Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Paiet vēl daudzas minūtes, kamēr rodas nākamais secinājums: «Tiesa gan, otrdiena… Bet, ja izlīdīšu no šejienes, mani notvers …»

Un kas tur liels? ' >

Galu galā no kūtrās prātošanas slīkšņainā, lipīgā purva mani izrauj apziņa, ka vairs nav ko zaudēt. Vairs nav ko zaudēt, un nav cita ceļa kā izvēlētais, vienalga, lai kurp tas ved.

Pēkšņi es jūtos tā kā tobrīd, kad devos pa baismīgo, nogruvušo nogāzi, pār kuru svelpa lodes. Izrāpjos no caurules, brīnīdamies, ka varu brīvi kustēties, uzslienos kājās un paveros apkārt.

Pēc mirkļa jau iešļācu sejā ledainu ūdeni, pasmēlis to ar plaukstām no lāmas, lai nomazgātu netīrumus un taptu možāks.

Tieši septiņos grīļīgiem soļiem kājoju gar «Tivoli» parka ieeju, ieniris lēnajā gājēju straumē. Nemaz nav jāpienāk tai vēl tuvāk, lai redzētu, ka vīrietis ar rūtaino žokejcepuri galvā arī šoreiz nav ieradies.

Tur, kur jāstāv «pasta kastītei», tagad ir cits. Un šis cits man pazīstams, labāk pazīstams nekā vīrietis ar rūtaino žokejcepuri un lidotāja somu. Tas ir Bori- slavs, un es viņu sazīmēju, lai gan viņam mugurā tirdz­niecības flotes jūrnieka forma. Tas ir Borislavs, un es varēm apslāpēju priekā uzliesmojošo vēlēšanos iesauk­ties, uzrunāt draugu, ko negaidot esmu pamanījis šai svešajā pilsētā pēc tik daudz dienu ilgas vientulības. Sauciens iestrēdz kaklā, jo nedrīkstu pievērsties viņam, man nav tiesību to darīt; es vienīgi nomanu, ka Bori­slavs mani arī ir ievērojis un, ja atsūtīts šeit manis dēj, jau zina, kur pašlaik esmu.

Lēnām dodos lalak gar «Tivoli», sāpīgi izjuzdams, ka viss mani dumpojas, viss kliedz: «Ej atpakaļ! Ej at­pakaļ, vai traks esi!» Savaldījies nogriežos manā ieliņā aiz parka. Tā ir gaužām maza aklā ieliņa, un, kaut gan tas man ļoti labi zināms, tomēr eju pa to tāpēc, ka vairs nav kur iet, un arī tāpēc, ka Borislavs …

— Emīl! — šai mirklī dzirdu aizmugurē atskanam pazīstamu balsi.

Apstājos un pavēršos pret Borislavu, pūlēdamies sa­sparoties, lai izskatītos pēc iespējas mierīgāks un paš­paļāvīgāks. Tik mierīgs un pašpaļāvīgs kā cilvēks, ku­ram uzdots atbildīgs uzdevums.

— Satikās un viens otru nepazina, vai ne? — Bori­slavs paklusi iesāk, sagrābdams mani aiz pleciem. — Bet es gan tevi pazinu… lai gan ne jau uzreiz… Tu, brālīt, esi drausmīgi nomaskējies. Tā nomaskējies, it kā būtu atgriezies no viņpasaules…

Pēc divām stundām uz Rostoku atiet vācu tirdznie­cības kuģis un es uzkāpju uz tā klāja. Bez grūtībām esmu izgājis cauri robežas kontrolei, jo mani ir iekļā­vuši kuģa apkalpes sarakstā un gan mana pase, gan jūrnieka tērps nerada nekādas aizdomas.

Mākoņainajā naktī aiz tumšajām, milzīgajām nolikta­vām plešas lielpilsēta — kā sētin nosēta neona un elek­trības miriādēm; tālāk klusumā stingst pilsētas noma­les, vēl tālāk — tuksnesīgā bedraine, snaudošie kanāla ūdeņi un mēmā tumsā ieslīgusī, drūmā baraka.

Stāvēdams uz klāja, es redzu to visu un vēl daudz ko citu — redzu gan apgaismoto, balto «Anglettere» fa­sādi, gan skarbās Pilsētas rātsnama torņa aprises, gan «Ambasadora» durvis, tik vizuļainas kā kristāls, dur­vis, pa kurām tieši šobrīd ieiet mazliet sadrūvis vīrs un jauna dāma ar acenēm, ģērbusies kā vecmeita. Tur, aiz ļaužu pilnās Frederika tilta ielas, netālu no tirgus lau­kuma, gar saltām mūra namu sienām velkas kāds rēgs, piekļāvis pie krūtīm nožēlojamu, noleskātu sainīti.

Cik labi, ka neesmu paradis krāt atmiņasl Ja es tās krātu, galva atcerēs plīstu vai pušu.

No komandtiltiņa atskan mierīgā ierēdņa balsī iz­teikta pavēle. Kuģa klēpī iedūcās motori, un klājs sāk vienmērīgi drebēt. Jūrnieki noņem trapu. Kuģis lēnā gaitā piesardzīgi attālinās no piestātnes.

— Nu, iesim vakariņās! — Borislavs aicina, no mu­gurpuses pienācis man klāt.

Pēc brītiņa mēs jau sēžam pie bagātīgi klāta galda mājīgā virsnieku ēdarņkajītē ar ozola apdari.

Manam draugam vairāk gribas iztaujāt nekā mielo­ties. Atbildu viņam, bet pavisam īsi, jo netīk zaudēt laiku ar pļāpāšanu, kad galdā ir tik daudz ēdamā.

— Zināju, ka tu visu izturēsi, — Borislavs pavēsta, ar prieku vērodams, kā notiesāju šķiņķi un salātus, it kā viņš pats tos būtu pagatavojis. — Protams, kurš katrs to nebūtu izturējis, bet par tevi nebaidījos.

— Sliktākais ir tas, ka es baidījos …

— Pielūko — nepārēdies! — draugs uzdrīkstas brī­dināt, redzēdams, ka izceļu no paplātes žāvētu zivi. — Pēc tik lielas badošanās tev var sašķebināties dūša.

— Tie nav skābie āboli, no kuriem sašķebinās dūša.

Borislavs laiž pār galvu šos vārdus, varbūt domā­dams, ka esmu pateicis kādu parunu. Un atkal vaicā:

— Tātad tu tomēr baidījies?

— Baidījos, kaut tikai jūs neuzķertos uz šifrētās tele­grammas …

— Uz tās pirmās daļas uzķērāmies gan, bet no otrās sapratām, ka mums ir izmesta makšķere. Centrā zi­nāms, kurš spēj kļūt par nodevēju un kurš ne.

— Baidījos, ka uzķersities, — es vēlreiz pasaku un ar neslēptu nožēlu nolieku malā žāvēto zivi, bažīdamies, ka varbūt vēlāk tiešām būs nelabi. — It sevišķi pēc tam, kad zuda sakari…

— Sakari zuda daļēji tavas vainas dēļ.

— Kādēļ manas vainas dēļ?

— Tādēļ, ka jau otrā rītā sakarnieku saņēma ciet, kad viņš aizgāja kompostrēt biļeti.

— Bet filmiņas?

— Par laimi, filmiņas jau bija izsūtītas. Bet to vīru saņēma ciet.

— Nu un?

— Un … nekas. Viņš paskaidrojis, ka biļeti viņam esot iedevis kāds tūrists, kuram apsolījis izdarīt šo pa­kalpojumu pret nelielu atlīdzību. Bez šaubām, policija neesot noticējusi. Bet šis vīrs strādā stacijas ziņu birojā, viņam pastāvīgi ir darīšanas ar tūristiem, tāpēc paskaidrojums šķitis patiess. Tā kā nekādu noziegumu neesot izdevies pierādīt, beigu beigās viņu palaiduši vaļā.

— Nākamajā otrdienā atkal neviens neieradās uz tik­šanos.

— Bet kā lai ierodas? Mēs taču nevarējām sūtīt citu, nepārbaudījuši, vai apcietinātais nav atklājis policijai paroli, tikšanās vietu un visu pārējo. Vai tad tu gri­bētu, lai mēs paši tevi grūstu lamatās? Vēlāk, kad visu pārbaudījām, otrdiena jau bija aizritējusi.

— Skaidrs … Bet es tā vien domāju, ka esat uzķē- rušies uz meliem, — bezjēdzīgi atkārtoju vienu un to pašu.

Borislavs sadabū «Kentas» paciņu, aizdedzina ciga­reti un paciņu nomet uz galda.

— Tu atkal esi sācis smēķēt… — es ieminos.

— Ko lai dara …

— Nesmēķēt — ieteicu viņam un savukārt uzvelku dūmu.

Kūpinādams pirmo cigareti, apskurbstu kā nomoda sapņos, kad iegāju greznajā viesistabā Dienvidu bul­vārī. Par laimi, tagad es nestāvu tai greznajā vies­istabā, bet sēžu pieklājīgā vācu kuģa virsnieku ēdam- kajītē.

— Paklau, vai tiešām tu padarīji aukstu to nelieti vai… — Borislavs ziņkāri iesāk,

— Viņi paši šo padarīja aukstu, — apgalvoju.

Un atkal atsāku savu:

— Kad pie parka ieraudzīju, kā tu skaties, izlikda­mies mani nepazīstam, neviļus nospriedu — esat attei­kušies no manis.

— Nerunā muļķības! — draugs paklusām aprāj mani.

Viņš ieklepojas, it kā kaut kas būtu iespriedies kaklā,

un piebilst:

— Dzimtene nekad neatsakās no saviem dēliem. Kā­dēļ tad jārunā muļķības …

Es laikam vientulībā no tiesas esmu kļuvis tāds kā padumjš. Dziļi ierauju dūmu, atgāžos pret krēsla at- zvalu un miegainā apmierinājuma tīksmē ieklausos vienmērīgajā motoru dūkoņā.