gāja, gāja pa mežu un negaidot redz — stāv sakļa. Magomets nopriecājās, atvēra vārtus, pasauca saimnieku.

Sakļā dzīvoja vientuļa, veca sieviņa. Sēdēja pie pavarda un sildījās. Aiz izsalkuma viņa tik tikko spēja parunāt.

Sieviņa saņēma viesi diezgan laipni. Pasūdzējās, ka pati esot izsalkusi un tālab nespējot viņu pacienāt.

— Nu jau trīs dienas nekā neesmu baudījusi, — vecenīte sacīja. — Un ne jau es vienīgā ciešu badu. Visos apkaimes ciemos ļaudis badojas trīs dienas nedēļā.

— Kālab tad tā? — mednieks vaicāja.

Vecenīte pastāstīja:

— Mēs drīkstam ēst tikai trīs dienas nedēļā. Bet atlikušās trīs aizliegts pat suņiem riet un lopiem ganīties ganībās. Un tikai tālab, ka cietsirdīgā kņaza meita šajās dienās spēlējas ar savu burvja spoguli, kurā redz visu, kas notiek pasaulē, un negrib, ka trīs dienas no vietas kāds kustētos un traucētu viņai rotāļāties. Kņaza meita ir dižen skaista, — vecenīte stāstīja tālāk. — Neredzēta skaistule. Jau deviņdesmit deviņi precinieki ir lūguši viņas roku, taču visi aizgājuši bojā.

— Vai viņi nolika galvas kā gļēvuļi? — mednieks vaicāja.

— Nē, labais ciemiņ, tie bija drošsirdīgi vīri… Katram, kurš vēlas dabūt skaisto kņaza meitu par sievu, ir jāslēpjas no viņas trīs dienas. Viņa iziešot pie tā, kuru nespēšot atrast. Bet, kuru viņa atrod, tā galvu uzdur uz mietu žoga.

— Tad es iešu precībās pie jūsu kņazā meitas, — mednieks sacīja.

— Pielūko, ka neesi simtais, kura galva tiks uzdurta uz mietu žoga, — vecenīte nobrīdināja.

— Kam jānotiek, tā neizbēgt, — mednieks atbildēja. — Nevaru tak pamest ļaudis nelaimē!

Tā pateicis. Magomets devās uz kņaza pili. Ieraudzījusi mednieku, kņaza meita skali sacīja:

— Šim mūsu viesim ir skaista galva. Arī tā greznos mietu žogu.

Dzirdēdams šādus viņas vārdus, mednieks sacīja:

— To mēs vēl redzēsim, kur atradīsies mana galva. Tai arī uz maniem pleciem nav slikta vieta. Un tagad es, kņaze, esmu gatavs izpildīt visus tavus noteikumus.

— Labi, — kņaza meita atbildēja, — šodien paslēpies, bet tikai kārtīgi. Rīt no rīta es tevi atradīšu un ieraudzīšos tavai galvai vietu uz asā mietu žoga.

Vakarā mednieks sakūra mežā ugunskuru, sadabūja ērgļa spalvu, pasildīja to virs uguns — un ērglis tūliņ bija klāt.

— Kas tev atgadījies, medniek? — ērglis vaicāja. — Ko varu palīdzēt?

— Paslēp mani tā, lai viltīgā kņaza meita trīs dienas nespētu atrast.

Ērglis satvēra Magometu un pacēlās debesīs. Augstu uz klints ērglim bija ligzda. Tajā viņš paslēpa mednieku.

No rīta pamodusies, kņaza meita sāka meklēt. Viņa paņēma rokās spoguli un pagrieza to uz kalnu pusi. Kņaze aplūkoja mežus un upes, bet mednieku neatrada. Tad viņa pagrieza spoguli pret debesīm. Pārmeklēja sauli, mēnesi, zvaigznes, nonāca līdz biezajiem mākoņiem un te ieraudzīja ērgli, kas ar spārniem bija pārsedzis savu ligzdu. Kņaze pamanīja no spārna apakšas lienam ārā bašlika [8] Bašliks — vilnas auduma kapuce ar gariem galiem. stūrīti.

— Tad re, kur tu esi paslēpies! — viņa iesaucās.

Ko lai dara? … Mednieks nostājās kņaza meitas priekšā.

— Nu labi, pamēģini vēlreiz paslēpties, — cietsirdīgā kņaze sacīja. — Bet ielāgo — tikai trīs reizes tu drīksti to darīt.

Kur lai mednieks paslēpjas?

Viņš atkal aizgāja uz mežu, sakūra ugunskuru, sadabūja kazas vilnas sprogu un to pasildīja virs uguns. Meža kaza tūliņ bija klāt.

— Esmu gatava tev palīdzēt, labais medniek, — viņa sacīja.

— Paslēp mani uz trim dienām tā, lai viltīgā kņaza meita nespētu atrast, — mednieks palūdza.

— Turies, medniek, man aiz ragiem, pie tam cieši, cieši!

Vienā mirklī kaza viņu aizveda pāri kalniem un mežiem, jūrām un upēm uz augstu klinti, kur paslēpa viņu alā, bet pati aizsegdama notupās alas priekšā.

No rīta kņaza meita piecēlās un sāka meklēt. Paņēmusi rokās spoguli, viņa pagrieza to pret debesīm — pārmeklēja sauli, mēnesi un zvaigznes. Tad sāka pārmeklēt mežus un upes, pārlūkot kalnus. Te augstas klints galā viņa ieraudzīja kalnu kazu, kas notupusies aizsedza alas ieeju. Bet pa spraudziņu viņa pamanīja pelēku apmetņa malu. Kā gan kaza bija tik neuzmanīga!

— Ei, puis! — kņaza meita iesaucās. — Lien ārā no alas un teci šurp! Mans mietu žogs jau sen tevi gaida.

Ko lai dara?… Mednieks nostājās kņaza meitas priekšā.

— Pamēģini vēl trešo, pēdējo, reizi noslēpties, — kņaza meita atvēlēja. — Kazi, tev palaimējas!

Kurp mednieks lai dodas? Viņš no jauna aizgāja uz mežu. Tur atkal sakūra ugunskuru, sadabūja zivs zvīņu, pasildīja to virs uguns. Un viņa priekšā nostājās zivs.

Mednieks viņai izsūdzēja savas bēdas.

— Seko man pakaļ, — zivs sacīja.

Viņa aizveda mednieku pie jūras. Tur pati — plaukš! — ūdenī un pēc brītiņa iznira laukā, vezdama lielu zivi. Lielā zivs ieplēta rīkli labi platu un norija mednieku. Tad ienira dzelmē līdz pašam jūras dibenam un nogūlās smiltīs.

No rīta kņaza meita piecēlās, paņēma rokās spoguli un pagrieza to vispirms pret kalniem, tad pret debesīm, lai pārmeklētu sauli, mēnesi, zvaigznes; pēc tam pārlūkoja mežus un upes. Viss veltīgi. Pēdīgi viņa sāka pārmeklēt ūdens atvarus un visdziļākajā jūras dzelmē pamanīja lielo zivi. Kņaza meitai šī zivs likās diezgan aizdomīga, un viņa ilgāk aizkavējās pie tās ar spogulīti.

Te zivs nožāvājās, un tās vēderā kņaza meita ieraudzīja mednieku.

— Skat, kur tu esi paslēpies, puis! — viņa priecīga iesaucās.

— Nāc vien laukā no savas slēptuves!

Ko darīt? … Mednieks devās uz kņaza pili.

— Saki — kurš miets tev vislabāk patīk? — zobodamās vaicāja kņaza meita. — varbūt šis? vai, re, šis? — bet pati, tā runādama, nenovērš no puiša acu.

— Nedzīvai galvai katrs miets ir derīgs. Lūdzu, atvēli man vel reizīti paslēpties, — mednieks sacīja.

— Labi, — kņaza meita bija ar mieru, — paslēpies!

Kurp lai dodas mednieks? Viņš atkal aizgāja uz mežu. Tur atkal sakūra ugunskuru, sadabūja caunas spalviņu, pasildīja to virs uguns. Un cauna mirklī bija klāt.

— Es esmu šeit, — viņa smalki iepīkstējās.

Mednieks izstāstīja caunai par savu bēdu, un cauna viņam sacīja:

— Tevi noslēpt no kņazes acīm nav viegli. Bet es pamēģināšu … Paņem mani aiz ausīm un ar spēku velc uz savu pusi.

Mednieks tā izdarīja, kā cauna lika. Un kas notika? … Cauna nometa ādu, un tai apakšā pavizēja zelta vilna.

Tagadiņ ielien manā ādā un izliecies par beigtu. Nemaz nekusties. Es tevi atstāšu kņaza pils priekšā. Iegaumē — nekusties! Un gaidi, kas notiks.