Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

Munks atkal klikšķināja tastatūras taustiņus, un parādījās laikrakstos publicētās fotogrāfijas. Munks iedzēra malku no minerālūdens Farris pudeles un turpināja.

“Kleitas ir leļļu apģērba kopijas, kas īpaši izgatavotas meiteņu izmēriem. Ja slepkava tās izgatavoja pats, tad tās mums droši vien nesniegs nekādu noderīgu informāciju, tomēr ir varbūtība, ka viņš vai viņa izmantoja kādu trešo cilvēku, kas nezināja, kādam mērķim drēbes tiks izgatavotas. Tāpēc esam vērsušies pie laikrakstiem, cerībā, ka kāds drēbes atpazīs. Pagaidām vēl nav nekādu ziņu, Anete, vai ne?”

Munks pagriezās pret blondo sievieti.

“Nekādu,” Anete atbildēja. “Bet vēl ir pāragri ko teikt.”

“Jā, protams,” Munks piekrītoši pamāja ar galvu. “Tiem, kas nezina, Anete ir saikne starp mums un Policijas pārvaldi Grenlannē. Visa saziņa iet caur viņu; mēs negribam nekādu informācijas noplūdi mūsu galā. Tāpēc jau arī mēs šeit slēpjamies, vai ne, Kim?”

“Es biju domājis, ka tas ir tāpēc, lai tu varētu smēķēt uz terases, vai es esmu kļūdījies?”

No mazās cilvēku grupiņas atskanēja apslāpēti smiekli.

“Paldies, Kim. Uzmanies, ka nedabū ar durvīm, kad iesi ārā. Taču, runājot nopietni, es nevaru vien pienācīgi uzsvērt, cik tas ir svarīgi: mēs ne ar vienu nerunājam. Ne ar presi. Ne ar saviem kolēģiem Grenlannē. Ne ar ģimeni, draugiem, sievām, draudzenēm, dzīvokļu biedriem, mīļākajiem vai, Kim, tavā gadījumā, tavu suni.”

Atkal šur tur kāds iesmējās. Gabriels Merks paskatījās visapkārt, viņš nespēja saprast, kā cilvēkiem varēja ienākt prātā smieties šādos apstākļos, taču tad viņš apjauta, ka tas bija viss, ko viņi varēja darīt. Emocionāli distancēties. Viņiem vajadzēja distancēt sevi no notikušā. Ja viņi to nedarītu, tad nespētu loģiski domāt un darīt savu darbu.

Nedod jūtām vaļu. Neļauj sev emocionāli iesaistīties notikušajā.

Viņš dziļi ieelpoja un mēģināja smieties līdzi, taču nespēja izdvest nevienu skaņu.

“Mums zināmā informācija,” Munks turpināja, “paliek pie mums. Mums tiks sniegta visa nepieciešamā palīdzība. Vajag tikai Anetei palūgt. Ja kaut kas ir vajadzīgs, runājiet ar Aneti. Mums ir piešķirti neierobežoti resursi.”

“Ko tas nozīmē “neierobežoti?”” Kims jautāja.

“Ka nav nekādu ierobežojumu,” Munks noteica. “Virsstundas, transports, tehnoloģijas, cilvēkresursi – šī izmeklēšana nav tikai mūsu un Grenlannes prioritāte, šī lieta attiecas uz visu valsti. Pavēles nāk no paša augstākā līmeņa, un es ar to nedomāju Mikelsonu.”

“Tieslietu ministrs?” jautāja viens no vīriešiem, par kura vārdu Gabriels nebija drošs, ka bija to pareizi sadzirdējis.

Viņam bija skūta galva, un viņš izskatījās pēc noziedznieka.

Filmās viņš varētu spēlēt slikto puisi.

“Jā, un vēl citi,” Munks pamāja.

“Premjerministrs?” vīrietis turpināja.

“Jā, premjerministra birojs ir informēts,” Munks sacīja.

“Vai tik šogad nav vēlēšanu gads?” vīrs ar skūto galvu atplauka platā smaidā.

“Karij, katru gadu ir vēlēšanu gads.” Kims pasmaidīja.

Karijs. Tad tā viņu sauca. Gabriels bija domājis, ka viņš ir Kari. “Man ir nospļauties, ko jūs abi domājat par premjerministru,” Munks turpināja jau skarbākā tonī. “Tās divas meitenes varēja būt mūsu meitas, un mēs neesam vienīgie, kas tā jūtas – visa valsts tā jūtas, paskatieties internetā, paskatieties ziņās. Visa valsts sēro, mēs visi esam šokā. Mēs izmeklējam šo lietu ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu taisnīgumu meiteņu ģimenēm. Šī ir ārkārtas situācija, cilvēki baidās par savu bērnu dzīvībām, tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kāda, Karij, ir tava politiskā nostāja: vienota valdība atbalsta šo izmeklēšanu ar neierobežotiem resursiem. Mūsu darbs nav analizēt politiskos motīvus, mums ir jāatrod slepkava. Tas ir mūsu darbs, vai skaidrs?”

Uz mirkli atmosfēra telpā jūtami saspringa. Karijs vairs neko neteica un, viegli pieliecis galvu, klēpī spēlējās ar saviem pirkstiem. Tādu Munka šķautni Gabriels vēl nebija redzējis. Gan telefona sarunās, gan viņa kabinetā viņš bija neticami laipns un mierīgs, jauks kā tāds liels rotaļu lācis. Tagad viņš vairāk izskatījās pēc grizlilāča. Biedējošas bija viņa acis, un biedējoša bija viņa apņēmība. Gabrielam palēnām kļuva skaidrs, kāpēc tieši Munks šeit bija galvenais un nevis kāds cits.

“Kā jau jūs redzat, Mīa ir atgriezusies,” Munks šoreiz turpināja savā jau ierastajā labajā garastāvoklī.

“Sveiciens vēlreiz,” Mīa Krīgere sacīja, kas visu prezentācijas laiku bija klusi sēdējusi, bet tagad piecēlās un piegāja pie projektora.

“Paldies jums visiem. Ir patīkami atkal būt šeit.”

Gabriels paslepus uzmeta skatienu Mīai; viņam bija bail, ka skatās uz viņu pārāk bieži, bail, ka viņš nevarēs vien beigt blenzt. Viņam no visa notiekošā sāka griezties galva. Paulīnes un Johannes līķi, kas karājās kokos, un tagad pati Mīa Krīgere stāvēja pāris metru attālumā. Gabriels Merks nebija vienīgais Mīas Krīgeres pielūdzējs. Mīai Krīgerei bija pat dažas Facebook fanu lapas. Varbūt tagad vairs nebija, viņš nebija par to drošs, bet kādreiz viņai bija. Viņš bija gribējis dažām no tām uzspiest Like pogu, tomēr kā hakeris Gabriels Merks zināja, ka tiešsaistē no viena klikšķa varēja izsekot visām tavām aktivitātēm, tāpēc viņš ļoti uzmanījās. Baumoja, ka Mīa Krīgere bija kalusi plānus nošaut māsas draugu narkomānu; laikraksti pēc tam nedēļām ilgi rakstīja par šo lietu, līdz to aizēnoja citi notikumi. Ja viņš pareizi atcerējās, tad galīgajā policijas ziņojumā tika secināts, ka Mīa Krīgere neesot pārkāpusi nevienu likumu, tomēr par spīti visam viņa uz laiku bija nozudusi.

Tieva meitene ar piķa melniem matiem, kurai mugurā bija melns ar baltu svīteris ar nolokāmu apkakli un pieguļošas melnas bikses ar rāvējslēdzējiem uz lieliem. Viņa izskatījās pārgurusi, viņas acis bija nespodras, un viņa bija daudz tievāka, nekā laikrakstos redzamajās fotogrāfijās. Mīa Mēnesstars. Tā bija viņas iesauka internetā. Tas bija ņemts no kādas Gabrielam nezināmas multiplikācijas filmas, kas uzņemta, pirms viņš bija dzimis, taču viņš bija pārliecināts, ka tās nosaukums bija “Sudraba bulta”. Viens no tēliem šajā filmā bija ļoti pievilcīga indiāņu meitene vārdā Mēnesstars, un tika runāts, ka 80tajos gados visi puiši bija viņā slepeni iemīlējušies.

Tik un tā viņš nespēja neskatīties uz viņu. Mīa Krīgere. Iespējams, ka viņas pievilcība slēpās faktā, ka Norvēģijā nebija daudz slavenu noziegumu izmeklētāju. Skaista, jauna, talantīga norvēģu meitene ar zilām acīm, kas izskatījās pēc indiānietes, bija ierauta milzīgā skandālā: perfekts tenku avīžu materiāls. Viņš neko nevarēja darīt, ka tagad izjuta pret viņu žēlumu. Viņa tik tiešām izskatījās pārgurusi. Viņas tievās kājas bija ieautas lielos motociklista zābakos ar sprādzēm, kas grabēja pie katras viņas kustības. Ap vienu roku viņai bija sudraba rokassprādze ar piekariņiem un ap otru – ādas aukliņa. Interneta tērzētavu forumos cirkulēja stāsti par abiem priekšmetiem. Sudraba rokassprādze esot dāvana no viņas māsas, kas nomirusi no narkotiku pārdozēšanas. Ādas aukliņu viņa esot paņēmusi no kāda latviešu vīrieša, kuru turēja aizdomās par jaunas meitenes nogalināšanu, ko viņš bija nelegāli ievedis Norvēģijā kā seksa verdzeni. Tas esot bijis Mīas karjeras pirmsākumos, un latvietim esot izdevies viņu iežēlināt. Viņa atļāvusi viņam nopratināšanas laikā sēdēt bez roku dzelžiem. Viņš esot uzbrucis ar galdnieka nazi, kas bijis paslēpts vienā no zābakiem. Ar asinīm noplūdušu seju, viņai esot izdevies uzveikt vīrieti, un pēc tam ar to pašu nazi viņa esot pārgriezusi ādas aukliņu, kas bija ap vīrieša roku. Viņa to valkājot, lai atgādinātu sev, ka nedrīkst būt vāja. Uzbrukumā viņa gandrīz esot zaudējusi aci. Gabriels no savas vietas varēja saskatīt rētu. Baumas un nostāsti. Grūti pateikt, kas bija patiesība un kas ne, bet tas tik un tā bija aizraujoši. Tagad viņa stāvēja tepat viņa priekšā. Un viņi būs kolēģi.