Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

“Paldies, Lūkas. Vai vēl kas?” Mācītājs paskatījās uz viņu. Lūkass atbildēja uz viņa laipno, gaismas pilno skatienu ar smaidu.

“Nē, tas bija viss. Ak jā, ir ieradies jūsu brālis.”

“Nils? Viņš ir šeit?”

Lūkass pamāja ar galvu.

“Viņš ieradās īsi pirms dievkalpojuma. Es palūdzu, lai viņš uzgaida dārzā aiz mājas.”

“Labi, Lūkas, labi. Saki, lai viņš nāk iekšā.”

Lūkass paklanījās un izgāja pasaukt viesi.

“Kāpēc tu man liki tik ilgi gaidīt? Es taču teicu, ka šī ir svarīga lieta.”

Arī Simona brālis Nils bija augsti stāvoša persona Baznīcas biedru starpā. Lūkass ar viņu iepazinās Sorlandetas teltī, tomēr par spīti tam, ka viņš bija Baznīcas rindās tikpat ilgi, cik Lūkass, Nils nebija spējis kļūt par mācītāja labo roku. Lūkass zināja, ka viņa iecelšana par mācītāja palīgu izsauca ķildīgas un neapmierinātas balsis; daudziem likās, ka šis amats bija lemts Nilam, taču, kā jau ierasts, neviens neapstrīdēja mācītāja lēmumu. Galu galā, viņam bija uzticēta debesu atslēga.

“Tu zini, ka mācītājam ir jāpalīdz iesācējiem. Viņš tevi tagad var pieņemt.”

“ Lux domus ,” nomurmināja brālis ar īsajiem matiem.

“ Lux domus .” Lūkass pasmaidīja un aicināja viņu sev līdzi.

Viņiem ieejot telpā, mācītājs piecēlās kājās. Viņa viesis paklanījās un piegāja tuvāk vecākajam brālim. Noskūpstīja viņa roku un abus vaigus.

“Apsēdies, apsēdies, manu brāli,” mācītājs teica un apsēdās savā krēslā aiz rakstāmgalda.

Nils uzmeta ātru skatienu Lūkasam.

“Vai man iziet?” Lūkass nekavējoties apvaicājās.

“Nē, nē, paliec.”

Mācītājs ar paviršu žestu lika Lūkasam apsēsties; viņš bija viens no iniciētajiem, nav nekāda iemesla likt viņam iet prom.

Lūkasam likās, ka mācītāja lēmums izsauc Nilā zināmu devu aizkaitinājuma, bet viņš neko neteica.

“Kā jums visiem tur augšā klājas?” mācītājs jautāja, kad viņi bija apsēdušies.

“Viss ir kārtībā.” Brālis pamāja ar galvu.

“Un žogs?”

“Lielākā daļa jau ir pabeigta.”

“Vai tas būs tik augsts, cik runājām?”

“Jā.” Brālis atkal piekrītoši pamāja ar galvu.

“Tad, kāpēc tu esi šeit?”

“Kā tu to domā?”

“Kāpēc tu esi šeit, ja tur ir darbs darāms?”

Nils atkal uzmeta ātru skatienu Lūkasam. Šķita, ka viņam ir kas sakāms, bet viņš to neuzdrīkstējās darīt Lūkasa klātbūtnē.

“Draudze gandrīz zaudēja vienu biedru,” galvu pieliecis, viņš visbeidzot nomurmināja: viņš izskatījās nokaunējies.

“Kā to saprast: “zaudēja biedru”?”

“Mums bija nelaimes gadījums ar vienu no jaunākajiem biedriem.”

“Kas tas par “nelaimes gadījumu”?”

“Vienkārši nelaimes gadījums. Kļūda. Tagad viss ir kārtībā.”

“Kurš tas bija?”

“Rakele.”

“Labā Rakele? Mana Rakele?”

Brālis pamāja un nolieca galvu vēl zemāk.

“Vienu nakti viņa vienkārši pazuda. Bet tagad viņa ir ar mums.”

“Tātad viss ir kārtībā?”

“Jā, viss ir kārtībā.”

“Tad es jautāšu tev vēlreiz, manu brāli: kāpēc tu esi ieradies, ja tev augšā ir darāms darbs?”

Nils pacēla acis uz mācītāju, savu lielo brāli. Lai gan Nilam bija jau pāri piecdesmit, viņš izskatījās gluži kā tēva norāts puika.

“Tu teici, lai tevi informē par notiekošo.”

“Ja viss ir kārtībā, tad viss ir kārtībā, vai tad ne?”

Nils paklausīgi māja ar galvu.

“Būtu vieglāk, ja mums būtu telefons,” viņš pēc īsa brīža uzmanīgi noteica.

Mācītājs atgāzās krēslā un salika abu roku pirkstgalus kopā.

“Vai tev ir vēl kādi ieteikumi? Vēl citi viedokļi? Vai tevi neapmierina tas, ko Dievs tev ir devis?”

“Nē, nē… Tas nav tas, ko… Es tikai gribēju…”

Nils nezināja, ko teikt, un viņa seja kļuva sarkana. Mācītājs viegli pašūpoja galvu, un telpā izpletās dīvains klusums. Lūkasam tas nesagādāja nekādas problēmas – viņš vienmēr bija mācītāja pusē – taču mācītāja brālis jutās neveikli, un viņš to bija pelnījis. Kā viņš uzdrošinās apstrīdēt mācītāja pavēles? Brālis piecēlās kājās, viņa skatiens joprojām bija vērsts uz grīdu.

“Vai jūs sestdien atbrauksiet?”

“Mēs sestdien būsim klāt.”

“Labi. Tad līdz sestdienai.” Brālis pamāja un izgāja ārā.

“ Lux domus ,” Lūkass noteica, kad telpā bija palicis tikai viņš un mācītājs. Tas viņam patika visvairāk: tikai viņi abi divi.

Mācītājs pasmaidīja un paskatījās uz viņu.

“Vai, tavuprāt, mēs izdarījām pareizi?”

“Pilnīgi noteikti,” Lūkass sacīja.

“Reizēm es neesmu tik drošs,” mācītājs teica un atkal salika pirkstu galus kopā.

“Man ir kas sakāms,” Lūkass sacīja.

“Kas par lietu?”

“Jūs taču zināt, ka mans darbs ir rūpēties par jums.”

“Vai tā, Lūkas? Vai tā ir?” Mācītājs smaidīja.

Lūkass viegli nosarka. Viņš ļoti labi pazina mācītāju. Viņš pazina viņa balsi. Viņš zināja, ka mācītājs viņu tikko uzslavēja.

“Es nezinu, vai jūs esat informēts, taču mums varētu būt problēma saistībā ar baznīcēniem.”

“Tu domā šo draudzi?”

“ Jā, ar iesācējiem.”

“Un, kas tā ir par problēmu?”

“Tas, saprotams, ir jūsu lēmums, jo es esmu šeit tikai, lai ziņotu, ko redzu, un rūpētos par jums.”

“Jā, tieši tā, Lūkas, un es to augsti novērtēju.”

Pirms turpināt tālāk Lūkass viegli ieklepojās.

“Vienai no mūsu regulārajām atbalstītājām ir diezgan nevēlami radu raksti.”

Mācītājs pakratīja galvu.

“Nu, tu runā mēlēs, Lūkas. Saki, kas tev uz sirds. Saki visu, kā ir.”

“Pavecāka dāma ratiņkrēslā, ar brillēm… viņa parasti sēž aizmugurē.”

“Hildura?”

Lūkass pamāja. “Kas ir ar viņu?”

“Viņa ir Holgera Munka māte.”

“Kā māte?”

“Holgera Munka. Viņš ir policists.”

“Ak tā? Es nezināju.”

Lūkass nedaudz samulsa, jo viņš zināja, ka mācītājs ir dzirdējis par Holgeru Munku, taču viņš cieta klusu.

“Hildura ir viņa māte,” viņš turpināja.

“Un kā gan tas varētu mums radīt problēmas?”

“Es tikai gribēju, lai jūs to zinātu.”

“Vai tu tagad domā par aploksnes saturu?”

Lūkass uzmanīgi pamāja ar galvu.

“Liels paldies, Lūkas, taču, manuprāt, mums nav nekāda iemesla satraukties par Holgeru Munku. Mums pašlaik ir daudz svarīgākas lietas darāmas, vai ne?”

“Tā gan.” Lūkass piecēlās.

“ Lux domus , mans draugs.” Mācītājs viņam draudzīgi uzsmaidīja.

“ Lux domus ,” Lūkass atbildēja viņam ar smaidu.

Viņš zemu paklanījās un, nesakot ne vārda, izgāja no mācītāja kabineta.

Mīa Krīgere sēdēja savā kabinetā un knibinājās ap tabletēm, ko glabāja bikšu kabatā. Viņa bija sev apsolījusi, ka neņems nevienu sev līdzi, atstās visas mājā uz salas līdz brīdim, kad atgriezīsies pēc lietas atrisināšanas, kad viņai tās atkal vajadzēs, taču tas nebija izdevies. Katram gadījumam viņa bija iebāzusi pāris tablešu kabatā. Tagad viņa no visas sirds gribēja vienu iedzert. Viss ķermenis niezēja. Viņa bija aizmirsusi, kā tas ir, kad tieši jāsaskaras ar reālo pasauli. Viņa bija to aizstūmusi tālu prom no apziņas. Galu galā viņa nebija domājusi, ka vēl ilgāku laiku nāksies ar to sadzīvot, taču tad bija ieradies Holgers Munks un izjaucis viņas plānus.