Samuels Bjorks - Es ceļoju viena

Lūkasam ļoti patika klausīties mācītāju Simonu. Pirmo reizi viņš dzirdēja mācītāju nejauši kempingā Sorlandetā pirms divpadsmit gadiem. Viņa audžuģimene bija aizsūtījusi viņu brīvdienās kopā ar kaimiņiem: vai nu viņi finansiāli nespēja atļauties paņemt viņu sev līdzi vai arī negribēja kopā ar viņu doties brīvdienās. Lūkass nespēja atcerēties, uz kurieni viņi bija devušies – uz Vidusjūru, kaut kur tajā virzienā – tam vairs nebija nozīmes. Lūkass bija gandrīz piecpadsmit gadu vecs un sākotnēji kempingā bija juties pavisam neērti; visi pārējie salīdzinājumā ar viņu tur bija veci. Tā nebija pirmā reize, kad viņš jutās neiederīgs, tā viņš bija juties visu mūžu. Kopš tā brīža, kad Sociālais dienests izņēma viņu no mājas, kam vajadzēja būt viņa mājām, viņš kļuva par biežu audžuģimeņu sistēmas viesi, bet nekur tā arī neiedzīvojās. Arī skolās ne. Viņam nebija nekādu grūtību ar mācību priekšmetiem – problēma bija pārējie skolēni. Un skolotāji. Varbūt visi cilvēki kopumā. Ar apbrīnas pilnām acīm Lūkass vērās mācītājā Simonā, kas joprojām stāvēja ar aizvērtām acīm un pret debesīm pavērstām plaukstām. Lūkass spēja sajust siltumu. Kvēlojošo siltumu un maigo, spožo gaismu, kas piepildīja viņa ķermeni un lika viņam justies drošībā. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad bija tā sajuties tajā kempingā Sorlandetā pirms divpadsmit gadiem. Taču ne no paša sākuma; sākumā viņš jutās kā no laivas izmests, it kā visi pārēji zinātu kādu noslēpumu, kas nebija domāts viņa ausīm. Nedrošība un nespēja nomierināties atstāja uz viņu graujošu iespaidu un, kā parasti, kad tā notika, balsis viņa galvā sāka likt viņam darīt lietas, lietas, par kurām viņš nedrīkstēja skaļi runāt. Bet tad, it kā pats Dievs izgaismotu ceļu viņa priekšā, viņš nonāca pie vienas no mazākajām teltīm kempinga nomalē. Gaismas stars vadīja viņu uz balto telti, un čukstētājs iedrošināja viņu iet iekšā, viena no balsīm, kas nebija tik skaļa, nebija kā tie bļāvēji , tos viņš ienīda, taču viņš bija citādāks, tas bija jauks čukstētājs , kas viņu klusiņām sauca svešā valodā. Sequere via ad caelum . Laipnā balss viņa ausī un neatvairāmā gaisma vilka viņu tuvāk. Sequere via ad caelum, seko ceļam uz Debesīm . Neilgi pēc tam viņš attapās teltī, balsu, siltuma un gaismas valdzinājuma varā. Un tur, telts vidū uz paaugstinājuma stāvēja mācītājs Simons ar mirdzošām acīm un spēcīgu balsi, un tajā dienā Lūkass tapa pestīts.

Lūkass skatījās pāri baznīcēniem, kas joprojām klusi gaidīja, kad mācītājs sāks sprediķi. Viņš atpazina katru klātesošo. Lielākā daļa jau gadiem bija draudzes locekļi, taču Lūkass šeit bija visilgāk. Tovasar viņš tā arī neatgriezās audžuģimenē, un izrādījās, ka nevienam pret to nebija nekādu iebildumu. Viņš bija kāpis pa karjeras kāpnēm un tagad, divpadsmit gadus vēlāk bija kļuvis par mācītāja Simona palīgu, par spīti tam, ka viņš bija tikai divdesmit sešus gadus vecs. Viņa labā roka. Viņš palīdzēja mācītājam Simonam, kur vien vajadzēja, gan privātās, gan ar baznīcu saistītās lietās. Lūkass ticēja, ka darbs pie mācītāja Simona bija viņa dzīves misija. Viņš bija gatavs uz visu mācītāja labā. Bez viņa dzīvei nebija jēgas, un, ja vajadzētu, viņš ar prieku mirtu mācītāja dēļ. Nāve jau arī nebija nāve, vismaz ne mācītāja Simona sekotājiem; tas vienkārši bija solis tuvāk debesīm. Lūkass apspieda mazu smaidu un ļāva siltumam un brīnišķīgajai gaismai pārņemt viņa ķermeni.

Viņš jau kādu laiku nebija dzirdējis balsis savā galvā. Laiku pa laikam, jā, protams, taču ne tik skaļi un ne tik bieži kā kādreiz, kad viņš bija jaunāks, kad balsis, jo īpaši bļāvēji lika viņam darīt lietas, ko viņš zināja, ka nedrīkst. Viņš centās balsīm pretoties, bet tas bija bezjēdzīgi; dziļi sirdī viņš zināja, ka bļāvēji nekad neliksies mierā. Viņam vajadzēja paklausīt. Darīt, kas jādara. Cerēt uz labāko. Viņam bija reiz ienācis prātā, ka čukstētāji un bļāvēji bija kā Dievs un nelabais. Mācītājs Simons viņam bija kādreiz skaidrojis, ka tie nevar eksistēt viens bez otra. Ka šie divi visuma un mūžības pretpoli bija nešķirami. Ka nevajag baidīties, tāpēc ka gaismas ceļš vienmēr rādīs, kur iet. Tas nebija nekāds nāves grēks laiku pa laikam pakļauties nelabā pavēlēm, tas tikai pierādīja Dieva eksistenci, ka reizēm Dievs runāja ar nelabā muti, lai tevi pārbaudītu, tas bija pārbaudījums.Tomēr Lūkass ļoti priecājās, ka balsis, un jo īpaši bļāvēji , bija pierimuši.

Deo sic per diabolum.

Ceļš pie Dieva iet caur nelabo.

Lūkass lieliski apzinājās, ka tā nebija baznīcas oficiālā nostāja. Iesācēji to atteiktos pieņemt. Lai to saprastu, bija jākļūst par vienu no iesvaidītajiem. Iesācēji eksistēja vien tāpēc, ka viņus varēja izmantot gluži kā šos cilvēkus, kas godbijīgā klusumā sēdēja viņa priekšā. Svarīgi bija tikai iesvaidītie. Tie, kas saprata, ko mācītājs Simons patiesībā domāja ar ceļu pretī gaismai. Un Lūkass bija viens no viņiem.

Šovakar bija iesācēju vakars. Lūkass juta, cik ļoti viņš gaida nedēļas nogali, kad viņi atgriezīsies mežā un satiksies ar citiem iesvaidītajiem. Dziļi sirdī Lūkass nespēja saprast, kāpēc mācītājs Simons joprojām uzstāja uz iesācēju sanāksmēm – galu galā viņiem bija daudz svarīgākas lietas darāmas – taču saprotams, ka viņš nekad nerunātu mācītajam Simonam pretī. Mācītājs bija tiešā saikne ar Dievu un ļoti labi zināja, kas ir jādara. Lux domus . Jāgaida nedēļas nogale. Kad siltums un gaisma atkal ieplūda viņa ķermenī, Lūkasam nācās cieši saspiest lūpas kopā, lai aizturētu baudpilnu nopūtu. Beidzot mācītājs Simons atvēra muti, un telpā ienāca Dievs. Draudzes locekļi sēdēja gluži kā pielīmēti pie saviem krēsliem un ļāvās svētlaimes varai. Lūkass šo sprediķi jau bija dzirdējis, tas bija rakstīts iesācēju vajadzībām; tam nebija ne vainas, tikai tas bija vienkāršs, un viņa prāts tik un tā bija nodevies domām par drīzo nedēļas nogali. Lux domus. Vēl viens solis tuvāk debesīm. Viņš aizvēra acis un ļāva mācītāja vārdiem piepildīt viņu, un drīz pēc tam dievkalpojums jau bija beidzies un mācītājs stāvēja pie izejas. Pateicīgas rokas un pieliektas galvas gāja viņam garām, lai dotos ārā no zāles, un tad viņi atkal bija vieni paši, tikai divi vien lielā, baltā telpā.

Lūkass sekoja mācītājam viņa birojā un palīdzēja novilkt sutanu. Viņš aizgriezās, lai neredzētu mācītāju apakšveļā, un tad palīdzēja uzvilkt viņam ierasto uzvalku. Ielēja krūzē svaigi pagatavotu kafiju. Viņš neko neteica līdz brīdim, kad mācītājs apsēdās aiz sava lielā rakstāmgalda un norādīja, ka Dievs ir pametis telpu un ka viņiem ir atkal ļauts runāt.

“Ir parādījies vēl viens vārds.” Lūkass ieklepojās un izvilka no savas žaketes iekšējās kabatas aploksni, ko viņš bija glabājis visu dievkalpojuma laiku.

“Ak tā?”

Mācītājs uzlūkoja viņu un paņēma aploksni. Tajā bija viena balta papīra loksne. Lūkass vien zināja, ka uz tās ir rakstīts vārds, neko vairāk. Viņš nezināja, kas tas bija par vārdu; tas bija paredzēts tikai mācītāja acīm. Viņa uzdevums bija saņemt aploksni un nodot to mācītājam. Netaisīt vaļā; viņš bija tikai ziņnesis, gluži kā eņģelis. Mācītājs kā parasti neko neteica. Viņš izlasīja vārdu, salocīja lapu un ieslēdza aploksni seifā, kas atradās zem maza galdiņa pie loga.