Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Visapkārt tumšs, bet es nezinu, vai tā ir nakts vai kārtējās halucināciju lēkmes tumsa. Beidzot nospriežu, ka kārtējā lēkme jau ir pāri vai nav vēl sākusies, lai gan patlaban tas ir viens un tas pats. Ielāgoju, ka guļu milzīgā betona caurulē, kur elpu ņem ciet gudrona dvaka, tad ar mokām atceros kā ļoti senu, gandrīz aiz­mirstu notikumu to, kā esmu nokļuvis šai uzbēruma malā pamestajā caurulē, izlēcis no braucoša preču vil­ciena vagona.

Lecot no tilta, trāpīju tieši kāda preču vagona vidū, un šī nejaušība mani izglāba. Tikai vagonā bija sa­krauta nevis kokvilna, bet akmeņogles, un es pašlaik ar visu savu augumu izjūtu šā niecīgā starpgadījuma sekas.

Kad vilciens jau bija attālinājies dažus kilometrus no stacijas, nolēcu zemē, samaksadams par to ar pāris papildu sasitumiem. Tad diezgan ilgi klimtu pa apkaimi, līdz uzgāju milzīgo cauruli, kas novārtā atstāta pie tāpat novārtā atstātas dzelzceļa līnijas uzbēruma. Sā­kumā nodomāju, ka šāda caurule — pat pamesta uz lauka — nav drošākā patvertne, bet tā bija gandrīz aizaugusi ar nezālēm, un man jau trūka spēka, jo mus­kuļu sasprindzinājums galīgi atslāba, un atjautu, ka ik mirkli varu zaudēt samaņu.

Drīz vien patiešām zaudēju samaņu, bet tas notika jau caurulē, un tagad atmiņā ataust gudrona smaka un pēdējā neskaidrā doma: «Labi gan, ka to nolēja ar gudronu … gudrons izolē betonu … izolē mani no auk­stuma, ko dveš betons … labi, labi..

Līdz ausīm atlido skaudri automāta šāvieni, un kaut kas nosvelpj virs galvas svelmē izdegušajā akāciju lapotnē.

— Vajag aizskriet līdz tam akmenim un iesviest pāris granātu viņu ligzdā, — Ļubo Angelovs klusi ierunājas.

Ļubo šos vārdus nesaka kādam tieši, taču tie ir ne­pārprotami domāti man, jo viņš pats ievainots kājā un Stefanam tik nāvīgi trāpījusi lode, ka nez vai viņš dzīvs izkulsies no šīs birzītes.

Patiesībā tā ir nevis birzīte, bet nokarē nožēlojams akāciju skupšķis ar apvītušu lapotni — nabadzīgas pa­liekas no sensena apzaļojuma, ar ko cilvēki mēģinājuši nostiprināt grūstošās paugura nogāzes. Un mēs trijatā guļam, ierāvušies zem šīs skrajās lapotnes, kamēr ban­dīti no augšas plāj tieši uz mūsu galvām, kā vingrinā­damies šaušanā.

— Vajag aizskriet līdz tam akmenim… — Ļubo vēl­reiz pasaka.

Bet tas akmens, tāpat kā pārējie, nemaz neder par aizsegu. Un Ļubo runā tieši par to akmeni, nevis par kadu citu tāpēc vien, ka tikai no tā var bandītu midzenī iesviest granātu.

Klinšainais paugura kupris augstu slienas tuksnesīgs, baiss un pelnpelēks, un pāri tam vāžas saulē nokveldis, balts debess jums. Man jādrāžas pa šo draudīgo zviltni, pār kuru svelpj lodes, un jāpaliek dzīvam. Jāšķērso šis svelmainais, tukšais nāves lauks un jāpaliek neskar­tam. Un, ja es kritīšu… ek, kas tur liels, nebūšu ne pirmais, ne pēdējais, kurš krīt… galvenais, lai es pa­gūtu aizmest granātas pirms bojā ejas.

Atkal nogrand šāvieni — reti, atsevišķi, jo tie tur, augšā, laikam taupa patronas. Lūkoju piecelties, bet kājas ir tik smagas kā ar svinu pielietas, un es no pie­redzes zinu, ka tas ir baiļu svins. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!» kā vienmēr šādos liktenīgos brī­žos, saku pats sev, lai iedvestu ticību, ka tas, kas man tagad jāpārvar, ir vienīgi neliels, neizbēgams pārbau­dījums. Izmisīgi sasprindzinājis gribasspēku, pieceļos. Bet šis sasprindzinājums ir bijis nepieciešams, lai pa­spertu tikai pirmo soli. Vēl mirklis — un kājas pašas nesas pa klinšainā paugura nogruvušo kupri.

Zemu, zemu pieliecies, skrienu, kā pa sapņiem dzirdē­dams skaudru, smalku ložu džinkstoņu apkārtnē, un pēkšņi jūtu, ka plecu kaut kas spēji apsvilina, tomēr arvien vēl drāžos uz priekšu, un laiks it kā apstājas, iekalts sāpju, svelmes un žilbas gaismas mirklī, kas šķiet bezgalīgs. Tad citu pēc citas aizsviežu trīs tērauda olas, un liekas — sprādzieni sagrauj laika aizsprostu, jo atkal sāk ritēt sekunde pēc sekundes.

Uzkāpju pašā korē, lai skaidri redzētu, ka viņi pa­tiešām jau padarīti nekaitīgi iegrobē, bet tā plešas manā priekšā klusa un tukša.

— Tur nav neviena!… — iesaucos, skriedams at­pakaļ.

Taču apvītušo akāciju birztaliņa lejā arī ir klusa un tukša.

— Ļubo, kur jūs esat? — iekliedzos.

Es atkal pasaucu savējos, tad vēlreiz — pilnā kaklā, domādams, ka jākliedz skaļāk, jo Ļubo un Stefans droši vien ir aizmanījušies diezgan tālu, vairīdamies no sprādzieniem. Tad pēkšņi attopos, ka velti kliedzu: apkaimē nav ne Ļubo, ne kādas citas dzīvas dvēseles, un es esmu gluži viens tuksnesī un tuksneša svelmē.

— Viņi mūs ir apveduši ap stūri, — es saku. — Aiz­sviedis granātas, uzkāpu paugurā, bet tā iegrobē ne­viena nebija.

Es to stāstu Ļubo, beigu beigās viņu atradis; viņš sēž akmenājā, kur Stefans cīnās ar nāvi.

— Mēs abi ar Stefanu viņus aizraidījām uz viņpa­sauli, — Ļubo paskaidro. — Mēs aizgājām no otras puses un viņus aizraidījām uz viņpasauli, nosprieduši, ka tev varbūt pietrūks dūšas.

— Muļķības! — es iebilstu, cenzdamies apslēpt, ka jūtos aizskarts. — Tu taču zini, ka es protu nomākt bailes. Nāve nemaz nav tik šausmīga.

— Tu nekā nejēdz no tās, — Ļubo saka, un viņa sejā paplaiksnī vārs smaids. — Tu vēl neesi miris un nezini, kas tā īsti ir …

— Muļķībasl — joprojām turos pretī. — Es ne reizi vien esmu vēris acis uz mūžību, un man ir gluži skaidrs priekšstats par to.

— Tu, Emīl, allaž esi mazdrusciņ tāds… — Ļubo atkal pasmaida, piesizdams sev pie deniņiem. — Jeb­kurā briesmu brīdī iedomājies, ka mirsti, bet es jau esmu miris un varu tev pateikt, ka — par ļaunu vai par labu — ir tikai viena nāve. Pagaidi, kamēr tā pie­nāks, tad parunāsimies.

Miegs jau ir izgulēts, bet laikam vēl neesmu galīgi atmodies, jo domāju: «Vajadzēja viņam pajautāt, kad pienāks mana nāve. Tomēr ir pavisam citādi, ja iepriekš tas zināms.»

Pa caurules vienu galu iespraucas gaisma, un es at- skāršu, ka tagad ir diena. Tad nospriežu, ka jāparaugās pulkstenī, bet tas atkal apstājies — vai nu to neesmu laikus uzvilcis, vai arī krītot esmu sasitis. Drausmīgi lēnām izlemju visvienkāršākos sīkumus, tāpēc aizrit vēl krietns brīdis, līdz atjēdzu, ka jāaplūko tas, ko vai veselu mūžību turu sažņaugtu labajā rokā.

Gaisma iespīd lielākoties pa caurules vienu galu, jo, lienot iekšā, esmu pie tā nomīņājis nezāli. Atspiezda­mies uz elkoņiem, ar pūlēm paslienos un atplēšu pirk­stus. Redzu, ka plaukstā ir pagalam sagumzīta uz ielas dabūtā reklāmas avīzīte. To rūpīgi līdzinu — līdzinu tik ilgi, ka gandrīz jau aizmirstu, ko daru, bet piepeši skatiens atduras pret tās augšā lieliem burtiem iespiestu vārdu:

BULGĀRIJĀ

Atkal to izlasu, tad vēlreiz — pa zilbēm skaļi, jo te, šajā caurulē, mani neviens nedzird:.

BUL-GĀ-RI-JA

Sai krēslainajā caurulē zilbes skan kā dobji zvani, tāpēc viss vārds izklausās neparasti dīvains. Tik tiešām, cik dīvains vārds! Un cik dīvaini pazīstams!

Kādu laiku nesteidzīgi, ar mokām cenšos izprastākas tas par vārdu un kāda tam jēga. Vēl neesmu atraisījies no mulsās, smagās kūtrības, kad negaidot smadzenēs uzdzalkstī doma: «Šodien ir otrdiena. Noteikti otrdiena. Nevar taču būt, ka esmu to palaidis garām, gulēdams nemaņā.»

Sī zibenīgā doma vēl kādu brīdi noder par vielu ma­niem apsvērumiem. «Kas par to, ka otrdiena? … Tā ir tāda pati kā trešdiena un visas pārējās.»