Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

Viņš kļuva par Nationaltheatret aktieri pirms gandrīz astoņiem gadiem. Par viņa Estragona attēlojumu Semjuela Beketa “Gaidot Godo” Dagbladet bija paziņojis, ka “ir dzimusi zvaigzne”, un kopš tā brīža viņš vairumā gadījumu bija spēlējis tikai galvenās lomas, vismaz sākumā. Viņš spēlēja Romeo. Viņš spēlēja Pēru Gintu. Un tagad uz lielās skatuves Šekspīra “Hamletu”. Viņš bija cerējis, ka iegūs titullomu. Hamlets. “Būt vai nebūt.” Taču tā vietā viņš spēlēja Horāciju. Hamleta loma bija piešķirta Trondam-Espenam, jo, jā, kāpēc gan nē? Lai gan viņš tā arī nesaprata, kāpēc. Nebija nekādu šaubu, ka viņš bija daudz talantīgāks aktieris.

Ak Dievs…

Viņš bija ļoti aizskarts. Strādāt Tronda-Espena ēnā. Nolāpītais Horācijs, tēls, ko teju ikviens ignorē; ja godīgi, vienīgi Hamletam ienāca prātā ar viņu runāt. Atrasties uz skatuves, noliekt galvu, izturēties pret Trondu-Espenu kā pret karali – nē, tas bija absolūti nepieņemami. Benjamiņš Bāhe piecēlās un vēroja savu augumu spogulī. Viņš tik tiešām bija ļoti pievilcīgs. Tas nedaudz uzlaboja viņa garastāvokli. Viņa vingrojumu kompleksam bija labi rezultāti. Tāpat kā jogai. Un ādas procedūrām: viņš nespēja saskatīt nevienu pašu trūkumu.

Viņš atkal apsēdās un turpināja veikt balss iesildīšanos, kad no iekšējā telefona izsprakšķēja režisora palīdzes balss.

“Dāmas un kungi, esam gatavi sākt trešo cēlienu. Hamlets. Hamlets, trešais cēliens no paša sākuma, sākam pēc piecām minūtēm.”

Benjamiņš Bāhe meta balss vingrinājumiem mieru, izgāja no ģērbtuves un devās uz lielo skatuvi.

Gabriels Merks sēdēja sanāksmju telpas aizmugurē un gaidīja sapulces sākumu. Viņš bija ar visiem sasveicinājies, visiem pēc kārtas paspiedis roku, teicis “sveiki”, “sveiki”, tomēr viņam bija grūtības atcerēties visus vārdus. Tur bija Kims, kuru viņš bija saticis uz ielas, un sieviete ar gariem, blondiem matiem vārdā Anete, tad vēl trīs jaunāki vīrieši, kuru vārdus viņš neatcerējās, un viens vecāks vīrietis, kuru sauca… Ludvigs, ja?

Telpā ienāca Holgers Munks un tūlīt aiz viņa arī Mīa Krīgere. Mīa apsēdās priekšā, bet Holgers tikmēr ieslēdza projektoru un pievienoja to savam datoram.

“Tā, esiet visi sveicināti. Šodienas sapulce ir pirmā, kad esam visi kopā. Visa komanda, un tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Mums šeit ir arī pāris jaunu seju – laipni aicināti; tie, kam šī nav pirmā reize, palīdziet, lūdzu, jaunpienācējiem iekārtoties, lai mēs visi varam strādāt ar pilnu jaudu. Mēs atradām Paulīnes Olsenas līķi pirms desmit dienām un Johannes Langes – pirms astoņām dienām. Sākumā mēs rūpīgi cenzējām plašsaziņas līdzekļus šajā sakarā, taču esam nolēmuši izmantot presi savā labā. Pieļauju, ka visi ir redzējuši, ka šodien atklātībā nodevām fotogrāfijas ar drēbēm, kas meitenēm bija mugurā atrašanas brīdī.”

Holgers uz brīdi apklusa un paskatījās uz klātesošajiem. Gabrielam Merkam likās, ka viņš aiz nopietnā acu skatiena pamanīja nelielu smaidu.

“Mums īstenībā vajadzētu atzīmēt atgriešanos Mariboesgātes ielā,” Munks piebilda. “Taču, kā jau zināms, pašlaik mums ir daudz svarīgākas lietas darāmas, tā ka svinības vajadzēs atlikt.”

Gabriels paraudzījās sev apkārt. Par spīti drūmajam noskaņojumam viņš redzēja smaidus un pāris apmierinātu seju. Nebija nekādu šaubu, ka šī komanda priecājās par iespēju atkal strādāt kopā.

“Daži no jums šeit ir jau no pašiem pirmsākumiem, bet, tā kā mums ir arī jaunpienācēji, tad es informēšu par visu. Piebildīšu, ka informācija ir pieejama arī PDF formātā uz servera, kas uzsāks darbu pēc neilga laika. Lūgums visiem dalīties ar informāciju, un ar to es tik tiešām domāju pilnīgi visu, ko jūs atklājat šīs izmeklēšanas laikā; lūdzu to augšupielādējiet serverī, lai tā ir visiem pieejama. Lietas tādā veidā iet ātrāk uz priekšu, un vēlāk ir vieglāk sagatavot ziņojumus.”

Munks noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās pirmais viņa PowerPoint prezentācijas slaids. Tās nebija tās pašas divu leļļu kleitiņu fotogrāfijas, kas bija publicētas laikrakstu pirmajās lappusēs. Šajās fotogrāfijās abas pazudušās meitenes bija redzamas minētajās leļļu kleitās, katra pakārta savā kokā. Gabriels Merks nekad nebija redzējis neko tamlīdzīgu. Tajā brīdī viņš pēkšņi apjauta, uz ko bija parakstījies. Tā nebija nekāda kinofilma. Tas nebija kārtējais TV raidījums. Tas bija pa īstam. Tās divas mazās meitenītes bija mirušas. Kāds bija viņas nogalinājis. Viņas vairs neelpoja. Viņas vairs nekad nerunās. Nekad nesmaidīs. Viņas nekad nesāks iet skolā. Gabriels Merks centās saglabāt mieru un neļāva sev novērsties no fotogrāfijām, lai arī viņam metās nelaba dūša. Viņš uztraucās, ka tā jau ir pamanāma. Ģībšana viņa pirmās sapulces laikā – tas nebūtu labi.

“Paulīne Olsena un Johanne Lange,” Munks sacīja. “Abas sešus gadus vecas. Abas rudenī gatavojās uzsākt skolas gaitas. Paulīne tika izsludināta meklēšanā pirms četrām nedēļām. Johanne pirms trīs nedēļām.”

Vēl vairāk fotogrāfiju, dažas kartes.

“Paulīne pazuda no Skojenas Baznīcas bērnudārza un tika atrasta Maridalenā. Johanne pazuda no Lilles Ekebergas bērnudārza un tika atrasta Krokskogenā, netālu no Hadelandsveienas. Ir grūti noteikt viņu nāves brīdi, taču pierādījumi liecina, ka, pirms meitenes tika saģērbtas šajos kostīmos un atstātas vietās mūsu atrašanai, abas kādu laiku turētas kā gūsteknes.”

Munks atkal noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās jauni attēli. Gabriels nespēja skatīties uz tiem un sāka vērot grīdu un savus apavus.

Mīļais Dievs. Uz ko viņš bija parakstījies? Šīs meitenes bija mirušas. Reālajā dzīvē. Groteskas spēles upuri .

Viņš no visas sirds vēlējās būt atpakaļ savā gultā; viņš juta, ka pāris minūšu laikā viņa dzīve ir mainījusies. Viņš vēlējās kaut nekad nebūtu redzējis tās fotogrāfijas. Kaut viņš nekad nebūtu zinājis, ka tādi cilvēki eksistē. Cilvēki, kas spēj paveikt tādus noziegumus. Viņš piepeši sajutās pilnīgi nomākts. Viņu pirmo reizi mūžā pārņēma tādas skumjas. Protams, viņš zināja, ka tādas lietas notiek, un tomēr kāda viņa būtības daļa atteicās tam ticēt. Šis likās pārāk nereāli – nē, tas bija pārāk reāli, tā bija asiņaina un brutāla realitāte visā tās godībā. Gabriels dziļi ieelpoja un ļoti centās mierīgi sēdēt.

“Nav konstatētas seksuāla uzbrukuma pazīmes,” Munks turpināja. “Meitenes ir nesen nomazgātas, viņu nagi ir apgriezti un iztīrīti, mati saķemmēti. Abām meitenēm ap kaklu bija Norvēģijas aviolīnijas zīmīte. “Es ceļoju viena.” Abām uz muguras bija skolas somas. Abas nogalinātas, pārdozējot anestezējošu līdzekli. Nav nekādu šaubu, ka mums ir darīšana ar vienu un to pašu slepkavu un ka abas nolaupīšanas un slepkavības bija rūpīgi izplānotas. Paulīni atrada vīrietis vārdā Valters Henriksens – ir iepriekš tiesāts, bet nekas tāds, pirms pāris gadiem divas reizes pieķerts braucam reibumā – taču mums nav iemesla domāt, ka viņš varētu būt iesaistīts. Johannu atrada divi brāļi, Tobiass un Torbens Iverseni, vecākajam trīspadsmit un jaunākajam septiņi gadi. Puišu patēvs Mikaels Franks ir iepriekš nonācis policijas redzeslokā. Notiesāts uz sešiem mēnešiem par nelieliem pārkāpumiem, taču arī šeit nav iemesla domāt, ka kāds no viņiem būtu iesaistīts. Nozieguma vietas tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju aptaujāšana nav devusi rezultātus, tomēr, kā jums jau zināms, ir pamanīta automašīna, kas vēlāk varētu mums būt aktuāla, balta Citroen markas automašīna, ražošanas gads nav zināms.”