Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

Mīa Krīgere aplika roku sev apkārt un runāja klusām un piesardzīgi; Gabrielam vajadzēja sasprindzināt dzirdi, lai varētu viņu saklausīt.

“Lielākajai daļai no jums jau ir zināma visa mūsu rīcībā esošā informācija. Tagad pievērsīsimies dažām lietām, ko jūs vēl nezināt, kas, mūsuprāt, ir ļoti svarīgas.”

Mīa piespieda Holgera datora taustiņu, un uz projektora parādījās cita fotogrāfija.

“Atrašanas brīdī meitenēm uz muguras bija skolas somas. Skolas somās bija skolas grāmatas. Uz grāmatu vākiem bija uzrakstīti vārdi. Uz Johannes Langes grāmatām bija rakstīts “Johanne Lange”.

Tomēr uz Paulīnes grāmatām bija rakstīts “ Toni J. W. Smith ”.

Uz projektora parādījās nākamā fotogrāfija.

“Kāpēc?”

Mīa Krīgere īsi pasmaidīja.

“Paldies, Karij, tikpat pacietīgs kā vienmēr. Prieks tevi atkal redzēt.”

“Ļauj Mīai pabeigt,” Munks saērcināti noteica.

“Tātad uz Johannes grāmatām bija rakstīts vārds “Johanne Lange”. Bet uz Paulīnes grāmatām – “ Toni J. W. Smith ”. Kā jau esat pamanījuši, nekas šajos noziegumos nav nejaušs. Viss izskatās izplānots līdz sīkākajai detaļai. Slepkava zināja, ko viņš dara, viņš zināja meiteņu vārdus, mums ir iemesls domāt, ka pirms nolaupīšanas viņš ilgu laiku ir viņas vērojis – un par to runāsim nedaudz vēlāk – taču, kā jau es teicu…”

Mīa Krīgere uz brīdi apstājās, noklepojās un vēl ciešāk ar roku apskāva sevi. Munks piecēlās un piedāvāja viņai minerālūdens pudeli. Mīa to noraidīja un turpināja klusā balsī.

“Kā jau zināms, nav nekādu šaubu par šo divu lietu saistību, tomēr mums ir pamats domāt, ka tās ir saistītas vēl arī ar trešo lietu, lietu, ko mēs pirms vairākiem gadiem tā arī neatrisinājām.”

Viņa atkal nospieda datora taustiņu.

“2006. gadā no Hēnefosas slimnīcas pazuda mazulis. Pāris nedēļas vēlāk zviedru medbrālis Joahims Viklunds tika atrasts pakāries savā guļamistabā. Uz grīdas zem viņa ķermeņa atrasta drukāta zīmīte, kurā viņš uzņēmās atbildību par mazuļa nolaupīšanu. Bērns tā arī netika atrasts. Lieta nodota arhīvā.”

Mīa Krīgere atkal pārtrauca runāt. Tomēr nolēma nedaudz padzerties minerālūdeni. Viņa nebija labā formā. Tas nebija noslēpjams. Ierasti tik mundrā un veselīgā sieviete tagad viegli trīcēja; izskatījās, ka viņai bija grūti sakopot domas.

“Holgers un es,” pēc īsas pauzes viņa turpināja, “esam pārliecināti, ka vārds “ Toni J. W. Smith ”, kas rakstīts uz Paulīnes grāmatas, ir ziņojums no slepkavas. Mums nav īsti skaidrs, kāpēc viņš tā darīja, bet mēs domājam, ka J.W . ir saīsinājums no Joahima Viklunda un Toni Smith ir anagramma: “ it’s not him ”, “tas nav viņš”.”

Telpā atskanēja klusa murmināšana. Bija skaidrs, ka ikviens dziļi cienīja Mīu Krīgeri un viņas prāta spējas.

Munks atkal pārņēma prezentācijas vadīšanu.

“Tādēļ mēs atsākam Hēnefosas lietas izmeklēšanu. Ir jāpārskata viss, ko mēs atklājām toreiz; ir jāpārbauda katra nopratināšana, katrs novērojums un ikviens personvārds saistībā ar lietu. Gribu, lai to uzņemies tu, Ludvig, tāpēc, ka tu strādāji ar mums arī toreiz, un paņem līdzi arī Kariju, jo viņš savukārt nestrādāja. Manuprāt, būtu labi, ja šeit kopā strādātu cilvēks ar pieredzi šajā lietā un cilvēks ar svaigu skatījumu.”

Gan vecākais vīrietis, kuru sauca Ludvigs, gan vīrietis ar skūto galvu, vārdā Karijs, kurš bija tik aizrautīgi nodevies politiķu komentēšanai, piekrītoši pamāja ar galvu.

“Tā, tas ir mūsu pirmais pavediens – Hēnefosa, 2006. gads – Ludvigs un Karijs. Mūsu otrais pavediens: kleitas. Anete koordinēs visu Grenlannes iedzīvotāju sniegto konfidenciālo informāciju un pārskatīs to kopā ar Mīu un mani. Iepriekš tiesātie un citi iespējamie aizdomās turamie…”

Holgers pacēla galvu.

“Kirre?”

Garš, slaids vīrietis ar īsiem, melniem matiem un lielām brillēm pacēla galvu no savām piezīmēm.

“Jā. Mēs ar Trondu pie tā strādājam, bet saraksts nav garš. Pagaidām mēs skatām seksuāla rakstura noziegumus un uzbrukumus personām. Runājot atklāti, man nav īsti skaidrs, ko mēs meklējam. Vai mēs jebkad esam redzējuši ko līdzīgu? Runāsim godīgi. Es vismaz neesmu. Esam salīdzinājuši vārdus no mūsu saraksta ar mūsu draugu sarakstiem Eiropā, jo īpaši Beļģijā, ar visiem cilvēkiem, kas saistīti ar Marku Ditrū, taču atšķirībā no šīs lietas, tajā gadījumā bija daudz smagu seksuālo uzbrukumu. Taisnību sakot, mūsu ārzemju kolēģi visi kā viens noliedzoši krata galvas, bet mēs, protams, turpināsim meklēt.”

“Labi.” Munks pamāja. “Ak jā, aizmirsu pateikt. Mums ir jauna datubāzes sistēma, kas šodien vēlāk tiks pieslēgta. Viss, kas tajā tiks ievadīts – personvārdi, novērojumi, pilnīgi viss – tiks uzreiz salīdzināts ar visām pārējām pieejamām datubāzēm; ja kādam rodas ar to problēmas, lūdzu vērsties pie mūsu jaunā datoriķa Gabriela Merka. Vai esat visi iepazinušies ar Gabrielu?”

Izdzirdējis savu vārdu, Gabriels salēcās. Viņš pacēla galvu un redzēja, ka visi ir pagriezušies pret viņu.

“Sveiks, sveiks, Gabriel,” daži sveicinājās.

“Sveiki visiem,” Gabriels atņēma, izklausīdamies nedaudz sanervozējies.

Viņš jutās it kā būtu atkal skolas solā. Ka viņam tūlīt vajadzēs celties kājās un kaut ko teikt, bet par laimi viņam nekas tāds nebija jādara. Viņam nebija ne jausmas, par kādu datubāzi tika runāts.

Munks paskatījās uz viņu un piemiedza ar aci.

“Projekts, par kuru laika trūkuma dēļ vēl neesmu tev neko teicis, taču runāsim par to vēlāk, labi?”

“Protams.” Gabriels pamāja un atvieglots pamanīja, ka Mīa Krīgere ir sākusi runāt.

“Es nezinu, kurš no jums jau šo ir pamanījis.”

Viņa nospieda datora taustiņu.

“Bet, izmeklējot Paulīni, uz viņas kreisās rokas mazā pirkstiņa naga mēs atklājām ciparu. Tas ir romiešu cipars viens. Kā redzams šeit…”

Kārtējā fotogrāfija uz projektora.

“Johannei bija tas pats, taču romiešu cipars divi, kā divas līnijas uz viņas kreisās rokas zeltneša.”

“Sasodīts!” Ludvigs negaidīti iesaucās. Viņš bija vecākais vīrietis ar apaļajām brillēm.

“Jā, tieši tā,” Mīa piekrita un paskatījās uz viņu.

“Par ko jūs runājat?” Karijs jautāja.

“Būs vēl citas meitenes,” Anete noteica.

Telpā iestājās klusums.

“Mums ir iemesls domāt, ka Paulīne un Johanne ir tikai sākums.

Ka diemžēl būs vēl arī citi upuri.”

Munks bija atkal uzņēmies vadību.

“Tāpēc mēs pievēršam īpašu uzmanību visiem pazudušo personu gadījumiem. Ja sešgadīga meitene pazūd kaut vai tikai uz trīsdesmit minūtēm, mēs uzreiz rīkojamies, vai skaidrs?”

Visi pamāja ar galvu.

“Tagad man vajag uzsmēķēt, tāpēc paņemsim desmit minūšu pārtraukumu un pēc tam tiekamies šeit.”

Munks izvilka no žaketes kabatas cigarešu paciņu un izgāja uz terases uzsmēķēt, viņam cieši pa pēdām sekoja Mīa. Gabriels nezināja, ko tagad darīt. Viņam pietika jau ar abu meiteņu fotogrāfijām. Un viņi saka, ka būs vēl? Viņš pāris reižu dziļi ievilka gaisu plaušās, ieelpoja, lai nomierinātu pulsu un izgāja koridorā, lai paņemtu sev tasi kafijas.

Lūkass sēdēja sev ierastajā vietā kapelā uz nedaudz paaugstinātā krēslā tuvu pie sienas, no kurienes varēja labi pārskatīt kanceli un draudzi. Mācītājs Simons bija nostājies altāra priekšā, bet vēl nebija sācis runāt. Izskatījās, ka viņš bija nopietnu domu pārņemts. Lūkass un pārējie draudzes locekļi sēdēja pavisam nekustīgi; lielajā baltajā telpā varētu dzirdēt pat adatu nokrītam. Ikviens ar aizturētu elpu gaidīja, ko mācītājs Simons teiks. Visi zināja, ka baltmatainais mācītājs pirms sprediķa lasīšanas vienmēr ieturēja pauzi; tas bija laiks, kad viņš sazinājās ar Dievu, atbrīvojās saziņai ar Dievu un attīrīja telpu no visa, kas varētu traucēt dievišķajam dialogam. Mierīgi salicis rokas sev klēpī, Lūkass domāja, ka viss dievkalpojums bija brīnišķīgs, svēts, gluži kā meditācija.